Kaspars Kļaviņš,
Dr. hist.
Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums (III)

Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem latviešu stereotipu ietvaros ir bagātais folkloras un mitoloģijas mantojums. Šī mantojuma izvērtēšana vienmēr tiek saistīta ar aizspriedumainu vēstures interpretāciju.

Vispirms jau, runājot par latviešu folkloru, jāuzsver, ka tā, tāpat kā citas latviešu garīgās dzīves jomas, vēl līdz šim nav nopietni pētīta salīdzinošā kontekstā. Tautasdziesmas, tāpat kā tautā populāras dziesmas vispār, nav tikai lokālas, noslēgtas vides produkts. Un šeit nav runa tikai par pazīstamajiem vācu šlāgeriem, kas ar modificētu tekstu kādreiz plaši dziedātas latviešu saietos. Latviešu karnevāli, masku gājieni, budēļu tradīcijas, tāpat kā šķietami pilnīgi lokāli folkloras elementi patiesībā ir senās Eiropas kopīgās kultūras mantojums, kas sakņojas viduslaiku katolicismā, Hanzas pilsētu svētkos, reformācijas un kontrreformācijas tradīcijās. Kādreiz pat Mārtiņa Lutera un ordeņmestra Valtera fon Pletenberga tēli bija latviešu karnevālu sastāvdaļa, tikai to neviens vairs neatceras. Livonijas krāšņā karnevālu kultūra tā arī Latvijā palikusi plašāk nepētīta.

Tikai saprotot šo kultūras sintēzi ar Rietumeiropas tradīcijām, var izprast arī Latvijas folkloras un etnogrāfijas mantojumu. Hanzas un Livonijas gadsimti atstājuši ietekmi arī uz latviešu tradicionālo amatniecību. Pat Latgales keramika ir mantojusi Ziemeļeiropas Hanzas pilsētās darinātas keramikas tradīcijas, ieskaitot svilpavnieku, svečturu un rotāto vāžu elementus. Mūsu podnieku izstrādājumi nav radušies tukšā vietā. Tie ir izcili kā senas, citur aizmirstas tradīcijas turpinātāji mūsdienās

Latviešiem liekas, ka viņu tautasdziesmas un pasakas, dejas un rituāli ir dzimuši pilnīgā izolācijā un paši par sevi ir unikāli, bez jebkādām līdzībām ar citu tautu tradīcijām. Patiesības labad jāatzīst, ka ne tikai ļoti līdzīgas tautasdziesmas, bet arī mitoloģija, paražas, ticējumi un pat šķietami pilnīgi latviski nacionāli simboli ir sastopami arī citur. Piemēram, Dienvidfrancijas un Latvijas tautasdziesmu, pasaku un teiku analoģijas - jau darba un precību dziesmas oksitāņiem un latviešiem ir ļoti līdzīgas,1 vēl tuvāki ir burvju pasaku motīvi, bet Lāčplēša tēls frančiem (Jean de l’Ours) un latviešiem (Lāču Jānis u.c.) savā pirmatnējā pasakas versijā ir pilnīgi identisks.2 Savukārt spāņu koplas (coplas) kā tautā dziedamas četrrindes ir saturiski un strukturāli tuvas latvju apdziedāšanās dziesmām. Baltijā iecienītie vilkaču nostāsti un ticējumi tāpat izplatīti visā Eiropā jau kopš viduslaikiem. Bet tālajā Ķīnā saglabājušās latvju dainām pilnīgi analoģiskas tautasdziesmas – kā uzbūves, tā motīvu ziņā.3

Latviešu folklora nav unikāla tāpēc, ka to ne ar vienu citu nevarētu salīdzināt, bet gan tāpēc, ka tā ir tik rūpīgi un metodoloģiski gudri savākta kā reti kur pasaulē un jau ļoti agri ietekmējusi Eiropas un pasaules intelektuālo domu, sākot ar 18.gadsimtu nonākot Eiropas intelektuāļu redzeslokā.

