Kad filmēs turpinājumu kinofilmai "Rūdolfa mantojums", kā reizi šis Virzas raksts varētu būt scenārija pamatā:

"Valsts un tēvijas nodevēji.

Kamēr armija neatkāpjas un cīnas, vezdama pārdabīgas kaujas ar Latvijas ienaidniekiem, un izpelnīdamās lielo valstu apbrīnošanu, cer, galu galā, piespiest pie zemes visus savus pretiniekus, dziļā aizmugurē atņirdz zobus un taisās izraut pamatu zem kājām visiem mūsu ieguvumiem visnekrietnākā nodevība. Tie ir latvieši, pret kuriem ir vērstas šīs rindas. Tie ir lauku saimnieki, ne visi, bet lielākā daļa no viņiem, kuri būdami zemes īpašnieki, kuru rokās visas pārtikas vielas un, kopā ar to, nostāda bada stāvoklī Latvijas pilsētas un visus tos, kuriem nav tā laime būt par māju īpašniekiem. Re, viņi ir gatavi visu pārdot – gaļu, miltus, kartupeļus, bet ne tikai par to naudu, kuru izlaidusi mūsu valdība, bet par to, ko aizstāv Bermonts, fon der Golcs, Kolčaks un Deņikins, par krievu naudu. Kad pret Rīgu tika sagatavots Bermonta uzbrukums, lai diskreditētu Latvijas valsti un viņas valdību, spekulanti beidza pārdot preces par Latvijas naudu. Ieslodzīšana cietumā uz sešiem mēnešiem, izsūtīšana pār fronti, ārpus Latvijas robežām un nāves sodi panāca to, ka pāris dienās agrākais stāvoklis nostājas atkal savās robežās un tiesībās.
Tagad Bermonts daudzas pašos Rīgas vārtos un, lūk, lai viņam palīdzētu, lai vācu baroni un krievu ierēdņi atkal varētu uzsēsties uz nelaimīgās tautas pleciem, lauku saimnieki, tie, kuru rokās atrodas visa šīs vasaras lielā raža, liedzas ņemt Latvijas naudu. Viss Latvijas valsts mehānisms, strādnieki, pilsētu un lauku inteliģence, tie, kuri saņem savu algu Latvijas naudā, tiek nostādīti bezizejas stāvoklī. Un kamdēļ? Tamdēļ, ka zemes īpašniekiem ir nepatīkama neatkarīga Latvija, viņi netic tai un viņu acīs Latvijas valsts nauda ir tas pats, kas "kerenkas".
Nava vairs riebīgāka stāvokļa par šo, uz kādu ir nostājušies šie cilvēki. Armija cīnas uz dzīvību un nāvi, neapģērbta, aukstumā un tumsā, bet viņi ņem visu iespēju valstij viņai palīdzēt. Ierāvušies savu kažoku apkaklēs, viņi smejas par līķiem un asinīm, par veselas tautas varonīgu ideālismu.
Kad izgājušo gadu bruka Vidzemē lielinieki, tie bija tie paši saimnieki, kuri palika kurli pret visiem valdības uzsaukumiem. Nāca lielinieku terors, landesvēra briesmu darbi, bet rindas, kuras es rakstīju pirms lielinieku iebrukuma, vēl nava zaudējušas savu nozīmi.

Un smagie zemnieki, kas visus šitos gadus,
Nav karu jutuši, ne bēgšanu, ne badus,
Tiem sejā vienaldzīgā staro vienāds prieks,
Vai zemē tatārs, krievs vai vāciets valdnieks.
Ja pārdot, neatstājot savus kaktus siltus,
Var, simtkārtīgi pelnot, gaļu, graudus, miltus.
Ja sevī pilsonis to svešu neatrod,
Kas brīvībai un godam sevi visu dod,
Tad trulās dvēseles, nav diezgan nikna zvēra,
Ko es jums uzlaistu, lai ceļas posts bez mēra
Un būs tie kaimiņi, kas mira sendienās,
Kam nebūs piedzīvot lemts kauna ainas tās,
Ka latvietis, pret debess netaisnību kliegdams,
Ies apakš svešastības, verga plecus liekdams.

