Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
par kanibālu ētiku, jeb kā "latviski" raksta par vēsturi 
14.-Feb-2014 03:03 pm
Lasu Artura Heniņa "Ventas sakta" (Preses nams: Rīga, 2002. ISBN 9984-00-423-6)- novadpētniecisku Skrundas vēstures aprakstu. Ļoti foršs, gana noderīgas informācijas. Taču viens man iekrita sirsniņā, lasot par 1905. gada notikumiem.

Stāstīts, kā skrundenieki 1905. gada decembra pirmajā pusē izdomājuši, ka vajadzētu tā kā Rudbāržu barona pili nodedzināt. Paša barona tur nav bijis, taču tā derdzīgā ēka kā 700 verdzības gadu simbols lepni slējusies tāda tīra un kārtīga kā dadzis baurim dibenā:
"Tas apzinīgajiem skrundeniekiem nepatika. Viņi nolēma izsvilināt šo ligzdu. (..) Gadījās arī pats muižas pārvaldnieks un nobijies lūdza Rudbāržu rīcības komitejas vārdā, lai mēs istabas nepielāčojot ar savām dubļainajām kājām. Zommers tam zem deguna pabāza Erdmaņa izrakstīto pavēli par muižas dedzināšanu, (..) - Tūliņaizvāciet laukā savu personīgo īpašumu no pils! - es uzsaucu meitām un pārējiem muižas dienderiem. - Bet barona mantu neaiztikt! Nu sākās paniska mantas glābšana. Vilka skapjus, gultas, aizsaiņus. (..) Kad iznācām no pils, muižas ļaudis vēl arvien vilka "savas" mantas. Parkā to jau bija sakrauta liela kaudze. Visvairāk mantu bija resnajam pavāram (..) Zommeram kāda meita klusu pačukstēja, ka pavārs velkot laukā barona mantas, uzdodams tās par savām. (..) Esmu dzīvē redzējis daudz komisku situāciju un skatu, bet kaut ko līdzīgu ainai, kas norisinājās ar resno pavāru, neesmu redzējis. Pavārs sāka trīcēt, nokrita ceļos un nevarēja izrunāt neviena sakarīga vārda (..) lepnajā bibliotēkā sametām grāmatas uz grīdas un likām tās ar petroleju aplaistīt. (..) irlavnieks, kas jau bija "speciālists" šajās lietās (uz viņa birkas stāvēja trīs nodedzinātas pilis), lika izlaistīt mazas petrolejas strūkliņas no bibliotēkas pa citām istabām abos pils stāvos. (..) Bija rāma nakts. Liesmas cēlās stāvus gaisā (..) Rudbāržu pils bija ļoti lepna ēka un stāvēja augstā kalna galā. No turienes uz visām pusēm bija redzams, kā gan šur, gan tur tālākā apkārtnē liesmoja baronu pilis. Vēsture ir saskaitijusi, ka Rudbārži bija tikai viena no četrdesmit Kurzemes baronu pilīm, ko nodedzināja satracinātie zemnieki." (250.-253. lpp.) "Rudbāržos bija liels spirta brūzis, kas līdz latviešu revolucionārās varas dienām bija pieražojis pilnus rezervuārus. (..) Uz Rudbāržiem ļaudis sāka doties no malu malām, gan kājām, gan braukšus - kā dienā, tā naktī. Kā drudzis bija sagrābis ļaudis. (..) spirtu gan nesa, gan veda pudelēm, krūkām, karlīnēm, enkurēm, drunešiem un citiem traukiem. Svinēja lielus brīvības svētkus." (249. lpp.) Sadzērušies latviešu zemnieki vai ik dienu braukuši uz muižas iršu (briežu) dārzu izšaut briežus un stirnas, kas tur dzīvoja iežogojumā, to pilnībā iznīcinot. (256. lpp.) - Tas viss tiek aprakstīts ar lepnumu un aizrautību, tb nepārprotami tiek atzīts par labu esam.

