Pazemes pāreja pie Rīgas dzelzceļa stacijas. Pusaudzis spēlē vijoli. Priekšā uz grīdas noliktajā futlārī sauja sīknaudas. Čīgā briesmīgi un nesakarīgi, situāciju kaut cik glābj vien līdzi paņemtais ritma atskaņotājs.
Garām iet impozanti tērpies 40gadnieks, apstājas, pavēro puišeli un saka:
- Āāā… Kaut kur tevi esmu redzējis… Bērziņš, vai ne? Atminos, atminos, mūzikas skola, stundu kavēšana, vijoles vietā rokā kendama, nepildīti mājasdarbi, mūžīgie vasaras darbi… Bet es taču brīdināju, ka tālāk par stacijas tuneli dzīvē netiksi, jā… Un kā tu spēlē! Dod man instrumentu. Redzi, rokai jākustās šādi, līgani un te…
Vīrietis pārskaņo stīgu un sāk spēlēt jau ko klausāmāku – pamazām aizraujas un jau aizmirst savu neveiksmīgo skolēnu.
Garām iet jau iesirms sešdesmitgadnieks, portfelīti padusē. Apstājas, mirkli pavēro vijolnieku un saka:
- Āāā… Kaut kur jūs esmu redzējis… Ozoliņš, vai ne? Atminos, atminos, mūzikas akadēmija, lekciju kavēšana, skraidīšana pakaļ skuķiem, semināru neapmeklēšana, eksāmenu atkārtota likšana… Bet es taču brīdināju, ka tālāk par stacijas tuneli dzīvē netiksiet, jā… Te būs jums eiro – vairāk šāda, kā lai to politkorektāk pateikt, spēle nav vērta…
Filmas beigas.