Viņi neko nava mācījušies un neko nava aizmirsuši. Nu ir pēdīgais laiks, savaldīt un uzlikt iemauktus viņu nekaunīgai iedzīvošanās kārei. Visiem tiem sodiem, ar kādiem Rīgā tika savaldīti spekulanti, divkārt pastiprinātiem, ir jākrīt uz laucinieku spekulantu, Latvijas naudas neņēmēju galvām, pastiprinātā kārtā tāpēc, ka viņi ir no mūsu pašu tautas. Latvijas saimnieciskā dzīve neko necietīs, ja, biedinājumu pārējiem, katrā pagastā redzamākie spekulanti tiek nosodīti. Valdības izdotie noteikumi pret spekulantiem un Latvijas naudas neņēmējiem jāizpilda bez kādas saudzēšanas.

Ed. Virza"

Virza Ed. Valsts un tēvijas nodevēji. // Latvijas sargs. Nr.180., 04.11.1919., 1. lpp.

18.07.1919. Pagaidu valdības sēdē K. Ulmanis ziņoja, ka ASV pabalsta komiteja ir ar mieru nodot Pagaidu valdības rīcībā naudu, kas Rīgā ienākusi par amerikāņu komitejas piesūtītajiem miltiem, ja Pagaidu valdība atsauks politiskās apsūdzības Niedras kabineta atbalstītājiem, Rīgas pilsoņu komitejas locekļiem A. Krastkalnam, Purgalim, Reimersam un fon Samsonam. Ņemot vērā, cik ļoti nepieciešama nauda, un varbūtējo ASV miltu palīdzības sūtījumu pārtraukšanu gadījumā, ja ASV misijas prasība netiks pildīta, MK nolēma atsaukt visas šīm personām izvirzītās apsūdzības pretvalstiskā darbībā, pilnvarojot Ministru prezidentu tiem izsniegt attiecības apliecības. – LVVA, 1468. f., 1. apr., 82. l., 79.-80. lpp.

P.S.
Kad milti bija apēsti, solījums tika anulēts. :)

L.P.W. Apsardzības ministrijai
Armijas virspavēlnieks
23. janvārī 1920. g.
№1793

Ļoti plaši sastopami gadījumi, kamdēļ sastādīts speciāls virspavēlnieka ziņojums, ka Latvijas pilsoņi un pat karavīri, lai izvairītos no karadienesta, vēršas citu valstu pārstāvniecībās ar vecām krievu pasēm un citiem tamlīdzīgiem dokumentiem, lūdzot iespēju pāriet šo valstu pilsonībā.

LVVA, 1468. f., 1. apr., 133. l., 202. lp.

Valmieras apriņķa un pilsētas komandants
17. oktobrī 1919. g.
Uz rakstu no 28. sept. š.g. zem №2722 paziņoju, ka Vidzemes-Latgales koncentrācijas lēģerī Valmierā neatrodas apcietinājumā bij. Austro-ungārijas čehu un slovaku tautības pavalstnieki.
komandants: virsleitnants Grundmans

LVVA, 1468. f., 1. apr., 133. l., 145. lp.

1920. gada 2. februāra LR Pagaidu valdības MK sēdē tika nolemts, ka "no kukuļiem, kurus publika iemaksā valsts ierēdņiem un kalpotājiem, un kurus pēdējie nodod valsts kasē, izmaksāt 50% tiem, kuri naudu nodevuši valsts kasē".

LVVA, 1468. f., 1. apr., 83. l., 21. lp.

"Apsardzības ministra k-gam
Satversmes Sapulces kara lietu komisijas uzdevumā lūdzam (..) dod paskaidrojumus sekojošos pamatjautājumos:
(..)
3. Vai Aps. Min. zināms, ka no Latgales poļu karaspēks sistemātiski izved lielā skaitā dažādas Latvijas valstij piederošas mantas, liellopus, tehniskus priekšmetus u.c. un kādi soļi sperti šādu nebūšanu apkarošanai?
4. Vai Aps. Min. zināms, ka uz frontes Latgalē dažās mūsu armijas daļās tiek piekopta pārnācēju aplaupīšana, un kādi soļi tiek sperti šādu nebūšanu novēršanai?"