1906. gada janvārī ieradās soda ekspedīcija:
"Skrundas muižas pils kļuva par baismu soģu mitekli, kuras pagrabos vislielākajā neziņā nāves bailu sviedrus svīda un nožēlas asaras lēja sagūstītie skrundenieki." (259. lpp.) "Īsi pirms Zvaigznes dienas 1906. gadā Pločkalna sieva saņēma uzaicinājumu uzrādīt sava vīra dumpinieka atrašanās vietu. Pretējā gadījumā nodedzinās viņas mājas. (..) naktī mājas nodedzinātas. Kaut kā tikusi pāri Ventai, viņa otrā pusē satiek savu meitu, kura izbēgusi no soda ekspedīcijas un skrējusi meklēt māti. (..) Turpat pie Skrundas abas satikušas zaldātu pulku atgriežamies no Kalna Būdnieku dedzināšanas. Daži dzinuši daļu lopu. Ratos sakrautas mantas un drēbes. Pārējie lopi padzīti savā vaļā no kūtīm un pazuduši. Līdzi paņemta daļa no Pločkalna bibliotēkas. Kalna Būdneieki izdedzināti galīgi. Kalpiem atļauts savas mantas paglābt. Tie iznesuši arī pāris saimnieka skapjus." (259.-260. lpp.) Tas viss tiek aprakstīts ar šausmām un traģismu, tb nepārprotami tiek atzīts par ļaundarību esam.

Tb divas identiskas situācijas: ierodas bruņoti dedzinātāji, dažus arestē, kalpiem ļauj izvākt savas personiskās mantas (tie pa kluso cenšas saglābt ko no saimnieku īpašuma). Neitrālam pētniekam nav ne mazākā iemesla vienu vērtēt pozitīvi, bet otru - negatīvi (ja nu vienīgi var norādīt, ka otro dedzināšanu nepārprotami izprovocējusi pirmā). Taču aprakstā vērojama neslēpta atkāpšanās no pašiem pētniecības pamatprincipiem, kur vienas puses nāves bailes autorā izraisa smieklus ("esmu dzīvē redzējis daudz komisku situāciju un skatu "), bet otras puses analoga uzvedība ("vislielākajā neziņā nāves bailu sviedrus svīda un nožēlas asaras lēja sagūstītie") - žēlumu un līdzjūtību. Vienā gadījumā gadu simtus vāktas bibliotēkas dedzināšana autora skatījumā ir pašsaprotama, bet otrā gadījumā zemnieka bibliotēkas daļēja sadedzināšana - nosodāma. Viss darbs veidots binārajā opozīcijā, nevis kā notikumu rekonstrukcija un analīze, bet gan notikumu aplūkošana tikai vienas iesaistītās puses skatījumā. Novadpētniekam tas ir piedodami, taču šķiet, problēma ir maķenīt plašāka.

Proti, ja šādi būtu sarakstīts pētījums par nacionālistu izraisīto genocīdu Ruandā, tad nevienam pat nebūtu jautājumu, ka tas ir subjektīvs, pat patriotiski propagandisks darbs. Taču interesanti, ka šādā manierē latviešu historiogrāfijā par vēsturi tiek rakstīts jau vairāk nekā gadsimtu (tikai pēdējās desmitgadēs kā „neglītie pīlēni“ sāk parādīties etniski neangažēti pētījumi). T.i. šī subjektivitāte - ko nelaiķis prof. Milts dēvēja par t.s. "kanibālu ētiku"* - ir tik pierasti pašsaprotama, ka vairs pat netiek pamanīta. Cilvēki to neredz! Savukārt aizrādījumi no malas visbiežāk tiek uztverti kā apvainojums un atbilstoši arī reaģēts: neveidojas dialogi zinātniskajā presē (diemžēl pat sapņot nevaram par tādu diskusiju, kāda Vācijā gadu desmitiem bija t.s. vēsturnieku strīds - Historikerstreit – kuras strīdos dzima lielas patiesības), autors nevis analizē, kur iespējams kļūdījies bet, apvainojies, kritiķi pārstāj sveicināt. Manuprāt zinātnieks no novadpētnieka pamatā atšķiras tieši ar to, ka spēj būt paškritisks un pētījumā neitrāls, un tieši tas, nevis finansējums, ir lielākais latviešu historiogrāfijas Ahileja papēdis (kas neanulē finansējuma nepieciešamību pētniekiem :) ). Aber kanibālu ētika... man aizdomas, ka šajā ētikas līmenī iestrēdzis absolūtais vairums šīs sabiedrības.

