Dr.art. Ieva Pīgozne: "Daudziem, kuri pieraduši redzēt tautastērpa komplektus jeb pilnus tērpus, šķiet, ka tie ir 19. gadsimta tērpu komplektu atdarinājumi. Vai tā ir?
Atbilde: Nē, tā nav. Pilni latviešu zemnieku 19. gadsimta tērpi nav saglabājušies. Kad tradicionālā apģērba valkāšana jau bija izgājusi no modes, zemnieku lādēs un skapjos saglabājās tikai atsevišķi senāku laiku apģērba gabali. Ne no vienas vietas Latvijā nav saglabājies pilns tērpa komplekts, tikai atsevišķas tērpa daļas. 1920.-30. gados notika saglabājušos liecību vākšana, tās nonāca Valsts Vēstures muzejā, kur darbinieki, savienojot no dažādām mājām un dažādiem laikiem saglabājušās daļas, izveidoja pilnus tērpu komplektus. Tie atšķiras no patiesajiem 19. gadsimtā valkātajiem tērpiem.
Ideālā gadījumā no katra Latvijas pagasta un no katras desmitgades muzejā glabātos pilni tērpi, kuri vienā laikā bijuši mugurā vienam cilvēkam. Daudzi iztēlojas, ka šie pilnie tērpu komplekti ir uzvilkti manekeniem. Tā vietā patiesībā muzejā kastēs un plauktos glabājas atsevišķi krekli, brunči, bikses, zeķes, cepures un citas apģērba daļas, kas nāk no dažādām mājām un pārstāv dažādus laikus."

Rakstīto avotu ziņu par gadskārtu svētkiem mūsdienu Latvijas teritorijā līdz 16. gadsimtam nav. Pirmās ziņas nāk no pēcreformācijas laika. “Pie Sv. Jāņa dienas gunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā,” 1584. gadā savā “Livonijas hronikā” īgni rakstīja Baltazars Rusovs. Jaunā luteriskā Baznīca visai nopietni ķērās klāt pie pagānisma palieku apkarošanas, gan izcērtot elku birzis, gan nosodot visādas blēņu būšanas. Kurzemes superintendants Pauls Einhorns sulīgi un nikni šo nejaucību (Jāņus) aprakstījis 17. gs. sākumā, arī Georgs Mancelis teica savu vārdu. Tā nu katoliskajiem viduslaikiem raksturīgā svētku svinēšanas pārbagātība jaunajos laikos gāja mazumā.

Lipaiķu mācītājs Johans Karls Heinsiuss 1761. gada 2. februāra vēstulē Dobeles mācītājam Dāvidam Flūgrātam, rakstīja: "Senos svētkus - Ziemassvētkus, Lieldienas, Vasarsvētkus un citus, kurus svin visi zemnieki šajā apkārtnē, ķoniņi var svinēt daudz bagātīgāk, un kopumā šos svētkus var saukt par viņu svētkiem. (..) to nedara tikai viņi vien, bet gandrīz visi zemnieki, kas dzīvo daudzu jūdžu plašā apkārtnē. Kurzemes aprakstnieks Ulrihs fon Šlipenbahs 1806. gadā rakstīja: " Apmēram pirms 60 gadiem viņi Jāņa naktī savos mežos svinējuši kādu bakhanāliju veidu, un, kā tika apgalvots, klejojuši apkārt pilnīgi kaili un veikuši dažādas elkdievības ceremonijas. Taču vienreiz tālaika mācītājs Heinsiuss, bijušais prūšu huzārs, viņus pārsteidza šajos kuršu ķoniņu svētkos, un kailos prinčus apģērba ar smagiem pātagas sitieniem."

Tās tad ir gandrīz vai vienīgās ziņas par Jāņu svinēšanu zemnieku vidū. Vairums rakstīto avotu par Jāņiem mūsdienu Latvijas teritorijā vēsta par svētku pilsētniecisko un (nenacionālo) raksturu jaunajos un jaunākajos laikos.

