Laukos jaunie cilvēki iepazinās siena vākšanas, kartupeļu lasīšanas, rudzu un vasarāju kulšanas talkās, kurās "puiši un meitas dabūja pa īstam izmeņģēties salmu gubenī" un tuvināšanos turpināja, "ejot meitās". (..) Rakstnieks Aleksandrs Grīns 1925. gadā "meitās iešanu" devēja "par to tradicionelo mūsu tēvu un sentēvu ieražu, kura uz laukiem ir modē vēl tagad". (..)

( tālāk )

Amerikāņa liecība par 1919.g. novembra kaujām Latvijā: Amerikas Sarkanā Krusta virsnieks Lojs Hendersons, kuru novembra sākumā E. Raiens nosūtīja uz Bolderājā esošo Latgales divīzijas štābu kopā ar divām organizācijas mašīnām ar pieredzējušiem latviešu šoferiem, jo divīzijas pašas rīcībā trūka līdzekļu ievainoto evakuācijai līdz upes līnijai, kur tos varēja uzņemt kuģīši. Savu darbību divīzijā viņš atcerējās sekojoši: “Lielāko daļu dienu un dažkārt arī nakšu es pavadīju, atbildot uz zvaniem no frontes sektoriem ar prasībām pēc mašīnām ievainoto transportam. Aukstais laiks turpinājās un laiku pa laikam bija sniegs. Mūsu automašīnām bija augstas asis un, būdamas salīdzinoši vieglas, tās tika galā ar ceļiem, ar kuriem smagākas mašīnas netiktu galā. Sakarā art to, ka nedrīkstējām naktīs izmantot gaismas, mēs priecājāmies par sniegu, jo tas nebija pārlieku dziļš, jo gaismas atspīdums tajā ļāva atrast ceļu cauri mežiem.” Savās atmiņās viņš izteica apbrīnu par sastaptajiem latviešu karavīriem – trūcīgi ģērbtiem un dažkārt neapmācītiem: “Es atceros vienu smagi ievainotu zēnu, kuram nevarēja būt daudz vairāk par četrpadsmit.Viņš bija daļēja šoka stāvoklī, un kad es iecēlu viņu sanitārajā mašīnā, viņā apmeta rokas man ap kaklu un raudāja kā bērns man uz pleca. Es neskaitīju ievainoto skaitu, ko mēs vedām mūsu mašīnās, taču es zinu, ka nebija nevienas dienas, kad mēs vairākkārt neieradāmies upes krastā ar abām mašīnām, pārpildītām līdz pēdējai iespējai. Vienreiz, ieceļot dažus ievainotos latviešus mašīnā frontes pārsienamajā punktā, es ieraudzīju jaunu vācu zēnu, kas gulēja netālu ar cauršautu augšstilbu. Es lūdzu sanitāriem pārsiet viņa ievainojumu, lai es varētu vest viņu līdzi. Viņi atbildēja, ka ir dota pavēle nepieskarties ievainotajiem ienaidniekiem, kamēr nav ieradies virsnieks. Es pavēlēju viņiem pārsiet ievainojumu un sacīju, ka neatstāšu punktu, kamēr viņi to izdarīs. Viņi uzreiz pacēla augšā zēnu, iztīrīja un pārsēja viņa ievainojumu ar tādu rūpību, it kā viņš būtu savējais, kā arī palīdzēja man iecelt viņu automašīnā. Man palika iespaids, ka viņi bija priecīgi par ieganstu nepakļauties šai pavēlei, jo izskatījās, ka jūt līdzi nabaga puisim. Ceļā uz laivu viens no ievainotajiem latviešiem mēģināja izgrūst vācieti ārā no mašīnas. Otrs latvietis kliedza mums, lai iejaucamies. Man atlikušā brauciena laikā bija jāpaliek mašīnas aizmugurē, lai uzturētu kārtību. Hospitāļa kuģīša personāls apsolīja man, ka par jauno vācieti labi parūpēsies. Es tomēr nosūtīju ziņu Sarkanā Krusta virsniekam otrā upes pusē, lūdzot pievērst uzmanību gūsteknim. Šis zēns, tāpat kā citi ievainotie vācieši, ko mēs savācām, tika uzskatīti par esošiem Amerikas Sarkanā Krusta aizbildniecībā un nosūtīti atpakaļ uz Vāciju pēc karadarbības izbeigšanās.” Līdz ar frontes virzīšanos uz priekšu, Latgales divīzijā esošajām amerikāņu mašīnām bija jāveic arvien garāki braucieni pēc ievainotajiem...
(..)
( vēl )