(..) "Tieši dienvidos no sešpadsmitās paralēles, ledus ieskautā līcī, atrodas Rīga, Latvijas galvaspilsēta. [..]
Un tomēr šajā ziemeļu galvaspilsētā visas dzīves formas tiek piekoptas ar lielu dedzību gan ziemā, gan vasarā, un ziemas sports brīvā dabā ir populārs pie tiem, kas tos var atļauties. Šodien Rīga ir vienīgi atspulgs no tās pirmskara bagātības, labklājības un enerģijas. Samazinājusies no pilsētas ar pusmiljonu iedzīvotāju līdz pašreizējam ceturtdaļmiljonam, un ar slēgtām fabrikām, kuru iekārtas ir evakuētas vai izlaupītas. [..] Šādos apstākļos ļoti nedaudziem cilvēkiem ir jebkādi Latvijas rubļi, lai atļautos izklaidi, atpūtu un sportu. Tādējādi daži desmiti cilvēku, kas svētdienas pēcpusdienā februāra sākumā izklaidējas uz sasalušās Daugavas ledus, neapšaubāmi ir tikai neliela saujiņa, salīdzinot ar pūļiem, kas kādreiz izbira uz ielas svētdienas pēcpusdienā šajā jautrajā pilsētā.
Izejot no Pēterburgas viesnīcas Pils laukumā, es devos divus kvartālus uz kreiso pusi, uz Daugavas krastmalu. Tieši man priekšā atradās pieci vīri, kas darbojās, cenšoties pārvilkt laivas korpusu pāri aizsalušajai upei. Viņiem bija ķeksis un tauva, kas ļoti līdzinājās novecojušām iedzīves pārvietošanas iekārtām Amerikā, un, izmantojot pašu fizisko spēku zirgu vietā, viņi mēģināja pārbīdīt uz priekšu smago [laivas] korpusu sprīdi pa sprīdim. Ik pēc minūtes viņi mēdza apstāties, lai apspriestos un pastrīdētos par labāko veidu, kā tikt galā ar savu uzdevumu. Ar šādu ātrumu, kādā redzēju viņus darbojamies, tie varētu sekmīgi pabeigt laivas pārvilkšanu pāri upei nedēļas vai divu laikā. Viņi nepievērsa īpašu uzmanību kodakam, ko vērsu viņu virzienā.
Skats uz Rīgu no Daugavas upes vidus ir brīnišķīgs. [..] Tieši priekšā, stāvot uz ledus upes vidū, atrodas divi pamatīgi būvēti tilti. Tuvākais ir priekš gājējiem un zirgu vilktajām ragavām, bet tālākais – dzelzceļa tilts vilcieniem. Vietējie angļu un amerikāņu iedzīvotāji stāsta daudzus interesantus stāstus par to, kā viņi palikuši uz šiem tiltiem brīžos, kad tie pacelti, spiesti pavadīt uz tiem vairākas stundas, iespējams, tāpēc, ka tālumā parādījusies iebraucoša kuģa bura . Gaidošā gājēja laiks nešķiet īpaši satraucam vīru, kas pārzina tilta pacelšanu un nevēlas tērēt laiku, atkārtoti to paceļot un nolaižot.
Es pieņemu, ka Daugavas upes šķērsošana svētdienas dienā Rīgā ir ģimenes dzīves sastāvdaļa tikpat lielā mērā kā pastaiga pa Riverside Drive labi pārtikušā namā Manhetenā. Pirmajā februāra svētdienā es pievienojos pilsētas iemītnieku gājienam, tas pastāvīgā vīriešu un sieviešu straumē virzījās abos virzienos. Vienā vietā, kur upe bija sasalusi līdzenā ledū, vairāki desmiti jaunu cilvēku iezīmēja riņķus ledū ar labi noasinātām slidām.
Taču pats aristokrātiskais sports, ko piekopj ļoti ierobežots skaits, kas var atļauties samaksāt cenu, ir vizināšanās pa ledu mazās kamanās, kuras no aizmugures stumj viens vai divi vīri uz slidām. Šie slidotāji lietderīgi pavada laiku, uz savām metāla slidām slīdot pa ledu, viņi vērīgi ielūkojas katra garāmgājēja sejā, cerībā atrast klientu. Katrām kamanām ir piestiprināts licences numurs, un es varu iedomāties, ka katrs no šiem vizinātājiem varētu apmācīt Ņujorkas taksistus jauniem veidiem, kā nopelnīt.