Senākās detalizētās ziņas par Jāņu tradīcijām ir no pilsētām (Rīgā, Lībavā, Mītavā, Rēvele u.c.), kur tie bija vienīgie izteiktie tautas svētki, ko svinēja visa pilsēta - visas tautības, visas kārtas un visi sociālie slāņi. Smilšu kalnā 17-18. gs., pēc tam Zāļu tirgū un umurkumurā Daugavmalā 19.-20. gs. 18. gadsimta otrajā pusē latvieši sāka nošķirties un svinēt atsevišķi no pārējiem – to aizsāka turīgs mastu šķirotājs Jans Šteinhauers, latvietis (t.i. zemnieks). 1759. viņš nopirka Zasu muižu Pārdaugavā, un tur Zāļu vakarā pie Šteinhauera sāka pulcējties t.s. nevācu amatu brālību locekļi.

Taču īsti “latviski tautisko raksturu” Jāņu svinēšana ieguva, pateicoties vienam konkrētam cilvēkam. Kad 18. gs. beigās grāfs Ludvigs Augusts fon Mellīns (1754-1835) Pēc troņmantnieka Pāvila I rīkojuma no sastādīja Vidzemes un Igaunijas guberņas pirmo precīzo atlantu “Atlas von Liefland”, viņš ar rūgtumu secināja, ka nekur vairs tauta nesvinot Zāļu vakaru pirms Sv. Jāņa Kristītāja dienas, kā tas bijis sendienās: "zemnieki arvien mazāk dejo savas dejas vai iet rotaļās, to vietā spēlē vijoli un dejo vāciskos valšus". Grāfs savos īpašumos deva rīkojumu atsākt Zāļu vakarā atkal dedzināt ugunskurus un dziedāt savas tautas dziesmas, motivācijai muižkungiem uzdodot atbalstīt svētkus ar alus un uzkodām no muižu krājumiem. Ja kāds latvietis aizmirsis, kā dziedāt, tad “lai meklē Hardera un Bergmana drukātajos rakstos, kuri abi vāc un drukā tās zemnieku ziņģes”. To pašu darīt viņš vairākkārt aicināja citus muižniekus Vidzemes landtāgā.

Ideju “tautiskot” Jāņu svinēšanu pārņēma jaunlatvieši. Emils Melngailis dienasgrāmatā rakstīja: "Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpa tikai Jāņadziesmas, es jaunās dienās - 1900. - sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kurš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus Jāņadienu un Jāņunakti. Kā jau bieži, muļķība nosēžas goda vietā." 20. gs. pirmajā pusē Līgo vakars un Jāņu diena Latvijas republikā tika pasludināti par valsts svētkiem. Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā valstiskā līmenī tika izplatītas un koptas jaunas Jāņu tradīcijas un teorētiskais skaidrojums (nu tur Saule griežas, enerģijas virmo, papardes ugunīs utt.).

Padomju okupācijas režīmā, Arvīds Pelše (toreizējais LKP CK sekretārs) vērsās pret Jāņiem kā buržuāzisko nacionālistu svētkiem. 1961. gadā tika liegts svinēt, milicijas un t.s. družiņņiku patruļas vaktēja, vai kur nekurina ugunskurus. Pat Emiļa Melngaiļa „Jāņuvakars” tika svītrots no Dziesmu svētku programmas. Taču pāris gadu pūliņi neko nedeva – varai nācās samierināties un pievērt acis. Efekts pat bija pretējs, proti, sabiedrībā interese par Jāņu svinēšanu etnogrāfiskajā modelī pat pieauga. Pie ugunskuriem šlāgerus sāka izspiest Jānū dziesmas, par folkloru sāka interesēties pat tie, kas nekad par to nebija domājuši - 1970-80. gadu mijā sāka dibināties viena folkloras kopa pēc otras. Jāņi no jaukiem vasaras saulgriežiem, visas ģimenes kopāsanākšanas (agrāk nezināja, ka ģimene ir tikai 2 laulātie un viņu bērni) svētkiem pamazām pārvērtās par "latviskā koda" ass punktu.

Tā kā nu dievzemītē vismaz vieni jauki un reti svētki bez sēru lentām pie karogiem – novērtēsim to, priekā!

"(..) Projekta laika ierāmējums 1870. gadu nosaka kā sākuma punktu, kad sievietes pozīcija Latvijas sociālajā un kultūras jomā gūst uzmanību ar diviem svarīgiem notikumiem: Karolīne Kronvalde, pašizglītota latviešu aktīviste, atklāj diskusiju Latvijas periodikā, aizstāvot sieviešu tiesības uz izglītību un brīvību no tēvišķiem ierobežojumiem, un pirmās latviešu sieviešu dramaturģes Marijas Pēkšēnas luga “Ģertrūde” uzvar oriģināldrāmas konkursā (..)"

