Dr.hist. Niedre Uģis.
Latvieša sēta : Iespējas. Ieteikumi. Instrukcijas.
Mūsu iztēlē glabājas latviskas lauku sētas tēls kā fosilijas nospiedums klintī. Tāpat kā pareizas, latviskas valsts tēls. Idealizēts, bet patiess. Patiess nākotnes dēļ. Lai nezustu Dzimtenes jēgums, lai apzinātu savu vietu tautas kopībā. Lauku sēta vidzemneikam, latgalietim, kurzemniekam, zemgalietim, vienalga, cik paaudzes viņš dzīvo citā novadā vai pilsētā, gan tēlosies dažāda. Katrs to skatīs no savas sociālās ligzdas vēstures pieredzes un intereses apvāršņa. Kādam tēlosies diža vecsaimniecība ar guļbaļķu ēkām, citam kompakta un racionāli būvēta jaunsaimniecība, daudziem piemērs veidojies Brīvdabas muzejā vai klasiķu rakstnieku darbos. Dīvaini, bet iztēlojums parasti nesniedzas tuvāk šodienai par 1940. gadu.
Sēta saulē un vasarā. Lielo koku lapotnei cauri mirdz skaidu pelēkie jumti. Liepu, bērzu, ozolu aleja ved plašā pagalmā un sadalās sīkos, cieti nomītos celiņos uz māju, kūti, stalli ar ratnīcu, aku, klēti, riju, pirti, āpbeļdārzu un sakņu dārzu, tīrumiem, pļavām un mežu. Viss paša. Saimnieka lolots, celts un rūpēts. Saimes darba sastrādāts un iekopts. Tā tas varēja būt, bet krietni pēc 19. gadsimta 50.-60. gadiem, kad Vidzemē un Kurzemē tika ļauts izpirkt sētas dzimtsīpašumā. Līdz tam saimnieka nosaukums bija sinonīms zemes un sētas rentniekam, muižas ieliktam un kontraktā apstiprinātam uz trim vai sešiem gadiem. Arī tad, ja mājvietā jau dzīvoja daudzas priekšteču paaudzes. Muiža diktēja noteikumus. Rentes tiesības bija jāatkalpo ar klaušu un nodevu apjomu pēc sētas zemes auglības vērtības un platības apvienojuma formulā: arkls, ½ arkls, ¼ arkls, 1/8 arkls. Vēlāk vērtējums izteikts dālderos un grašos. Nemainīgi nosacīts: cik attiecīgi novērtētā sētā jābūt darba spējīgiem ļaudīm, cik zirgiem, cik liellopiem, cik un kāda labība jāsēj, cik ļauts liniem, cik lielu līduma platību var apgūt šai un citā gadā, kur cirst žagarus un malku. Ja šos noteikumus ievēroja, rentes kontraktu pagarināja uz nākamo periodu. Labi saimniekojot, turējās cerība, ka rentes vieta pāries mantojumā – t.i. muiža neliegs dēlam turpināt tēva saimniekošanu, kas parasti arī notika.
Ar labas saimniekošanas nosacījumiem un rentes kontrakta punktiem piederēja arī punkts, ka ēkas jāuztur pienācīgā kārtībā, saputējušo vietā jāceļ jaunas, savlaicīgi jāremontē, jālāpa jumti. Kur vajadzīgs, jābūt stipram žogam un sētai. Zemnieka sēta ir plašs jēgums – dzīvei un saimniecībai nepieciešamās ēkas, dārza zeme, tīrumu zeme, pļavas un ganības, meža zeme. Mežs nebija iekļauts rentējamā platībā, bet pilnībā piederēja muižai vai valstij – kronim. Muiža ne vien regulēja zemnieka sētas saimniecisko darbību, tā arī noteica un mācīja zemniekiem ēku celšanu, būvveidu un kopainas veidošanu.



Pirmie likumi par zemnieku darbību mājvietas ierīkošanā un uzturēšanā tipogrāfiski iespiesti un izdoti latviešu valodā izmantošanai konkrētu muižu vai administratīvo novadu robežās. Vecākais zināmais ir „Aizkraukles un Rīmaņu muižas zemneiku Tiesa dota no Kārļa Spriddika Šoulz 1764. gadā pēc Kristus piedzimšanas“.
Par mūsu tematu te viens punkts: „Tam zemniekam paliek vēlēts pēc savas sētas vajadzības būvējamus kokus un dedzināmu malku no muižas meža ņemt“.