Es apstājos, lai nofotografētu garāmbraucošās kamanas un tajā vestās meitenes, kuras, iespējams, bija kāda iemīlētas pilsētas „pirmo ģimeņu” atvases. Tajā brīdī, kad es kārtoju savu kodaku un palūkojos augšup, es ieraudzīju vecu vīru, kas mani vēroja. Viņš bija viens no tiem daudzajiem liekā sniega tīrītājiem, kas to noslaucīja no stiklotā kamanu ceļa. Runājot latviski, viņš rādīja man, ka vēlas, lai to nofotografēju. Piekrītoši pamāju, un viņš nekavējoties ieņēma nekustīgu miera stāju, uzmanīgi novietojot slotu sev priekšā. Izslējies kā karavīrs, viņš stāvēja, kamēr izdzirdēja kameras klikšķi, un es pamāju, ka esmu pabeigusi. Tad viņš pasmaidīja un sāka atvainoties par savu izskatu, īpaši par ledus lāstekām, kas nokarājās no viņa ūsām.
Drīz es uzzināju, ka nav grūti saņemt atļauju nofotografēt šos draudzīgos latviešu cilvēkus. Drīzāk, bija grūtāk izvairīties no tā. Kad es biju pārgājusi pāri Daugavai otrā krastā, tur stāvēja astoņu vai desmit vīru grupa ar kamanām, kas gaidīja iespējamos braucējus. Tikko viņi ievēroja kodaku man plecā, tie rādīja, ka labprāt tiktu nofotografēti. Kad es ieņēmu savu vietu, ar muguru pret sauli, viņi nekavējoties nostājās man pretim un stāvēja nekustīgi, izslējušies un smaidoši, kamēr atskanēja uzņemšanas klikšķis. Kad, runājot vāciski, paskaidroju, ka nevarēšu pārdot viņiem nevienu no bildēm, viņu neapmierinātība bija tik liela, ka es apsolīju atdot tiem kādā svētdienas pēcpusdienā dažas no bildēm kā dāvanu.
Tūrists, kurš svētdienas pēcpusdienā redz vienīgi slidotājus un kamanu stūmējus uz Daugavas, negūst iespaidu par patiesajiem dzīves apstākļiem Rīgā. Lai to iegūtu, viņam jāpastaigājas pa šaurajām ielām, kas ved prom no galvenajām transporta maģistrālēm. Tur viņš redzēs pastāvīgu strādāšanu, drūmu nabadzību un tik aukstas un izbadējušās sejas, kuras aizmirsušas smaidīt. Vecas sievietes, tērptas plecu šallēs vai aitādas mēteļos, ar vilnu iekšpusē un ādu ārpusē, un visdažādākā veida zeķēm un apaviem kājās – no vilnas zeķēm un koka tupelēm līdz ar darvu nosmērētām čabatām vai filca zābakiem, un dažos gadījumos ādas kurpēm laimīgākajām, tīra sniegu no ietves ar garā kātā iestiprinātu apaļu slotu, kādas šeit redzamas pastāvīgi, vai ar lāpstu met to mazās rokas ragavās, lai aizvestu projām.
Visur, kur vien Latvijā redzama veca sieviete, redzams arī vīstoklis. Dažreiz tas ir piestiprināts viņai uz pleciem, ginejas maisā ; dažkārt tas tiek nests padusē; un bieži tiek vilkts ragavās virvē, kas aptīta ap vidukli. Patiesi laimīga ir veca sieviete, kurai ir zirgs un ragavas, lai nogādātu viņas mantas mājās. Vecā sieviete, ko gadās redzēt, smagi soļojot kopā ar viņas vīru, blakus piekrautām ragavām, neko nelūdz no pasaules. Viņa ir lepna par tām dažām lietām, kas tai pieder un ko viņa nogādā vai nu uz tirgu pārdošanai, vai uz mājām ģimenes vajadzībām.
Taču šajā svētdienas pēcpusdienas pastaigā es redzēju apmēram vienu sievieti ar ragavām uz desmit, kas smagi soļoja pašas, saviem spēkiem nesot smagos vīstokļus. Viņu visu sejās bija ierakstītas ārkārtīgi grūtību pilno [pagājušo] gadu zīmes, kuru laikā neapšaubāmi nebija bijis nevienas dienas atpūtai no nogurdinošās, vienveidīgās cīņas par maizes riecienu un malkas grozu. Un tādi cilvēki sastāda Latvijas iedzīvotāju vairākumu mūsdienās." (..)

Pilns teksts būs publicēts žurnālā "Latvijas Arhīvi" nākamajā Nr.