Interesanti. Pēc 12. minūtes. Vienīgais, mazliet žēl, ka tiek ieturēta klasiskā nacionālmarksisma tradīcija likt vienādības zīmi "sieviešu vēsture Latvijā" = "latviešu tautības sieviešu vēsture". Saprotu, ka zemnieku sieviešu emancipācija ir līdz šim ignorēta. To noteikti ir jāpēta, lai aizpildītu šo "balto laukumu" vēsturē. Bet jāatceras, ka tā ir tikai maza daļiņa no sieviešu vēstures Latvijā kā tādas. Jau krietni pirms diskusijas dalībnieču izvēlētā sākumpunkta no dievzemītes sievietēm pasaulē zināmas virkne "smagsvara" personību, kuras visnotaļ ietekmējušas sava laika sabiedrību, politiku un kultūru. Kaut vai Doroteja de Taleirana-Perigora (1793-1862), Vīnes kongresa "lauvene", kura ar vēdekļa mājienu karaļus padarīja par hercogiem, bet hercogus - par karaļiem, un mainīja valstu robežas; Elizabete fon der Reke (1754-1833), kuras literāros sacerējumus plašāk zināja un zina tālajā Eiropā, nekā provinciālajā dzimtenē; dzejniece Sofija Švarca (1754-1789) un daudzas citas savā laikā visai ievērojamas, bet mūsdienu tradīcijā aizmirstas sievietes Latvijas vēsturē.

Piltenes apgabala jurists, Izriedes muižas īpašnieks Georgs Frīdrihs fon Firkss par Garlība Merķeļa apgalvojumiem paskvilā "Latvieši", ka latviešu zemnieki ir apspiesti, nabadzīgi un pasīvi: "Visbeidzot es Merķeļa kungam varu apliecināt, ka Kurzemes latvieši ir enerģiska tautiņa, kas sevi neļauj pazemot. Dažs labs, kurš to mēģinājis darīt, ir samaksājis par to ar asiņainu degunu un pārsistu galvu. Dažs dižciltīgais, ceļotājs vai zaldāts, kurš mēģināja kaitināt zemniekus, kā algu par to saņēma zilu muguru un punus kopā ar brīdinājumu likt cilvēkus mierā."

Via: https://dspace.ut.ee/handle/10062/38214?fbclid=IwAR0VibKmQW3yFOs4zwHTcFThF91pqzl47s5YIPb02xYgkYfn9sshMspqFl8

1920. gada 17. jūlijā Rīgā bāzētā Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulka kareivji, vairākas rotas, tika palaisti nedēļas nogalē brīvdienās. Atvaļinājuma nauda puišiem bija, savukārt ceļš kur uz dzimto pusi, lai vecākus apciemotu, makten tāls – nevarēja tā iesēsties autobusā un aizbraukt pāris stundās uz dzimto miestu. Tā nu kareivji nolēma brīvdienas pavadīt vieglā izpriecā, un devās uz Āgenskalnu, kur Grāvju (mūsd. Valguma) ielā bija sarkano lukturu rajons: vai katrā otrajā namiņā bija ierīkots t.s. publiskais nams, jeb tautas valodā runājot – mauku māja.

Puiši jauni, asinis karstas, temperaments virda, tā nu sastopoties Āgenskalnā ar ārvalstu kuģu jūrniekiem - tie šo teritoriju tradicionāli uzskatīja par savu, - klope gāja vaļā. Tika izmantots viss, kas pa rokai: koka sētu mieti, bruģakmeņi, galdu kājas utt. Gods kam gods, mūsējie vinnēja! Ārzemnieki tika ar kaunu un pārsistiem deguniem patriekti, bet varonīgie Latvijas bruņotie spēki pārņēma savā kontrolē atbrīvoto apvidu ar visām trofejām: meitenēm un alkoholu. Nav zināms, kā uz notikumiem raudzījās Āgenskalna meičas, taču rūpalu turētāji - krogus papi un mammas, - to nepavisam neuztvēra patriotiski atsaucīgi, bet uzreiz zvanīja policijai, ka te kareivji trakojot, šņabi un alu par velti dzerot, meitenēm nemaksājot saukdami, ka neesot jāmaksā par to, kas šiem no dabas pienākoties par velti! Ar sirēnām un ūdensmetējiem ieradās izsauktā policijas specvienība, taču bija pārvērtējusi savus spēkus un latvju puiku likumbijību – pārdesmit minūtēs policisti tika izmesti pa logiem un ar kaunu, pieturēdami pusnoplēstās piedurknes un iebuktētās ķiveres, muka atpakaļ uz iecirkni. Savukārt policijas iecirkņa priekšnieks izmisis zvanīja garnizona komandierim, Rīgas pilsētas komandantam palkavniekam Oskaram Asmanim, lai tak dara kaut ko, lai savalda savus bažibožukus!

