| |
| Vakar no sastādamiem tautas kara vīru bataljoniem pirmais pulciņš iestājās lielās tēvijas varenajā armijā. Jau ap plkst. no rīta brīvprātigie kareivji sapulcējās latviešu bataljona organizācijas komitejas telpās Tērbatas ielā Nr. 1/8, no kurienes tos sapulcināja bijušā „Olimpia" teātra sētā.
Ap plkst. 11 tur ieradās komitejas locekļi ar prāvu skaitu latviešu oficieru un jauno kareivju pavadoņiem - tautas zeltenēm. Bija dziļi sajūsminošs brīdis, kad tautas zeltenīites puškoja bāleliņus jaukām rozēm un košu puķu rotu un mīļiem uzmudinājumiem sargāt savu tēvu zemi. Diženībā sprēgāja katra dzidrās acis un brašībā sarka katra vaigs un - atjautībā šķetinājās pār katra lūpām tautas dziesmu pantiņi par tēvu zemes mīlestību ... “Caram uzticīgi kalpodami sargāsim savu tēvu zemi!" jaunie tautas kaŗa vīri zvērēja un - nerimstoši urrā-saucieni pavadīja viņu zvērestu.
Izpušķotos tautas kara vīrus nostādīja lielā grupā ar velosipēdistiem priekšā un nofotogrāfēja, pēc kam latviešu bataljonu organizācijas komitejas priekšnieks, apsveicis jaunos tēvijas sargus, sirsnīgos vārdos aprādīja viņiem to lielo uzticību, kādu viņiem un vispār latviešu tautai dāvina Krievijas valdība un augstāka kara priekšniecība ar atļauju organizēt tautas brīvprātīgo bataljonus.
Šis vēsturiskais notikums tiks ierakstīts zelta burtiem kaŗa vēsturē. Tas lai ir jums, mums un visai Caram un tēvijai līdz pēdējam asins pilienam uzticīgai tautai dārgs un ne uz brīdi neaizmirstams. Mums ir pārāk nopietns brīdis, kurā jūs stājaties varenās krievu armijas rindās zem tautas karoga, lai sadragātu vācu dzelzs varu, atsvabinātu mūsu dzimteni no viņu varmācībām un palīdzētu valdībai nodibināt mums laimīgāku nākotni. Dievs lai ir ar jums. Bet aiz jums stāv jūs mīlejošā un uz jums paļaujošā tauta. Kalpodami Caram, kalpojiet šavai tautai un tēvijai Augsta Virsvadoņa Nikolaja Nikolajevitča vadībā, kuram - urrā!"
Dziļā pacilātībā šalca urrā saucieni, kuriem sekoja kara orķestra pavadībā valsts himna, pavadīta jūsmīgiem urrā-saucieniem. Pēc aizlūguma par Caru un tēviju nodziedāja „Dievs, svētī Latviju" un tad sākās jauno tēvijas sargu gājiens uz noteikto sapulcēšanās vietu.
Iznākot uz ielas, šis gājiens ieviļņojās nepārredzamā ļaužu pulkā, kas šaņēma jaunos kareivjus jūsmīgām gavilēm, kuras pārspēja spēcīgais kara orķestris gājiena priekšgalā ar tautas dziesmas skaņām. “Nu ar Dievu Vidzemīte", kurai sekoja dažas citas piemērotas tautas dziesmas ar kara maršiem. Lieliskais gājiens plūda pa Elizabetes ielu. Aleksandra un Basteja bulvāriem un Nikolaja ielu uz Daugavas malu, kur bija sadrūzmējušies citi ļaužu pulki un jūsmīgi apsveica jaunos tēvijas sargus, kuri drīzi ievietojās plaškotās un orķestra pavadībā dziedot “Daugav' balta putodama", attālinājās lejup Daugavai, pavadīti dziļi sajustām ļaužu pulka gavilēm un urrā-saucieniem, kamēr vien bija saredzami jaunie varoņi un sadzirdamas viņu spēcīgās tautas dziesmu skaņas: “Dziedādami, spēlēdami ienaidnieku uzvarēs. Dziedādami, spēlēdami, no kariņa mājās nāks.”
