Runcis Rūsiņš apjucis sēdēja uz apsinigušā šķūnīša jumta. Oliņas sala, pēdas stinga, spalva stāvus, un acīs izmisums. Viņš izmisis kliedza pret debesīm: "Un kur? Kur pavasaris, es jums jautāju?! Cik var! Es vairs tā nevaru! Kas tad tā par valsti?! Levits un Kariņš! Kad būs pirmie sniegpulkstenīši, kad beidzot dzirdēšu putniņu čivināšanu? Kur? Kur tas viss ir? Es pat ne par atkusni! Sniegs! Visur tas sasodītais sniegs! Tā ir ņirgāšanās! Cilvēki saka, ka nāk pavasaris! Melo! Nekaunīgi melo! Esmu pārguris no šiem nebeidzamajiem meliem!"
Tikmēr cilvēki ar apbrīnu vēroja jauko, pūkaino radījumu un smaidot sacīja viens otram: "Ak, kā kliedz! Pavasari saodis. Kaķus nepiemānīsi, tie jūt, ka tuvojas!"