Komandants mierīgu sirdi nosūtījis uz Āgenskalnu komandantūras rotu pilnā kaujas ekipējumā, lai tā bargi ieviestu kārtību un visus ataolus-bērziņus stieptu uz čoku. Bet vai domājat, ka Bermonta uzvarētāji tā viegli padevās? Nē – pašvaldības policistu likteni piedzīvoja arī militārā policija – šaut uz savējiem tā neuzdrošinājās, bet dūru un gultu kāju kaujā cieta smagu sakāvi... atkāpās, slaucīdami pārsistos degunus uniformu frenču piedurknēs. Bet armija ir armija - tik lēti nepadosies, - izsauca no garnizona divas bruņumašīnas un mēģināja Āgenskalnu ieņemt pa otram lāgam. Taču arī pretī tādi paši zeļļi! Rezultātā palkavnieks Asmanis zvanīja pulka komandierim jau pavisam izmisis: komandantūras rota cietusi sakāvi un piekauta, bruņuauto apturētas ar steigā improvizētām barikādēm (citādi būtu aizmukuši), bet daži bohēmas adepti pat sakāpuši uz auto jumtiem un torņiem, solot pa lūkām iekšā laist granātas, ja uzbrucēji netīsies prom!

Nācās 2. Ventspils pulka komandierim Jānim Ezeriņam lekt dienesta auto un pašam doties uz Āgenskalna fronti. Ieraugot savu komandieri, buntavnieki, izliekušies pa mauku māju logiem, to sagaidīja ar pērkondimdošu kopkora "urrā!" – pat ezītim skaidrs, ka arī pats palkavnieks paņēmis brīvu brīdi, lai pabaudītu Āģīša meiču maigi apaļīgo labvēlību. Komandieris brīdi pavērojas notikušo, pamāja ar roku un uzsauca: "Zēni, diezgan esot trakojuši, iesim nu uz mītnēm". Kareivji momentā saskrējuši kopā, sastājušies kolonnā, un dziedot "mirdzot šķēpiem zeltsaules staros", braši piecērtot uz Grāvju ielas bruģa papēžus, viegli līganā gaitā devās pār Daugavas tiltu uz kazarmām.

"Āgenskalna karš" bija īsa, taču spoža 20. gs. pirmās puses Rīgas bohēmas vēstures lappuse. Es ieteiktu mūsdienu Āģīša iemītniekiem kooperēties un nākamgad svinēt Āgenskalna brīvestības dienu – jūlijs, man domāt, ir ļoti labs mēnesis svētkiem, bet svētku nekad nevar būt par daudz.

Tā, manu mazo draudziņ – tu nupat ar laika mašīnu esi nonācis tālajā Tā Kunga 1587. gadā, un uz ceļa satiec savu vecvecvecvec…tētiņu, kurš tev saka:

“Jad nu doudtcze loudes wenan kopan by vnd aran tims pillims py to steidczees, szatcy tas czour wene lydtczibe – wens szeyeis isgaye szouwe szeeckle szhet; vnd exkan to, kad tas szeye, kritte czitta py to czelle vnd tappe szamita vnd te putne appeskan to debbes aprye to; vnd czitta kritta wuersson to ackmenne, vnd kad ta vsdiga, szackalta ta, tapeetz ka tay newene szlappybe by; vnd ts czitta kritta wueddon starpan thems ehr schims, vnd te ehrsche vsdiga lydtcz abszlapeye to; vnde zitta kritta wuersson wene labbe semme, vnde ta vsdiga vnde nesse szumptkaartiges augles.”

– Ko tu viņam tā uzreiz atbildētu, lai raisītos jauka saruna?

Uz abu roku pirkstiem varu saskaitīt laudis, kuri manī raisa cieņu. Šajā raidījumā veseli trīs kopā:
https://xtv.lv/rigatv24/video/MV9N6jb1N4X-23_06_2020_kur_tas_suns_aprakts_1_dala