Arī izteiksmīgajā dainu un latviešu valodā viena trešā daļa vārdu un izteicienu ir viduslejasvācu izcelsmes. Skroderis, maltīte, brūte, brūvēt, skurstenis, sūrs, kuģis un daudzi citi, bez kuriem mēs sevi šodien nemaz nevaram iedomāties runājam, ir mantojums no šīs senās Hanzas valodas, kas skanēja no Rīgas un Rēveles līdz Brigei, Amjēnai, Bergenei un Londonai.4

Latviešu mutvārdu daiļrade nav palikusi pirmatnējos, sterilos, no citiem izolētos bērna autiņos. Tā ir pārņēmusi un radoši pilnveidojusi elementus no visas garās Eiropas dzejas tradīcijas, cauri viduslaikiem, renesansei un barokam līdz brīdim, kad to sāka vākt folkloras pētnieki. Arī tautasdziesmas, tāpat kā viss pārējais nācijas garīgais mantojums, noteikti ir dažādu kultūras avotu sintēzes rezultāts, tāpat kā latviešu valoda. Un, ja latvieši to apzinātos, viņi varētu būt lepni kā šādas daudzveidīgas un bagātas civilizācijas mantinieki, nevis censtos paslēpties pašiedomātas izolācijas mucā.

Ja Livonijas iekļaušanās Eiropas civilizācijā 13.gadsimtā bija tik baismīga, kādēļ tad ārpusē palikušajā Lietuvā vai Baltkrievijā nesaglabājās tik bagāts folkloras mantojums, kas taču arī ir seno baltu kultūras mantinieces? Zīmīgi, ka Lietuvas lielvalsts savas novēlotās un tieši tādēļ tik neiecietīgās kristianizācijas dēļ bija krietni mazāk toleranta pret seno baltu tradīcijām un kultūru nekā Livonija, kuras paspārnē, sakūstot dažādiem etnosiem, izveidojās latviešu tauta ar savu rakstību un drukāto vārdu.

Sākotnējie latviešu folkloras vācēji lielā mērā bija tieši vācbaltu mācītāji vai aristokrāti, kuri vāca latviešu tautasdziesmas, sakāmvārdus un parunas, fiksēja tradīcijas un veica arheoloģiskos izrakumus. Vācbaltieši, kas prata latviešu valodu, tautasdziesmas vāca jau krietni pirms Krišjāņa Barona (K.Harders, G.Bergmanis) un pat sacerēja latviešu nacionālos eposus (Garlībs Merķelis, Oto fon Mirbahs, Mihals Borhs). Bieži vien tiek aizmirsts, ka Latvijā, kur 18.gadsimtā Johans Gotfrīds fon Herders pirmoreiz pasaulē noformulēja folkloras vākšanas un tautas gara idejas, jau diezgan agri visas Eiropas mērogā radās dažādu autoru sacerēti eposi. Tie bija veltīti senlatviešu motīviem. Vislielāko popularitāti guvušais Andreja Pumpura eposs "Lāčplēsis" (1888) ir tikai daudzu iepriekšējo episko sacerējumu kvintesence.

Lielākoties visiem šiem sacerējumiem cauri vijas "sākotnēji brīvo, pagānisko senlatviešu" varonīgā cīņa ar "agresīvajiem vācu krustnešiem", kas traģiski beidzas ar viņu "paverdzināšanu" 13.gadsimtā. Šo stereotipu, kam maz kopēja ar Baltijas viduslaiku vēsturi, noteica jau J.G.Herdera veiktā vēstures interpretācija. Papildinoties ar franču apgaismības, sevišķi Žana Žaka Ruso idejām, tā veidoja Baltijai raksturīgu romantisko tradīciju. Šī tradīcija atšķīrās no simpatizēšanas viduslaiku bruņinieku motīviem citviet Eiropā. Taču, glorificējot pirmskristietības vērtības, tā pilnībā iekļāvās romantiskās literatūras tematikā, kas jūsmoja par ķeltu druīdiem, Romas neskartajiem senģermāņiem un Ziemeļamerikas indiāņiem.