J.Misiņa bibliotēkā atrodami „Meža likumi maniem zemes ļaudīm par labu uzrakstīti un rakstos iespiesti 1797. gadā“, paredzēti Rīgas apriņķa Inčukalna un Vangažu muižas zemniekiem. „… Visi atļauti lietaskoki jāapzīmē ar metāla āmeri… Visa rijas un asu malka top no lauznēm un prukšiem, t.i. no kitušiem un par to derīgiem nokaltušiem kokiem sacirsta…“ Likumos ir nosacījums, kura atskaņas Latvijas kultūrainavā baudām joprojām: „Ikkatra sēta, kas 40 bērzes stādiņus pie lielceļa stādīt grib, dabū no mežkunga to vajadzīgu mācīšanu par to un 1 asi labu cietu malku“. Tā veidojās alejas gar ceļiem uz muižu un zemnieku sētām.
1801. gadā iespiesta un izdota „Meža tiesa priekš tiem stokmaniešiem, riteriešiem un koknesiešiem“. Izdevumā ir 16. lpp. Pēdējais teikums: „Šī meža tiesa ir atjaunota un vairota, no jauna driķēta un visiem saimniekiem rokā dota. Stokmanmuižā tai 1801 tā gada rudenī. Andreas Bayer“. Teikums ļauj pieņemt, ka tāda tradīcija, tiesa vai likums bijis jau iepriekš. Var pieņemt, ka līdzīgi nosacījumi pastāvēja arī citās Vidzemes muižās, mežu izmantojumā regulējot zemnieku darbību un pašdarbību. Likumam ir 25 punkti. „1. Nevienam nebūs brīv būt, citādu malku no meža vest, kā tikkai no tādiem kokiem, kas pie zemes krituši, kamēr tas mežs tīrs top… 2. vajag tiklab celmus kā tos galotņus un visus rupjs zarus, kas priekš malkas ģeldīgi un kas resnāki par pirkstu iraid, izcirst un izvest… 8. No šās dienas pavisam aizliegts ir ēkas priekš kūtēm, šķūņiem, istabām un klētēm būvēt iekam akmiņi priekš gruntes izvesti ir, kam tai augstākā vietā pusotras pēdas virs zemes būs augstam būt… Priekš katras uzmūrēšanas top no muižas tas vajadzīgs kaļķis velti dots… 9. Visas ēkas, kas tagad taps būvētas, bez ģēvelēm jābūvē, tam jumtam būs divi pēdas pār sienu pārstāvēt, ka lietus pie sienas nesitas… Klētēm un šķūņiem iraid brīv no priekšpuses ģēveles uzcirst, bet ja citas ēkas meža postīšanas dēļ ar ģēvelēm būvētas top, tad tiklab tam meža junkuram kā tam desmitniekam uz to jālūko, ka tādas ēkas atkal līdz griestiem noārdītas un no jauna bez ģēvelēm uzbūvētas top… 12. Lubas plēst top pavisam aizliegts, bez vien priekš kādiem ķēķiem, bet tiem būs tikai egļu lubas ņemt…“
Punktos iekļautie liegumi un norādījumi šodienas skatījumā ir dabas aizsardzība. Lai gan te ir muižas saimnieciskās intereses – kopt mežu, saglabāt un vairot lietkoksni vietējai vajadzībai un tirgošanai.
Priekšstatam par latvisku māju un sētu daudzrunīgs ir 8., 9. un 12. punkts. Saimniekam ar vietēja likuma spēku paģēr ēkas celt uz pienācīgi augstiem - ap 45 cm – mūrētiem laukakmeņu pamatiem.
Noprotama muižas vēlme taupīt lietkoksni un termiņrentnieku paviršā attieksme sētas būvdarbos. Zemneiks apzinājās – tas nav viņa īpašums, jāceļ ātri, un pamatiem pietiek ar akmens paviļām un stingrāku pamatnīcu. Kad sapūs, muiža dos kokus remontam. Pēc tradīcijas – talkā nāks pagasta saimnieki, un dzīvošana turpināsies.
Nosacījums ēkas būvēt bez ģēvelēm, t.i. zelmiņiem, liedz izvēlēties divslīpu jumtu, kas ātrāk paveicams un vienkāršo virsstāva konstrukciju, bet vajag vairāk kokmateriālu. Tolaik zelmiņiem lietoja baļķus. Dzīvojamās un citu ēku četrslīpais vai tā saucamais apaļais jumts ar 60-70 cm pārlaidumu droši sargā sienas pret nokrišņiem, bet zelmiņu baļķu vietā izmantoti salmi no sētas rudzu tīruma. Visos 19. gadsimta zemnieku māju rentes kontraktos uz stingrāko noteikts – salmus nebūs pārdot vai citam atdot. Klētīm un šķūņiem trīsslīpņu jumts pieļauts praktiskuma dēļ – lai bēniņus izmantotu lopbarības glabāšanai. Gara acīm skatot, pēc muižas norādes un diktāta šādi celtu viensētu puduri veidoja tīkamu un piemīlīgi latvisku ainavu. Mēs to pieņemam par savu.