- - - - - - - -
* Kāds kristiešu misionārs kanibālu virsaitim uz jautājumu, ko ticība tam var dot, atbildējis, ka pievēršanās kristietībai dodot spēju atšķirt labu no ļauna. Kanibāls lepni atcirtis, ka viņš tāpat to spējot: ja viņš apēdot kaimiņu cilts virsaiša sievu, tad tas ir labs darbs, bet ja kaimiņu cilts virsaitis apēd viņa sievu, tad tā ir nepiedodama ļaundarība un nelietība.
Comments 
14.-Feb-2014 04:30 pm
Jābūt distancei, vai nu laika vai telpas distancei. Tikai pēdējās desmitgadēs esam ieguvuši pietiekamu laika distanci, lai šito kanibāldiskursu atpazītu un no tā izvairītos. Bet nu īss ieskats Ventas saktas autora biogrāfijā saka, ka tajā gadījumā uz distanci nav ko cerēt.

15.-Feb-2014 08:22 am
Tas tiesa. Bet man šķiet, ka ja intelekts pietiekami attīstīts (un zinātnē tā tam būtu jābūt), tad taču jāspēj! Zinu, ka grūši, jo cilvēki vien esam un neizbēgami jūtam kaut ko (pat ar laika un telpas distanci pētot notikumus Ruandā, neizbēgami sāc just līdzi vai nu n vieniem, vai otriem), taču ja saņemas, var taču tā... nu kā pētot skudru dzīvi.

Pret autōru nekādu pretenziju - uzaudzis šajā diskursā, iedomēties ko citu nespēj. Vienkārši tas man šķita tāds tīrradnis paraugs attieksmei. Tas pats Cerūzis ir krietni slīpētāks, kaut visās viņa publikācijās tomēr jaušama attieksme, ka vācbaltieši saņēmuši ko pelnījuši, tb diskurss dzīvs, tikai politkorektāk noformulēts.
14.-Feb-2014 09:38 pm
mmmm, "lepnajā bibliotēkā sametām grāmatas uz grīdas un likām tās ar petroleju aplaistīt. "

451F tēma mūžam jauna ^_^
15.-Feb-2014 08:24 am
Tas homo sapiens sapiens* jau nemainās, bet mani vairāk tas lepnums par padarīto šai gadījumā.

* Sarunājas Visumā divas planētas:
- Tu tāda sagurusi izskaties, neesi apslimusi?
- Jā, homo sapiens pielipis.
16.-Feb-2014 10:41 pm
Kā liecina Jānis Jansons-Brauns savā grāmatā „Baltijas revolūcija”, muižnieki pirmie cēla ieročus, aicinot dragūnus un pārvēršot muižu pagrabus par moku kambariem.[10] Tādā gaisotnē muižu dedzināšana revolucionāriem nelikās nepieņemama cīņas forma.
http://lv.wikipedia.org/wiki/1905._gada_revol%C5%ABcija_Latvij%C4%81#Mui.C5.BEu_dedzin.C4.81.C5.A1ana

Cilvēki izvēlējās cīņas formu kādu varēja īstenot +/- efektīvi vēršoties pret apspiedējiem, vai "kultūras nesējiem" kā viņus šeit mēģini pataisīt, sāpīgu vietu - viņu īpašumu. No mūsdienu skatupunkta, diezkasnav šāda dedzināšana, bet toreiz cilvēkiem vajadzēja savu niknumu pret kādu vērst un to darīja pret tiešajiem apspiedējiem - naudas u.c. resursu pievācējiem, sodu īstenotājiem. Pretī dabūja soda ekspedīcijas.

Mūsdienās tāpat vēršas pret apspiedējiem(Saeimai logus padauzīt, pie Rīgas domes bļaustīties, slimnīcas sargāt no slēgšanas, traktorus uz galvaspilsētu dzīt), kad sakrājas un ir kas saorganizē, tikai tagad vēršas pret savas tautības apspiedējiem un smalkās bibliotēkas gan jau kāds pacenstos paglābt no dedzināšanas, vismaz es mēģinātu.
This page was loaded Nov 19. 2024, 12:33 am GMT.