LVVA, 1468. f., 1. apr., 134. l., 135. lp.

Par klaušu darbu smagumu visvecākie stendenieki atcerējušies stāstīt Kārlim Draviņam:
"Ik māja pārnedēļās sūtījusi kalpu (saimniekiem klaušās nebija jāiet) darbam muižā, kurš atgriezies tikai svētdienā. Par "liecinieku"uz muižu sūtīts kāds no vecākiem vīriem, kurš palīdzējis mazāk smagos darbos (mūrnieka palīgs, būvstrādnieks palīgdarbos u.c.). Darbos, strādāšanai kūtīs, dārzos, labības pļaujā, sūtītas arī kalpones. Bērniem vajadzējis iet lasīt vārpas, bet pēc kartupeļu novākšanas sievas varējušas ar grābekļiem pārrušināt vagas, arī bērni lasījuši kartupeļu mazumu.
Ziemā pa dienu bijis jābrauc uz mežu pēc malkas, ko jāsacērt, jāpiekrauj vezums un jāpārved muižā. (..) Katram saimniekam bija jānopļauj sešas pūrvietas t.s. liekās pļavas un jāaizved uz muižu gatavs siens. (..) Vaļenieki gājuši uz muižu pļaut riežas – par vienu nopļautu riežu atļāvuši sev nopļaut piecas pūrvietas no muižas pļavām; parasti mežainajā apvidū, bet, ja pļāvuši par naudu algā, tad maksāti divi rubļi par riežu.
Saimniekiem bijis jādod muižai arī nodevas – katru gadu viena zoss, trīs gadus vecs auns, viena vepra viduklis, noteikts skaits koka spaiņu (tos gatavojuši mājās). Nācies arī novīt 20 pinekļus zirgiem; tos vijuši no kaņepājiem un kadiķu lūkiem. Čupadu saimniekam, kuram bijis tikai trīs sieka vietas zemes, nav bijis jāsūta nevienu klaušās, toties viņam vajadzējis piegādāt 50 kadiķa lūku pinekļu. Turklāt katrām mājām (saimniecībai) bijis jāsavērpj svars – apmēram piecas mārciņas linu dzijas. (..) Klaušu laiku beigās katram otrajam saimniekam bijis jāsūta puisis muižas darbos. Tad salīguši kādu strādnieku, kurš nemaz vairs nav nācis mājās, bet dzīvojis muižā. Ēdienu viņam devuši saimnieki, katrs savu nedēļu. (..)
Bijušas tā sauktās "muižas kāzas" – rudenī, kad lauku darbi apdarīti, muiža pašpagastniekiem sarīkojusi plašas dzīres. Ļaudis cienāti ar ēdieniem un dzērieniem, un, mūzikai spēlējot, notikusi dejošana. (..)
Daudz kas zagts no muižas laukiem – gan kāļi, gan kartupeļi, gan daudz kas cits. Muižas laukos, laiksargam neredzot, pa nakti uz segām izdauzījuši rudzu kūļus, reizēm iegūstot ļoti daudz graudu. Dārzos zagti arī āboli. Dažreiz muižas sievas gājušas pat kūtī un govīm rāvušas ārā sienu no redelēm un devušas savai, tāpat ņēmušas no priekšnamā noliktiktajiem cūku kartupeļiem un nesušas savam lopam. Bijušas pat tādas kalpu sievas, kas pa dienvidiem, kad citi guļ, gājušas paslaukt citu govis.
Par mežu veci ļaudis bijuši tādos uzskatos, ka tas gan ir lielkunga īpašums, taču no tā kaut ko paņemt – tā neesot īsta zādzība, tikai tāda paņemšana. (..)
Saimniekiem vēl ap 1860. gadu parasti bijis viens puisis, trīs precēti kalpi, vēl kāda meita un viens vai divi gani."
No: Kalmanis Zigurds. Dzimtas nams. Stendes muižas veidošanās un attīstība 1288.-1920. - Aleksandra Pelēča lasītava: Dižstende, 2004., 44.-46. lpp.

