Pašā 19. gs. sākumā Vidzemes ģeneralgubernators grāfs Ludvigs Augusts fon Mellīns, nopietni pievērsies Apgaismības ideju atbalstīšanai, ar rūgtumu secinājis, ka nekur Vidzemē vairs tauta nesvin Zāļu vakaru Sv. Jāņa Kristītāja dienā, kā tas bijis sendienās: "tauta arvien mazāk dejo savas dejas vai iet rotaļās", bet "to vietā spēlē vijoli un dejo vāciskos valšus". Tad nu grāfs savos īpašumos licis, bet citiem muižniekiem ieteicis ko darīt, lai zemnieki vilktu ārā no lādē° kožu saēstos vecmammu "tautiskos" brunčus, atsāktu Jāņu vakarā atkal dedzināt ugunskurus un dziedāt savas tautas dziesmas. Ja kāds paražas aizmirsis, tad lai palasa Frīdriha Blaufusa “Stahsti na tahs’ wezzas’ un jaunas’ buschanas to widsemmes łauschu”, bet dziesmas lai meklē K. Hardera, G. Bergmana rakstus, kuri abi vāc zemnieku tautasdziesmas.