Pilnīgam sētas veidolam trūkst vēl daža akcenta. Arī tas pievienojams no muižu noteikumiem zemniekiem. Veckalsnavas muižas kontrakta ar saimniekiem-rentniekiem 1820. gadā: „… tos pie mājas stādītus meža kokus un taupītas birzes no visādas skādes sargāt [pienākas]… kur krūmi un žagari, tos no grāvju un tīrumu malām līdz 6 pēdu tālumā nocirst, notīrīt…“ Kontrakta saturs izteikts 10 lapaspusēs un 15 dažādu garumu punktos. Daži skaidri rāda muižas kultūrdevumu toreiz un nākamo paaudžu izpratni par to, kādai vizuāli jābūt sētai: „… ja saimnieks pats pie savām ēkāmun starp tādām no uguns visvairāk bailīgām kā pirts, nams un tā joprojām vēl citus meža kokus stādīs jeb vītolus dēstīs, tad viņš par to taps uzteikts kā labs mājas kopējs… Ka tiem saimniekiem vēl kāds labums būtu, no kā vairāk naudas varē†u pelnīties un sevim gādāt, tad top vēlēts, ka katram asmitniekam [astotdaļ arkla zemes], kam derīga zeme iraid, ikgadā 3 nepotētus āboļu kokus būs stādīt un tos arī kopt; par to potēšanu gan muiža gādās un zinās.“ Āboļu kokus būs stādīt! – šķiet, muižas diktāts aizsāk vēl vienu Dzimtenes kultūrainavas tradīciju. Jau 19. gadsimta 30. gados zemnieku sētas ar lieliem ābeļdārziem vairs nebija retums.
Kokmateriālu taupīšana vēl vairāk zīmējas uz kategorisko liegumu plēst lubas jumtiem. No smalkšķiedrainiem un bezzarainiem priežu, egļu baļķiem plēstas lubas (ap 180-270 cm garumā un līdz 2,5 cm biezi dēļi) daudzus gadsimtus bija galvenais jumtu segums mežiem bagātajos apvidos. Izmeklējot piemērotu koku, kas labi plīstu, pārbaudot šķiedru, daudzus aizcirta un, ja nederēja, pameta. Lubu lietošana noteica arī jumta frmu – divslīps. Tiek uzskatīts, ka lubas ir vissenākais un ilgāk lietotais jumtu materiāls latviešu tautas celtniecībā.
Ar augšminēto Meža tiesu lieliski sasaucas divi piemēri. Pirmais ir raksts „Par Vidzemes zemnieku dzīvokļu uzlabošanu no Vidzemes muižu īpašniekiem“ (Neueresoekonomisches Reportorium fuer Livland. 2 Band, 3 Stuek, Dorpat, 1814. Jaunie ekonomiskie izgudrojumi Vidzemei), kura mērķis ir iedvesmot muižu īpašniekus gādāt, lai zemnieki Vidzemē izbeigtu neveselīgo dzīvošanu rijās un kambaros pie tās. Zemniekam vajag mūra vai ķieģeļu māju, 5 asis 3 pēdas x 4 asis 4 pēdas. Vidzemē tolaik un vēl pat 20. gadsimta sākumā lietoja Reinzemes mērus. 1 reinzemes ass = 188,31 cm; pēda = 31,385 cm. Tātad ēkas izmēri bija 10,35x8,79 m. Reāls piemērs ir Brīvdabas muzeja Skaldu māja no Vestienas Madonas apriņķī, celta 18. gadsimta 80. gados, izmēri: 9,13x7,26 m.
Mežs piederēja muižai. Bet tradīcija, kuru atspoguļo iepriekš minētie lokālie likumi un oficiālie Krievijas impērijas likumi, Vidzemes zemniekiem mežu neliedza. Tomēr regulēja tā izmantošanu un stingru pārraudzību. „Likumi priekš Vidzemes zemniekiem 1804. gada, §. 72.: Kad uz muižām, kur kungiem ir mežs, pašam zemniekam iekš savas zemes meža nebūtu pēc siltuma un pēc būvēšanas, tad zemniekam šī vajadzība bez maksas nāk no kunga meža tā, kā tas viņam arī līdz šim ir bijis. §. 73.: Kad apakš kādas muižas pie kādas zemnieku sētas kādas ēkas caur nelaimi bojā iet, vai ari tās ēkas pagalam ir pakritušas, tad tiem citiem tās muižas zemniekiem pienākas, tā kā arī līdz šīm tāda brūķe jau ir bijusi, pie baļķu dzīšanas un, kas vēl pie būvēšanas vajaga, un arī pie pašas uzbūvēšanas, viens otram bez maksas palīdzēt.“ Ar likuma spēķu nostiprināts nezināmi sens paradums – solidāra atbildība – novada, draudzes, pagasta ļaužu palīdzība grūtībās nokļuvušajiem.