Tikmēr zemnieki, atrodoties spēcīgā hernhūtisma ietekmē, nodarbojās ar intensīvu literāro darbību (atcerēsimies plašo Vidzemes rokraksta literatūru jau 18.gadsimtā), bet šī literatūra bija reliģiska, tradicionālai kultūrai naidīga Bībeles interpretācija. 18.gadsimtā uzplaukušais hernhūtisms kā reliģiski eshatoloģiska kustība, kas dziļi sakņojās Vecās Derības atziņās, kļūstot par zemnieku reliģiju, bija lielā mērā iznīcinājis ne tikai tautasdziesmu dziedāšanas, bet arī seno rituālo svētku svinēšanas tradīcijas.

Laikā, kad Baltijas muižnieki un mācītāji jūsmoja par tautasdziesmām, izglītotie, lasīt un rakstīt protošie latviešu zemnieki savu sociālo radikālismu pamatoja agrīnās kristietības un Eiropas reformācijas mantojumā (sevišķi husītu idejās). Tāpēc var apgalvot, ka Baltijas aristokrāti bieži ne vien vāca latviešu un igauņu garamantas, bet arī rūpējās par to neiznīkšanu. Šeit vietā ir atzīmēt Bīriņu muižas īpašnieka grāfa L.A.Mellīna veikumu latviešu Līgo svētku atdzīvināšanā, par ko ir rakstījis profesors Andris Špats. 1822.gadā grāfs rakstiski paudis raizes par tautas svētkiem Jāņos un talkās, kur "tauta arvien mazāk dejo savas dejas vai iet rotaļās", bet "to vietā spēlē vijoli un dejo vāciskos valšus".

Tāpēc viens no absurdākajiem latviešu stereotipiem ir attieksme pret vācbaltiešiem jeb "svešajiem", kam nedrīkst uzticēties un kā devums ir jāizdzēš no latviešu kultūras vēstures un identitātes. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vācbaltieši būtībā nav vairāk "vācieši" kā "latvieši" paši. Vācu valodu prata un runāja savulaik abi, vācu filozofiskās un sabiedriskās domas interpretētāji arī bija visi Baltijas provinču slāņi: kā zemnieki un muižnieki uz laukiem, tā strādnieki un buržuāzija pilsētās.

Pat dziesmusvētki ir Vācijā dzimusi tradīcija. Dažkārt latviešu studējošie saimniekdēli vairāk smēlās Vācijas vāciešu ideju pūrā nekā uz vietas dzīvojošie, laikmeta strāvām nesekojošie muižnieki. Sevišķi tas sakāms par vācu sociālistu mācībām, sākot ar 19.gadsimta beigām, kuras tik kaismīgi propagandēja latviešu jaunstrāvnieki un vēlāk boļševiki.

Arī izcelsme, pareizāk sakot – ģenēze, latviešiem un vācbaltiešiem ir viena. 12.gadsimta beigās, kad Baltijā ieceļoja lejasvācu valodas runātāji (vēlāk arī no tagadējās Nīderlandes un Flandrijas), ne latviešu, ne vācu tautas vēl neeksistēja. Visas modernās Baltijas kārtas, ieskaitot muižniekus, radās tikai Livonijas sabrukšanas rezultātā. Turklāt visās kārtās etniskā izcelsme bija jaukta.

Moderno latviešu nāciju Latvijas Republikā līdz Otrajam pasaules karam jau veidoja latviešu un vācu, krievu vecticībnieku, poļu un ebreju elementi. Bet pāri visam bija vecās pilsoniskās sabiedrības godaprāta, izglītības, darba ētikas un savstarpējās uzticības principi, kurus pilnībā sagrāva 20.gadsimta katastrofas. Ne jau tālās pagātnes mantojums, bet pilsonisko tradīciju zudums mūsdienu latviešu sabiedrībā ir pašreizējās situācijas cēlonis.

Un šīs vērtības nācijai ir svarīgākas par jebkuru nacionālu mītu. Latviešiem kā vācu kultūras līdzradītājiem un tālāk attīstītājiem labā nozīmē - ar kārtības mīlestību, biedrošanās pieredzi, sakoptas vides izpratni un tieksmi uz romantisku pasaules uztveri – savulaik pavērās izcili apvāršņi. Uz Pirmā pasaules kara drupām dzimusī neatkarīgā Latvijas valsts bija veiksmīga un izcila visās jomās: saimniecībā, inovācijās, mākslā, zinātnē, literatūrā. Taču to noteica izglītotu cilvēku esamība, kuri bija mācījušies un strādājuši vēl iepriekšējā periodā. Mūsu literatūras modernizētāji (J.Poruks), estēti (F.Bārda), zinātnieki (P.Valdens), tautsaimnieki (K.Balodis), gleznotāji (V.Purvītis), bibliotēku veidotāji (J.Misiņš) un mediķi (P.Stradiņš) atzina vācu un latviešu kultūras saikni kopējā Eiropas civilizācijā.

