Kaspars Kļaviņš,
Dr. hist.
Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums (III)

Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem latviešu stereotipu ietvaros ir bagātais folkloras un mitoloģijas mantojums. Šī mantojuma izvērtēšana vienmēr tiek saistīta ar aizspriedumainu vēstures interpretāciju.

Vispirms jau, runājot par latviešu folkloru, jāuzsver, ka tā, tāpat kā citas latviešu garīgās dzīves jomas, vēl līdz šim nav nopietni pētīta salīdzinošā kontekstā. Tautasdziesmas, tāpat kā tautā populāras dziesmas vispār, nav tikai lokālas, noslēgtas vides produkts. Un šeit nav runa tikai par pazīstamajiem vācu šlāgeriem, kas ar modificētu tekstu kādreiz plaši dziedātas latviešu saietos. Latviešu karnevāli, masku gājieni, budēļu tradīcijas, tāpat kā šķietami pilnīgi lokāli folkloras elementi patiesībā ir senās Eiropas kopīgās kultūras mantojums, kas sakņojas viduslaiku katolicismā, Hanzas pilsētu svētkos, reformācijas un kontrreformācijas tradīcijās. Kādreiz pat Mārtiņa Lutera un ordeņmestra Valtera fon Pletenberga tēli bija latviešu karnevālu sastāvdaļa, tikai to neviens vairs neatceras. Livonijas krāšņā karnevālu kultūra tā arī Latvijā palikusi plašāk nepētīta.

Tikai saprotot šo kultūras sintēzi ar Rietumeiropas tradīcijām, var izprast arī Latvijas folkloras un etnogrāfijas mantojumu. Hanzas un Livonijas gadsimti atstājuši ietekmi arī uz latviešu tradicionālo amatniecību. Pat Latgales keramika ir mantojusi Ziemeļeiropas Hanzas pilsētās darinātas keramikas tradīcijas, ieskaitot svilpavnieku, svečturu un rotāto vāžu elementus. Mūsu podnieku izstrādājumi nav radušies tukšā vietā. Tie ir izcili kā senas, citur aizmirstas tradīcijas turpinātāji mūsdienās

Latviešiem liekas, ka viņu tautasdziesmas un pasakas, dejas un rituāli ir dzimuši pilnīgā izolācijā un paši par sevi ir unikāli, bez jebkādām līdzībām ar citu tautu tradīcijām. Patiesības labad jāatzīst, ka ne tikai ļoti līdzīgas tautasdziesmas, bet arī mitoloģija, paražas, ticējumi un pat šķietami pilnīgi latviski nacionāli simboli ir sastopami arī citur. Piemēram, Dienvidfrancijas un Latvijas tautasdziesmu, pasaku un teiku analoģijas - jau darba un precību dziesmas oksitāņiem un latviešiem ir ļoti līdzīgas,1 vēl tuvāki ir burvju pasaku motīvi, bet Lāčplēša tēls frančiem (Jean de l’Ours) un latviešiem (Lāču Jānis u.c.) savā pirmatnējā pasakas versijā ir pilnīgi identisks.2 Savukārt spāņu koplas (coplas) kā tautā dziedamas četrrindes ir saturiski un strukturāli tuvas latvju apdziedāšanās dziesmām. Baltijā iecienītie vilkaču nostāsti un ticējumi tāpat izplatīti visā Eiropā jau kopš viduslaikiem. Bet tālajā Ķīnā saglabājušās latvju dainām pilnīgi analoģiskas tautasdziesmas – kā uzbūves, tā motīvu ziņā.3

( vēl )

Kaspars Kļaviņš,
Dr. hist.
Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums (II)

Visgrūtākais, rakstot par mūsdienu latviešu problēmām, ir pārvarēt to bezdibeni, kas tos atdala no laika, kad latviešu nācija bija izsmalcināta kultūras vērtību baudītāja un radītāja. Latviešu kultūra nebija tikai vienkārša "tautas kultūra", kas aprobežojās ar stilizētas etnogrāfijas un vienkāršotas folkloras prezentēšanu. Glezniecība, dizains, grāmatu noformēšanas māksla – dažādas elitāras kultūras jomas bija latviešu inteliģences kādreizējā aizraušanās, kas vēl savijās ar izkoptu ģērbšanās stilu un šarmu, par kura zudumu tik trāpīgi ir rakstījis Imants Lancmanis.1 Ne jau tikai arhitektūras dēļ Rīgu dēvēja par Parīzi. Daiļliteratūrā, dzejā un mākslā vēl ir liecības par šo uz visiem laikiem aizgājušo laiku.

Tas ir vēl viens no dzīvotspējīgākajiem un noturīgākajiem mītiem, ka latvietis ir bijis tikai nabaga zemnieks un latviešu senči nav dzīvojuši svešinieku apdzīvotajās pilsētās (Rīgā vai kur citur), kurās tie ieradušies nejauši, trūkuma un vajāšanas dzīti.

Taču senie latviešu zemnieki nebija tikai mazkustīgi vietsēži, tie arī tirgojās un brauca uz pilsētām pārdot savus ražojumus. To labi raksturo latviešu teiciens "līkopu svinēšana", kura izcelsme saistīta ar lejasvācu vārdu lîkôp. Modernā vācu valodā ar to saprot Leitkauf - krāšņu zemnieku pacienāšanu, ko organizēja Hanzas pilsētu tirgotāji. Tikai pēc šādām dzīrēm darījums starp zemnieku un pilsētas tirgotāju varēja notikt. Tā bija sava veida rokasnauda. Livonijā šie līkopi izvērtās par nopietnu tradīciju zemnieku vidū, kuri brauca tirgoties uz Rīgu. Par ko liecina vēl 17.gadsimta avoti.2

Latviešu zemnieki pilsētās nebija kautrīgi un pazemīgi lūdzēji, tie iesaistījās saviesīgā dzīvē, pārņemot virkni tradīciju, kas folklorizējoties kļuva par tautas kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Līdz ar dziesmām, parunām un apģērba paraugiem no pilsētām lauku vidē ienāca dažādi pilsētas atribūti, un otrādi. Piemēram, Baltijas pilsētās tirgotāji speciāli zemniekiem 18.gadsimtā sāka izgatavot laimi nesošo, pagānisko mājas pūķu suvenīrus.3 Tie bija zemnieki, kuru apģērbā ceļotājs Reinholds Lubenaus 16.gadsimtā akcentē cepuri ar spalvu4, un par kuriem laikraksta "Mājas Viesis" redaktors Ansis Leitāns (1815-1874) savā autobiogrāfijā raksta: "Mans tēvs reizēm nostāstīja par vīriem no Kurzemes, kas siekiem dālderus no Rīgas veduši mājā, ko par pārdotu preci ieņēmuši. [..] Valkājuši kamzoļus no sarkanas vadmalas un sieviešiem drānas bija ar zelta un sudraba dzijām cauri austas."5

( vēl )