Rīgas Ziņas, Nr.213 (02.08.1915) | |
|
| 1805. g. no publiskām izpriecām un kauna lietām ievāktais nodoklis ļāvis iekārtot Rīgā namu ārlaulības dzemdētājām, kur tuvāko mēnešu laikā nāca pasaulē jau 26 mazuļi. | |
|
| Pašā 19. gs. sākumā Vidzemes ģeneralgubernators grāfs Ludvigs Augusts fon Mellīns, nopietni pievērsies Apgaismības ideju atbalstīšanai, ar rūgtumu secinājis, ka nekur Vidzemē vairs tauta nesvin Zāļu vakaru Sv. Jāņa Kristītāja dienā, kā tas bijis sendienās: "tauta arvien mazāk dejo savas dejas vai iet rotaļās", bet "to vietā spēlē vijoli un dejo vāciskos valšus". Tad nu grāfs savos īpašumos licis, bet citiem muižniekiem ieteicis ko darīt, lai zemnieki vilktu ārā no lādē° kožu saēstos vecmammu "tautiskos" brunčus, atsāktu Jāņu vakarā atkal dedzināt ugunskurus un dziedāt savas tautas dziesmas. Ja kāds paražas aizmirsis, tad lai palasa Frīdriha Blaufusa “Stahsti na tahs’ wezzas’ un jaunas’ buschanas to widsemmes łauschu”, bet dziesmas lai meklē K. Hardera, G. Bergmana rakstus, kuri abi vāc zemnieku tautasdziesmas. | |
|
| "Manis vēl neizsludinātais plāns paredzēja algota darba samazināšanu, ja ne pilnīgu likvidēšanu lauksaimniecībā pakāpeniski lielsaimniecību samazināšanas ceļā, zemei pārejot katru gadu dažu tūkstošu jaunu saimniecību rokās mantošanas vai pārdošanas ceļā. (..) Sakarā ar ne visai apmierinošajiem brīvprātīgas kooperācijas rezultātiem nācās domāt par piespiedu kooperāciju."
Citēts no: Kārlis ulmanis trimdā un cietumā. Dokumenti un materiāli. - Latvijas vēstures insitūta apgāds: Rīga, 1994., 323.-324. lpp. | |
|
| Te ieskanas tālruņa zvans. Pa ielām braukājot smagie automobiļi, pilni aizsargiem. Vai redakcija par to ko zinot? Nē, redakcijai tā pirmā ziņa.
“- Skat’, Ulmanis būs no visas tiesas nobijies, sacēlis kājās aizsargus! – Celms zobgalīgi nosmīn. Bet tad piebilst: – Pag’, jāpazvana Brunim, varbūt tam kas vairāk zināms. [Te domāts viens no sociāldemokrātu vadītājiem, Saeimas deputāts Bruno Kalniņš.] (..) Bruno? (..) te mums ziņo, ka pa ielām braukā aizsargi. (..) Ko tas īsti nozīmē (..)?
– Nu, Ulmanis jau teica… Tas laikam sakarā ar baumām par „leģionāriem”. Kabinets ar’ esot sanācis uz sēdi. Piezvani uz turieni (..).
Celms zvana uz ministru kabinetu.
– Adjutants Lūkina kungs? Te deputāts Celms. Palūdziet pie aparāta valsts kontrolieri.
– Nepareizi savienots! – noskan atbilde, un (..) klausule nolikta.
Celms izbrīnā ieplēš acis, sejā pazib uztraukums.
– Hm, ko tas nozīmē? – viņš iesaucas. – Tā taču bija Lūkina balss. Ko viņš māžojas?”
Ieskrien izsūtāmais zēns, saukdams, ka okupē sociāldemokrātu tautas namu. Tad arī pie redakcijas ir klāt vairākas smagās mašīnas, sprāgst rokas granātas, plīst stikli. Ir skaidrs, ka māju ielenkuši bruņoti ļaudis. Steidzīgi nodzēsuši ugunis, visi redakcijā esošie cilvēki glābjas pagrabā. Skriedami ierauga caur stikla durvīm, kā aizsargi iebrūk tipogrāfijā.
„- Savādi! – Celms prāto. – Kāpēc aizsargi?… (..) Aizsargi taču Ulmaņa pusē! Laikam kāda daļa būs pārgājusi pučistu pusē, citādi to nevar izskaidrot!”
Pēc kāda laika mašīnas aizbrauc, ārpusē atstājot sardzi. Četri redakcijas darbinieki nakti pavada tumšā pagrabā, joprojām nesaprazdami, kas patiesībā noticis. Celms spriež:
„(..) nevar būt šaubu, ka valdībai izdosies savaldīt pučistus. Gan jau drīz arī mūsu aplenkšana beigsies.”
No rīta redakcijā bez mitas zvana tālruņi. Izsūtāmais zēns, augšā uzlavījies, uz vēdera aizlien līdz aparātam. Nu noskaidrojas patiesība – naktī arestēti visi sociāldemokrātu līderi, izsludināts kara stāvoklis. Ulmanim jauna valdība. | |
|
| "Kādi bija instrumenti, ar kuriem Latvijas valsts un Latvijas Banka veidoja stabilo latu un uzturēja tā kursu, raidījumā Nauda laiku lokos stāsta vēsturnieks Āris Puriņš."