Te man šķiet interesants gan klaušu smagums - verdzības laiki, - kad no saimniecības (saimnieku pāris, 1 puisis, 1 meita, 6 kalpi, 2 gani) tikai 1 kalps katru otro nedēļu strādā muižā, tb 9 pieaugušie paliek nomocītajā dzimtcilvēku saimniecībā strādāt sev, gadā nodevās 1 zoss, 1 auns, 1/2 cūkas (pie apstākļiem, ka ja nosprāgst zirgs vai govs, muižkungs iedod vietā jaunu), mājamatniecības rīku nodeva (2 nedēļu darbs visas ziemas garumā 1 cilvēkam), maksa par pļaušanu, ražas pārpalikumu savākšana u.tml. Taisni brīnums, kā tik šausmīgs apstākļos izdzīvojuši!

(..) "Tieši dienvidos no sešpadsmitās paralēles, ledus ieskautā līcī, atrodas Rīga, Latvijas galvaspilsēta. [..]
Un tomēr šajā ziemeļu galvaspilsētā visas dzīves formas tiek piekoptas ar lielu dedzību gan ziemā, gan vasarā, un ziemas sports brīvā dabā ir populārs pie tiem, kas tos var atļauties. Šodien Rīga ir vienīgi atspulgs no tās pirmskara bagātības, labklājības un enerģijas. Samazinājusies no pilsētas ar pusmiljonu iedzīvotāju līdz pašreizējam ceturtdaļmiljonam, un ar slēgtām fabrikām, kuru iekārtas ir evakuētas vai izlaupītas. [..] Šādos apstākļos ļoti nedaudziem cilvēkiem ir jebkādi Latvijas rubļi, lai atļautos izklaidi, atpūtu un sportu. Tādējādi daži desmiti cilvēku, kas svētdienas pēcpusdienā februāra sākumā izklaidējas uz sasalušās Daugavas ledus, neapšaubāmi ir tikai neliela saujiņa, salīdzinot ar pūļiem, kas kādreiz izbira uz ielas svētdienas pēcpusdienā šajā jautrajā pilsētā.
Izejot no Pēterburgas viesnīcas Pils laukumā, es devos divus kvartālus uz kreiso pusi, uz Daugavas krastmalu. Tieši man priekšā atradās pieci vīri, kas darbojās, cenšoties pārvilkt laivas korpusu pāri aizsalušajai upei. Viņiem bija ķeksis un tauva, kas ļoti līdzinājās novecojušām iedzīves pārvietošanas iekārtām Amerikā, un, izmantojot pašu fizisko spēku zirgu vietā, viņi mēģināja pārbīdīt uz priekšu smago [laivas] korpusu sprīdi pa sprīdim. Ik pēc minūtes viņi mēdza apstāties, lai apspriestos un pastrīdētos par labāko veidu, kā tikt galā ar savu uzdevumu. Ar šādu ātrumu, kādā redzēju viņus darbojamies, tie varētu sekmīgi pabeigt laivas pārvilkšanu pāri upei nedēļas vai divu laikā. Viņi nepievērsa īpašu uzmanību kodakam, ko vērsu viņu virzienā.
( tālāk )

Kaut katru rītu mostos ar domu, ka vo šodien gan iespringšu visu noarhivēt (tas tomēr darbietilpīgs process, jo neļauj - vismaz uz MAC - noarhivēt visu gadu ierakstus optom, lai vecumdienās varētu memuāros iekļaut) un izdzēsties nahren no cibas, tā atkal gadās kas interesants, ar ko vēlme arī šeit padalīties (jo manas aktīvās virtuālās gaitas rit citās ārēs).

Dīvaina ir nevis vēstures avotu informācija, bet latviešu lasītāju pilnīgā nespēja šos avotus skatīt, kaut nedaudz atbrīvojoties no stereotipu valgiem. Pie tam latviešu lasītāji vēstures avotus lasa nevis no viduslaiku, bet mūsdienu cilvēka viedokļa, visu uztverot burtiski.

Citās zemēs pirmo kauju par savas valsts neatkarību atzīmē valsts mērogā, dievzemītē tā visu aizmirsta un interesē tikai marginālu entuziastu saujiņu.

http://www.ziedot.lv/lv/project/2037