Šī zeme pagātnē nav bijis Vācijas "aizkakts", kas tikai laimīgi saņēmis no ārpuses nesto civilizāciju. Rīga taču ir vecāka par Kēnigsbergu un Dancigu. Kopš 13.gadsimta te Eiropas tiesību, sadzīves un amatniecības tradīcijās ir dzīvojuši latviešu senči. Kauns ir zaudēt savas tradīcijas, bet vēl lielāks kauns – zaudēt arī atmiņu par tām. "Vidējais latvietis" savā izolācijā nedomā Eiropas un pasaules kategorijās, nefiksē savu pēctecību, pat apkārt klejodams. Tomēr Baltijā (un Latvijā) ir sācies daudz kas, bez kā ne Vācijas, ne Eiropas kultūras saknes nebūtu iedomājamas.

Ne jau tikai Imanuela Kanta grāmatas te pirmoreiz ieraudzījušas dienasgaismu, dzimis "Vētras un dziņu" ("Sturm und Drang") literārais virziens vai daudzas savas idejas pirmoreiz atskārtis Rihards Vāgners. Ar Latviju un Rīgu saistās Eiropas humānisma un reformācijas krustceles, ateisma sākumi, jauno laiku Krievijas civilizācijas pamati, Āfrikas dabas un tautu tradīciju izpēte (Georgs Šveinfurts) utt. Pat modernā orientālistika nav iedomājama bez Rīgas 18.gadsimta domātājiem. Galu galā, arī pirmais senpersiešu slavenā eposa "Avesta" tulkojums vācu valodā, kas vēlāk vācu inteliģencē radīja veselu sajūsmas un interpretācijas vilni, pirmoreiz ir izdots Rīgā 1776.gadā. Un tas viss tā vai citādi bijis cieši saistīts vai atstājis iespaidu uz latviešu valodas un tradīciju izpēti.

Ne tikai Vācijas, bet arī Francijas folkloras vākšana ir cieši saistīta ar agrīnajiem panākumiem latviešu (un Baltijas) folkloras vākšanā vispār. Tas bija Latvijā dzīvojošais vācbaltu zinātnieks Jegors fon Zīverss, kurš iepazīstināja francūžus ar folkloras vākšanas tradīcijām Baltijā un tādējādi veicināja Burgundijas leģendu apkopošanu.5 Galu galā, latviešu folkloru, dzīvojot Rīgā, ir vācis arī ievērojamais skotu balāžu pētnieks un Valtera Skota kolēģis Roberts Džeimsons, kam ir liela nozīme skotu nacionālo mītu ģenēzē.6

Latviešiem bija paveicies ar izglītības un intelekta piesātinātu vidi, kurā viņu tautas kultūrai bija lemts tikt pētītai. Ķīnā, piemēram, vairāk par 500 senām tautasdziesmām nav palicis. Frančiem nebija ne čaklo Baltijas literātu, ne Krišjāņa Barona, tāpēc savāktās folkloras krātuve nevar līdzināties Dainu skapim. Bet jēga šīm kultūras vērtībām ir tikai tad, ja tās liek lietā, sevi piesakot un līdzdarbojoties lielajā vērtību cīņā visas cilvēces mērogos, kā to savulaik darīja gan puspasauli apbraukājušais Andrejs Pumpurs, gan starpkultūru entuziasts Imants Ziedonis7 vai globālos mērogos domājošais Rainis.