“Un te ir tas lielais noslēpums, ka līdz 1940. gadam Latvijas Bankas valūtas krājumi vai zelta krājumi seškārtīgi pārsniedza to summu [emitētās naudas daudzumu], kas bija nepieciešama valūtas segumam. Kāpēc? Kurš to pateiks šodien? Tur ir vajadzīga ļoti nopietna izpēte. Varēja būt viens subjektīvs variants – tie cilvēki, kas valsti uzbūvēja, zināmā mērā bija saistīti ar Piektā gada revolūciju, ar bēguļošanu, badu, dzīvi Eiropā utt. utt. un gatavoja sev atkāpšanos. Jo īpašas ticības tam, ka tā Latvija būs mūžīgi, par kādu [tagad] runā, nebija. 1920. gadā Meierovics, atgriežoties [Pēterim] Dardzānam ar Imantas pulku Latvijā, Meierovics skaidri un gaiši pateica: “Mums ir 20 gadi – un ne vairāk.” Tā ka viņi rēķinājās ar to, ka šī valsts ir īslaicīgs pasākums. Un tad – ko darīsim? Būs jāmūk. Kur mēs muksim? Atkal uz tukšu telpu? Nē, lai mums tur priekšā būtu kaut kāds krājums. Tas [valsts] zelts un valūta jau ārzemēs arī glabājās. Otrs iespējamais variants ir, ka viņi tomēr gatavojās karam un gribēja t naudu izmantot ieroču iepirkšanai. Bet ieročus nepārdeva. Tā ka Latvija jau faktiski tika uzmesta, kā raksta Klīve, bijušais Latvijas Bankas prezidents, jau 1936. gadā angļu pārstāvis ieradās pie Ulmaņa un pateica, ka Latvijas tas aizsargjumts – širmis – tiek noņemts. Vai tas bija sakarā ar to politiku, kādu uzsāka Ulmanis, skatoties uz Musolīni, uz šo korporatīvismu – katrā gadījumā pateica, ka Latvijai jādzīvo, kā nu pati prot. Un ieročus, kā mēs zinām, arī nedeva.”P.S. Puriņš man patīk tieši ar to, ka provocē, demonstrē negaidītu skatījumu un neļauj vēsturi ierāmēt klišejās. Pie tam ekonomikas vēsture Latvijā ir nu ļoooti maz pētīta (var pat teikt, ka 1. republikas ekonomika vispār nav pētīta). | |
|
| Igauņu izturēšanās pret latviešu bēgļiem.
(iesūtīts)
Par igauņu izturēšanos pret latviešu bēgļiem, kuri atgriezušies caur Igauniju uz Latviju, presē līdz šim vēl nav rakstīts, bet tautā, kara iestādēs utt. daudz kas par to jau zināms, ka igauņi nelaiž nevienu latvieti cauri.
Gribu kā piemēru pievest gadījienu par savu ceļošanu.
Nodzīvoju vairākus gadus Maskavā. Nevarēdams sagaidīt komunistu valdības izbeigšanos un neizturot turienes apstākļus, nodomāju doties uz Latviju caur Igauniju. (..) tādēļ ka igauņi noslēguši mieru ar Krieviju un tādēļ domājams, vieglāka frontes pāriešana, turpretim latviešu frontē notiek kaujas. Nobraucis līdz Pleskavai, devos uz Igaunijas fronti un samērā diezgan viegli iekļuvu Igaunijā. Netālu priekš Verro stacijas tiku aizturēts un tā kā pēc saviem dokumentiem biju no Krievijas, tiku arestēts; visa nauda un bagāža atņemta un pats ievietots krātiņā pie štāba Pečoros.
Pie izmeklēšanas dabūju redzēt un dzirdēt, ka no kaut kādām draudzīgām attiecībām ar Latviju neesot ne vēsts un ka neesot ne mazākās cerības tikt caur Valku uz Rīgu. Pēc 5 dienām man paziņoja, ka pēc likuma neesot tiesības neviena latvieša laist cauri un tāpat uz likuma pamatu mana nauda konfiscēta. Prombraukdams no Maskavas, pārdevu visu savu iekārtu un drēbes, tā ka man bija klāt ap 20,000 rbl. domes un cara naudas. Ka šeit nav darīšana ar likumu, bet gan ar piesavināšanos, par to daudz jau dzirdēju Igaunijā, redzēju no tā, ka 10,000 rbl. domes naudas man atdeva atpakaļ, turpretim 6,000 rbl. cara naudas (500 rbl. gabalos) paturēja. Pie visas šīs lietas tas galvenais bija atpakaļ sūtīšana uz Krieviju. Apmēram 80 verstis bija jānoiet kājām zaldātu pavadībā (tas bija apm. marta mēn. vidū), tad pāri Pleskavas ezeram un ezera vidū mani zaldāti atlaida uz Krieviju... Ievērojot silto laiku, ledus bija apklāts ar ūdeni, izgāzos ledum cauri un tikko nenoslīku. Šeit redzama nežēlīga latviešu pazemošana, jo viņi taču varēja līdz krievu robežām nosūtīt pa zemes ceļu vai ar vilcienu. Par līdzīgiem gadījumiem daudz esmu dzirdējis arī no citiem.
O.K.
Igauņu izturēšanās pret latviešu bēgļiem. // Latvijas Sargs. Nr.143., 30.06.1920. | |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}