Kad filmēs turpinājumu kinofilmai "Rūdolfa mantojums", kā reizi šis Virzas raksts varētu būt scenārija pamatā:

"Valsts un tēvijas nodevēji.

Kamēr armija neatkāpjas un cīnas, vezdama pārdabīgas kaujas ar Latvijas ienaidniekiem, un izpelnīdamās lielo valstu apbrīnošanu, cer, galu galā, piespiest pie zemes visus savus pretiniekus, dziļā aizmugurē atņirdz zobus un taisās izraut pamatu zem kājām visiem mūsu ieguvumiem visnekrietnākā nodevība. Tie ir latvieši, pret kuriem ir vērstas šīs rindas. Tie ir lauku saimnieki, ne visi, bet lielākā daļa no viņiem, kuri būdami zemes īpašnieki, kuru rokās visas pārtikas vielas un, kopā ar to, nostāda bada stāvoklī Latvijas pilsētas un visus tos, kuriem nav tā laime būt par māju īpašniekiem. Re, viņi ir gatavi visu pārdot – gaļu, miltus, kartupeļus, bet ne tikai par to naudu, kuru izlaidusi mūsu valdība, bet par to, ko aizstāv Bermonts, fon der Golcs, Kolčaks un Deņikins, par krievu naudu. Kad pret Rīgu tika sagatavots Bermonta uzbrukums, lai diskreditētu Latvijas valsti un viņas valdību, spekulanti beidza pārdot preces par Latvijas naudu. Ieslodzīšana cietumā uz sešiem mēnešiem, izsūtīšana pār fronti, ārpus Latvijas robežām un nāves sodi panāca to, ka pāris dienās agrākais stāvoklis nostājas atkal savās robežās un tiesībās.
Tagad Bermonts daudzas pašos Rīgas vārtos un, lūk, lai viņam palīdzētu, lai vācu baroni un krievu ierēdņi atkal varētu uzsēsties uz nelaimīgās tautas pleciem, lauku saimnieki, tie, kuru rokās atrodas visa šīs vasaras lielā raža, liedzas ņemt Latvijas naudu. Viss Latvijas valsts mehānisms, strādnieki, pilsētu un lauku inteliģence, tie, kuri saņem savu algu Latvijas naudā, tiek nostādīti bezizejas stāvoklī. Un kamdēļ? Tamdēļ, ka zemes īpašniekiem ir nepatīkama neatkarīga Latvija, viņi netic tai un viņu acīs Latvijas valsts nauda ir tas pats, kas "kerenkas".
Nava vairs riebīgāka stāvokļa par šo, uz kādu ir nostājušies šie cilvēki. Armija cīnas uz dzīvību un nāvi, neapģērbta, aukstumā un tumsā, bet viņi ņem visu iespēju valstij viņai palīdzēt. Ierāvušies savu kažoku apkaklēs, viņi smejas par līķiem un asinīm, par veselas tautas varonīgu ideālismu.
Kad izgājušo gadu bruka Vidzemē lielinieki, tie bija tie paši saimnieki, kuri palika kurli pret visiem valdības uzsaukumiem. Nāca lielinieku terors, landesvēra briesmu darbi, bet rindas, kuras es rakstīju pirms lielinieku iebrukuma, vēl nava zaudējušas savu nozīmi.

Un smagie zemnieki, kas visus šitos gadus,
Nav karu jutuši, ne bēgšanu, ne badus,
Tiem sejā vienaldzīgā staro vienāds prieks,
Vai zemē tatārs, krievs vai vāciets valdnieks.
Ja pārdot, neatstājot savus kaktus siltus,
Var, simtkārtīgi pelnot, gaļu, graudus, miltus.
Ja sevī pilsonis to svešu neatrod,
Kas brīvībai un godam sevi visu dod,
Tad trulās dvēseles, nav diezgan nikna zvēra,
Ko es jums uzlaistu, lai ceļas posts bez mēra
Un būs tie kaimiņi, kas mira sendienās,
Kam nebūs piedzīvot lemts kauna ainas tās,
Ka latvietis, pret debess netaisnību kliegdams,
Ies apakš svešastības, verga plecus liekdams.

Viņi neko nava mācījušies un neko nava aizmirsuši. Nu ir pēdīgais laiks, savaldīt un uzlikt iemauktus viņu nekaunīgai iedzīvošanās kārei. Visiem tiem sodiem, ar kādiem Rīgā tika savaldīti spekulanti, divkārt pastiprinātiem, ir jākrīt uz laucinieku spekulantu, Latvijas naudas neņēmēju galvām, pastiprinātā kārtā tāpēc, ka viņi ir no mūsu pašu tautas. Latvijas saimnieciskā dzīve neko necietīs, ja, biedinājumu pārējiem, katrā pagastā redzamākie spekulanti tiek nosodīti. Valdības izdotie noteikumi pret spekulantiem un Latvijas naudas neņēmējiem jāizpilda bez kādas saudzēšanas.

Ed. Virza"

Virza Ed. Valsts un tēvijas nodevēji. // Latvijas sargs. Nr.180., 04.11.1919., 1. lpp.