Vakar no sastādamiem tautas kara vīru bataljoniem pirmais pulciņš iestājās lielās tēvijas varenajā armijā. Jau ap plkst. no rīta brīvprātigie kareivji sapulcējās latviešu bataljona organizācijas komitejas telpās Tērbatas ielā Nr. 1/8, no kurienes tos sapulcināja bijušā „Olimpia" teātra sētā.
Ap plkst. 11 tur ieradās komitejas locekļi ar prāvu skaitu latviešu oficieru un jauno kareivju pavadoņiem - tautas zeltenēm. Bija dziļi sajūsminošs brīdis, kad tautas zeltenīites puškoja bāleliņus jaukām rozēm un košu puķu rotu un mīļiem uzmudinājumiem sargāt savu tēvu zemi. Diženībā sprēgāja katra dzidrās acis un brašībā sarka katra vaigs un - atjautībā šķetinājās pār katra lūpām tautas dziesmu pantiņi par tēvu zemes mīlestību ... “Caram uzticīgi kalpodami sargāsim savu tēvu zemi!" jaunie tautas kaŗa vīri zvērēja un - nerimstoši urrā-saucieni pavadīja viņu zvērestu.
Izpušķotos tautas kara vīrus nostādīja lielā grupā ar velosipēdistiem priekšā un nofotogrāfēja, pēc kam latviešu bataljonu organizācijas komitejas priekšnieks, apsveicis jaunos tēvijas sargus, sirsnīgos vārdos aprādīja viņiem to lielo uzticību, kādu viņiem un vispār latviešu tautai dāvina Krievijas valdība un augstāka kara priekšniecība ar atļauju organizēt tautas brīvprātīgo bataljonus.
Šis vēsturiskais notikums tiks ierakstīts zelta burtiem kaŗa vēsturē. Tas lai ir jums, mums un visai Caram un tēvijai līdz pēdējam asins pilienam uzticīgai tautai dārgs un ne uz brīdi neaizmirstams. Mums ir pārāk nopietns brīdis, kurā jūs stājaties varenās krievu armijas rindās zem tautas karoga, lai sadragātu vācu dzelzs varu, atsvabinātu mūsu dzimteni no viņu varmācībām un palīdzētu valdībai nodibināt mums laimīgāku nākotni. Dievs lai ir ar jums. Bet aiz jums stāv jūs mīlejošā un uz jums paļaujošā tauta. Kalpodami Caram, kalpojiet šavai tautai un tēvijai Augsta Virsvadoņa Nikolaja Nikolajevitča vadībā, kuram - urrā!"
Dziļā pacilātībā šalca urrā saucieni, kuriem sekoja kara orķestra pavadībā valsts himna, pavadīta jūsmīgiem urrā-saucieniem. Pēc aizlūguma par Caru un tēviju nodziedāja „Dievs, svētī Latviju" un tad sākās jauno tēvijas sargu gājiens uz noteikto sapulcēšanās vietu.
Iznākot uz ielas, šis gājiens ieviļņojās nepārredzamā ļaužu pulkā, kas šaņēma jaunos kareivjus jūsmīgām gavilēm, kuras pārspēja spēcīgais kara orķestris gājiena priekšgalā ar tautas dziesmas skaņām. “Nu ar Dievu Vidzemīte", kurai sekoja dažas citas piemērotas tautas dziesmas ar kara maršiem. Lieliskais gājiens plūda pa Elizabetes ielu. Aleksandra un Basteja bulvāriem un Nikolaja ielu uz Daugavas malu, kur bija sadrūzmējušies citi ļaužu pulki un jūsmīgi apsveica jaunos tēvijas sargus, kuri drīzi ievietojās plaškotās un orķestra pavadībā dziedot “Daugav' balta putodama", attālinājās lejup Daugavai, pavadīti dziļi sajustām ļaužu pulka gavilēm un urrā-saucieniem, kamēr vien bija saredzami jaunie varoņi un sadzirdamas viņu spēcīgās tautas dziesmu skaņas: “Dziedādami, spēlēdami ienaidnieku uzvarēs. Dziedādami, spēlēdami, no kariņa mājās nāks.”

Rīgas Ziņas, Nr.213 (02.08.1915)