„Likumi Vidzemes zemniekiem doti 1819. gada [dzimtbūšanas atcelšana], §. 484. 11.: Rentes devējam pienākas rentes ņēmējam bez malkas dot, kas ir vajadzīgs pie būvēšanas, ja šis vajadzīgu ēku vai tīri no jauna grib uzbūvēt vai arīdzan citu godīgi izlāpīt. Tomēr tie salmi priekš jumtiem rentniekam ir jādod. §. 33.: Visām mājas sētām vajaga būt labi apkoptām un taisītām… Tai dzīvojamai istabai, tā kā arīdzan visām citām pie mājas būšanas vajadzīgām ēkām vajaga būt pareizi apkoptām… Vēlreiz §. 484.:, bet 8. punkts: Rentnieks nedrīkst aizliegt rentes devējam, kad tas brīžam arī pie viņa apskatās un pārrauga kā viņš dzīvo un savu darbu strādā.“ Kontrole mudināja saimnieku arī būvēšanas un ēku remontu lietās ievērot noteikumus, uzklausīt padomus, lai arī savtīgās muižas interesēs. Nenoliedzami, tas veidoja darba tikumu un glītuma priekšstatu nākamībai – kad māja būs dzimtsīpašums.
Par ēku būvēšanu uz kārtīgiem akmens pamatiem kaļķa javā joprojām atgādina arī vēlāku laiku muižu kontrakti ar rentniekiem-saimniekiem.
Valmieras apriņķa Umurgas draudzes Ārciema muižas Kuģenieku mājas saimnieka Priča Zaļaiskalns rentes kontrakts uz 6 gadiem no 1868. līdz 1874. gadam. Sākumā nosacījums: „Rentniekam pienākas to viņam iedotu māju iekš visām būšanām tā valdīt kā labam un godīgam zemes kopējam tas allažiņ piekrīt… Pie vajadzīgām jaunbūvēšanām to māju dzīvojamām ēkām un rijām, kurām vienād atsevišķi būvētām vajaga tikt, vaag rentneikam kopā ar citiem māju saimniekiem pēc izrēķināšanas [atkarībā no sētas zemes vērtības] bez atmaksas visus materiālus pievest un salmus jumtiem un pie būves vajadzīgos strādniekus dot. To vajadzīgu kokmateriālu ierāda muižas valdīšana. Pie tādām jaunbūvēšanām vajag piedarbam viscaur no akmeņiem ar kaļķiem mūrētam tikt, dzīvojamām ēkām uz labām 1 līdz 3 pēdu augstām akmeņu pudamentēm pēc muižas valdīšanas ierādīšanas. Savu daļu akmeņu rentniekam vajag rudenī izlauzt un ziemu pievest [kur būvēs]. …visa būdama ēku izlāpīšana, jaunbūvēšana ir rentniekam uz sava rēķina bez atlīdzības [jādara] pēc muižas valdīšanas ierādīšanas un ieriktēšanas. Cieši tiek nosacīts nemaz citādi visu ēku uzcelt kā tik vien uz no akmeņiem uz kaļķiem mūrētu pudamenti – pie staļļiem, kūtīm 3-6 pēdu virs zemes un pie citām ēkām 1-3 pēdu augstām un derīgi biezām būt.“ No tā paša kontrakta: „Katra bez ziņas vai patvarīga malkas, koku ņemšana un apskādēšana, lai tā kāda būtu, no muižas meža vai mājas robežām ir stipri aizliegta un tiks strāpēta kā meža zagšana. Kad rentnieks tiek vairāk kā vien reiz pie meža ķēzīšanas vai zagšanas par vainīgu atrasts, tad viņam tā māja tiek atsacīta.“
Pēdējais noteikums noteikti slāpēja vēlmi zagt mežu. Bet citētajā tekstā atrodamas vēl svarīgas atziņas par latviešu sētas veidošanos Vidzemē, par mūsu identitāti apliecinošu kultūrainavu – „māju dzīvojamām ēkām un rijām atsevišķi būvētām vajag tikt.“ (..)
