"Kādi bija instrumenti, ar kuriem Latvijas valsts un Latvijas Banka veidoja stabilo latu un uzturēja tā kursu, raidījumā Nauda laiku lokos stāsta vēsturnieks Āris Puriņš."

“Un te ir tas lielais noslēpums, ka līdz 1940. gadam Latvijas Bankas valūtas krājumi vai zelta krājumi seškārtīgi pārsniedza to summu [emitētās naudas daudzumu], kas bija nepieciešama valūtas segumam. Kāpēc? Kurš to pateiks šodien? Tur ir vajadzīga ļoti nopietna izpēte. Varēja būt viens subjektīvs variants – tie cilvēki, kas valsti uzbūvēja, zināmā mērā bija saistīti ar Piektā gada revolūciju, ar bēguļošanu, badu, dzīvi Eiropā utt. utt. un gatavoja sev atkāpšanos. Jo īpašas ticības tam, ka tā Latvija būs mūžīgi, par kādu [tagad] runā, nebija. 1920. gadā Meierovics, atgriežoties [Pēterim] Dardzānam ar Imantas pulku Latvijā, Meierovics skaidri un gaiši pateica: “Mums ir 20 gadi – un ne vairāk.” Tā ka viņi rēķinājās ar to, ka šī valsts ir īslaicīgs pasākums. Un tad – ko darīsim? Būs jāmūk. Kur mēs muksim? Atkal uz tukšu telpu? Nē, lai mums tur priekšā būtu kaut kāds krājums. Tas [valsts] zelts un valūta jau ārzemēs arī glabājās. Otrs iespējamais variants ir, ka viņi tomēr gatavojās karam un gribēja t naudu izmantot ieroču iepirkšanai. Bet ieročus nepārdeva. Tā ka Latvija jau faktiski tika uzmesta, kā raksta Klīve, bijušais Latvijas Bankas prezidents, jau 1936. gadā angļu pārstāvis ieradās pie Ulmaņa un pateica, ka Latvijas tas aizsargjumts – širmis – tiek noņemts. Vai tas bija sakarā ar to politiku, kādu uzsāka Ulmanis, skatoties uz Musolīni, uz šo korporatīvismu – katrā gadījumā pateica, ka Latvijai jādzīvo, kā nu pati prot. Un ieročus, kā mēs zinām, arī nedeva.”

P.S.
Puriņš man patīk tieši ar to, ka provocē, demonstrē negaidītu skatījumu un neļauj vēsturi ierāmēt klišejās. Pie tam ekonomikas vēsture Latvijā ir nu ļoooti maz pētīta (var pat teikt, ka 1. republikas ekonomika vispār nav pētīta).