Mazvērtīgs paštēls, protams, agri vai vēlu ietekmē arī cittautiešu viedokli par kādu nāciju vai valsti, pat ja citādi tas ir pozitīvs. Nesen kāda Polijas zinātniece pauda izbrīnu par ilgo latviešu vergošanu: "Kā gan jūs to visu varējāt izturēt?" Būtu labi, ja mūsdienās daudzus, šķietami nopietnā analīzē balstītus secinājumus žurnālisti, sociologi, politologi un citi eksperti neizdarītu, balstoties uz senvēstures leģendām. Diemžēl tas notiek nepārtraukti. Piemēram, 2006.gadā publicētajā starpkultūru attiecību pētījumā ASV autore Virdžīnija Kreimeijere skaidro Latvijas situāciju ar grūto pagātni.8 Etniskie latvieši, viņasprāt, ir bijuši citu kultūras kopienu apspiesti, jau sākot ar 12.gadsimtu, kad šeit ieradās vācu aristokrātija un uzkundzējās lībiešiem un latviešu zemniekiem.9 Nevainosim autori, kura neapšaubāmi simpatizē Latvijai un latviešiem, kuru viedoklis par sevi nereti ir tāds pats.

Mēs paši uzskatām Latviju par zemākas kategorijas provinci. Un pat pamatotā Latvijas realitātes kritika, ko pauž publicisti un politiskie komentētāji, pateicoties stereotipiskai domāšanai, lej ūdeni uz tām pašām dzirnavām, vienmēr nodalot jēdzienus "pie mums" un "Eiropā". Izrauties no šī burvju apļa vismaz garīgi var, tikai atskatoties pagātnē un saprotot Baltijas un Latvijas kādreizējo nozīmi visas Eiropas un pasaules kontekstā. Bet to nav iespējams izdarīt caur stereotipu prizmu, kuras dēļ latvieši sevi izslēdz no pagātnes kultūrvēsturiskā mantojuma, pasludinot sevi par kādu iedomātu mūžam zemāk stāvošu izolētu tautu. Tas savukārt liek koncentrēties vienīgi uz īslaicīgiem mērķiem.

Diemžēl Latvijas medijos un publiskajā telpā par šiem jautājumiem nenotiek diskusijas. Tāpat ar nožēlu jāsaka, ka Latvijā nav valsts politikas identitātes apzināšanas, pašcieņas veicināšanas un kultūrizglītības jomā. Vienmēr var jautāt, cik daudz mūsdienu latviešiem ir kopīga ar saviem senčiem? Bet visi šie jautājumi ir vērtību orientācijas, ne etniskās vai sociālās izcelsmes problēma. Nacionālā naida kurinātāju primitīvā propaganda, latviešu negatīvie stereotipi attiecībā uz savu vēsturi un pašu valsts izglītības un kultūrpolitikas neesamība ir ideāla kombinācija Latvijas iedzīvotāju stulbināšanai.

Bet atcerēsimies: nekāds ārējs vējš nevar izraut nācijas koku ar visām saknēm, ja tās jau pašas nav sapuvušas.

----
1 Chauvin J. Et Baldit J.P. Contes Populaires du Limousn: la Haute-Marche. Revue Lemouzi, Nr.118, avril 1991.
2 Dugros J.C. Seignolle C. Contes populars de Perigòrd. Éd. de l'Anguis, 2012; Latviešu pasakas un teikas. Pēc Anša Lerha-Puškaiša un citiem avotiem sakopojis un rediģējis prof. P.Smits. II. Rīga, 1926.
3 Kļaviņš K. Ķīnas impresijas, domājot par Latviju. Karogs, decembris 2010, Nr.5/6.
4 Sabine J. Niederdeutsches im Lettischen. Bielefeld, 1995.
5 Achille Millien. Contes de Bourgogne. Rennes: Editions Ouest-France, 2008, 25.lpp.
6 Birznieks I. Robert Jamieson: A Scottish folklorist in Riga // Journal of Baltic Studies, Vol. XXIII, Issue 1, 1992.
7 Atcerēsimies kaut vai grāmatu par Tadžikiju "Perpendikulārā karote".
8 Kreimeyer V. The Latvian Naturalization Project // Inernational and Intercultural Public Relations. A Campagn Case Approach. M. Parkinsons; D. Ekachai. Ed. Boston, New York et. al., 2006, 204.–219.lpp.
9 Turpat, 204.lpp.

Via: http://www.lvportals.lv/viedokli.php?id=257889