Kurzemes guberņas zemnieku likumos bija līdzīgi nosacījumi, ka zemniekiem būvbaļķi, lietaskoki un malka pienācās no muižas meža bez maksas. Kurzemē, salīdzinot ar Vidzemi, bija daudz kroņa muižu – kādreizējie hercoga īpašumi. Guberņas valde diktēja stingrus būvnoteikumus muižas centra apbūvei, zemnieku sētu iekārtā un ēku celtniecībā. 1830.-1840. gadā Kurzemes guberņas būvnodaļa izstrādāja virkni rekomendāciju ēku būvēšanai zemnieku saimniecībās kroņa muižās. (..) Kurzemē 19. gadsimta pirmajā pusē pēc muižas diktāta dūmistabu vietā sākās zemnieku māju būve ar skursteņiem – tā sauktajiem manteļskursteņiem jeb apvalkdūmeņiem, kas bija darbietilpīgāks pasākums par stāva uzcelšanu. Apkures centrs, paslēpts ugunsdrošā apvalkdūmenī, visu ēku darīja ugunsdrošu. (..)
1836. gadā būvēšanās Kurzemes kroņa muižās un zemnieku sētās tika regulēta gandrīz mūsdienīgi: „Ja […] kas no jauna jābūvē vai jāveic lieli remonta darbi, vispirms guberņas saimniecības nodaļai piesūtīt ēku situācijas plānu, katras ēkas plānu un izmērus, izlietojamo materiālu aprēķinu. Būvdarbus neuzsākt pirms dota atļauja.
1837. gada rīkojumos dažādi noteikumi aredzēja ,ķādām ēkām jābūt kroņa muižas zemnieka sētā: dzīvojamā māja – 10 asis gara, 5 asis plata [ap 19x9,5 m]; klēts – 6 līdz 7 asis gara, 4 asis plata un ar atsevišķu telpu kalpiem [ap 11-13x8 m]; rija ar šķūni [piedarbu] – 11 līdz 12 asis gara, 5 plata [ap 20-22x9,5 m]; pirts – 4 līdz 5 asis gara 3 ½ asis plata [ap 8x6,5 m]; uzskaitītas arī kūtis, stallis , ratnīca. Bet turpat ieteikts pēdējo vietā celt pakavveida laidaru, kurā zem kopēja jumta apvienotos telpas zirgu stallim, divām lopu kūtīm, aitu kūtij, jaunlopu kūtij, cūku kūtij, kūts kalpu lopiem un siena šķūņi kopgarumā ap 41 m, platumā 11 m.



Vēl kāds interesants rīkojums no Kurzemes guberņas būvvaldes 1838. gadā, kas ietekmēja dzīvojamās mājas un saimniecības ēku ārējo veidolu: „…konstrukcijās [ēku] dažas lietas [būs] jāmaina, mazāk būs nepieciešami kokmateriāli… apaļo [četrslīpu] jumtu vietā [turpmāk] jābūvē jumti ar pusģēveli [t.i. nošļaupumiem galos], kur ierīkojama lūka. Jumta ilgstošai stiprībai iebūvējams jumta krēsls. [Turpmāk] būs iespējams izmantot bēniņu telpu dažādu lietu glabāšanai…“.[19] Augstāk aprakstītie veidoli ēkām aplūkojami Brīvdabas muzeja Kurzemes daļā. (..)



Jautājums – kur un kā tautas celtniecības tradīcijas veidojās? To nošķirt ir grūti – kur muižas diktāts, izsniegt noteiktu kokmateriālu daudzumu un sortimentu, ievērot pamatu augstumu un jumta formu, ierīkot ugunsdrošu apkuri ar skursteni, dēstīt kokus alejās un sētsvidū, iekopt augļu dārzus? Kur paša rentneika-saimnieka iniciatīva un iespējas? Plašā novadā vienā laika posmā celtās ēkas ir līdzīgas izskatā un plānojumā, bet nav kopijas. Veidols un plānojums mainījās ēkām, kuras celtas pēc māju izpirkšanas dzimtsīpašumā 19. gadsimta otrajā pusē, īpaši pēdējā ceturksnī. Raksta nolūks bija rosināt aizdomāties par sarežģīto latvieša sētas tapšanu vietā, laiktelpā un mūsu prātā, aprādot muīžas ietekmi, devumu un mācību kopainā.

- - -
Pilns raksts lasāms:
Dr.hist. Niedre Uģis. Latvieša sēta : Iespējas. Ieteikumi. Instrukcijas. // Latvijas arhitektūra. Nr.95., 2011. gada jūnijs, 78.-85. lpp.