Pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē īstie tautudēli un savas nācijas gods, prāts un sirdsapziņa ķērās pie nopietnas problēmas, pie Rīgas latviskošanas. Tā, redz, jau 700 gadus bijusi tīri vāciska pilsēta ar krievu piešprici, tie pilsētu plānojuši un būvējuši, aber latvju emigrācija uz Rīgu masveidā parādījās tikai pēc dzimtļaužu brīvlaišanas. Tā nu pat XIX-XX gs. mijā rīgā latviešu valodu varēja dzirdēt tikpat bieži, kā, teiksim, mūsdienās kur Korkā vai Dublinā. Tas bija nepatīkami: katra ēka, katrs bruģakmens jaunās valsts jaunajiem saimniekiem atgādināja, ka viņi te ir ienācēji: mūsu Rīga ir jauka pilsēta, tikai žēl, ka to vāciešu/krievu/žīdu te tik daudz (par šo tēmu iesaku palasīt A.Deglava "Rīga").
Tad nu ar Ulmaņpapus svētību un aktīvu līdzdalību latvju architektu grupa ar E.Štālbergu un P.Kundziņu priekšgalā izstrādāja
ģenerālplānu Ost "Rīgas centrālās daļas pārveidošanas projektu", kas paredzēja nojaukt lielāko daļu "suņu vācu bruņinieku" architektūras, lai atbrīvotu telpu monumentālai, svaigai un latviskai pilsētvides dvesmai.
Brīvprātīgi piespiedu kārtā īpašniekiem nācās par mazu un godīgu samaksu šķirties no saviem namīpašumiem (metodes jau bija atstrādātas, jo nupat kā bija īpašniekiem līdzīgā veidā atņemtas visas lielākās rūpnīcas, nu tur "Laima" u.c.). Tā 1937.-1940. gados Vecrīgā nojauca aptuveni 70 XV-XVIII gs. ēkas, atbrīvojot laukumus ap lielākajām baznīcām (Sv. Pētera un Doma), Alberta laukumu, telpu starp rātslaukumu un Daugavu. Uzcēla tagadējo Ekonomikas ministrijas ēku, apbūvēja Vaļņu/Kaļķu stūri, ielika pamatus biroju debesskrāpim (zem mūsdienu Strēlnieku laukuma) u.c. Protams, visādi derdzīgi vācbaltiešu architekti, nu tur Laube & Co vāri protestēja, šiem pievienojās arī daži nepatriotiskie latvju jaunie architekti (kuri, acīmredzot, bioloģiski nīda savu tautu), apgalvojot, ka biroju ēkas Rīgas Manhetenai būtu ērtāk un lētāk celt Ķīpsalā, kur brīvas platības, nevis jāmaisās pa Vecrīgu, kur infrastruktūras nekādas, piekļuve jau tad švaka, taču neviens viņos neklausījās - runa bija nevis par izmaksām, bet par nacionāli-patriotisku politisku lēmumu Rīgas pilsētvidi latviskot.
1938. gadā grupa publicistu, ar kvēlo tautas asiņu tīrības pilastru A.Kroderu priekšgalā, aicināja iet vēl tālāk, un nojaukt arī visas viduslaiku pilsdrupas, kas kā herpes pumpas kropļojot Latvijas ziedošo vaigu. Nu tur visādas Aizkraukles, Cēsu, Bauskas u.c. akmeņu krāvumus. Principā Ulmaņpapus vizēja projektu kā apsveicamu un uzdeva Pieminekļu valdei izstrādāt nojaucamo objektu plānu un grafiku.
Vecrīgā bija plānots bija nojaukt vēl 96 ēkas, taču Rīgas attīrīšanu no pagātnes drazām pārtrauca padomju okupācija 1940. gada 17. jūnijā (toties katram mākonim zeltaina maliņa - 1941. gada vasarā Vecrīgā nodega vēl 66 ēkas). Ja nebūtu padomju jūga, tad mēs šodien Rīgu nepazītu! Tā būtu tīra, stalta un latviska.
Bet vēl viss nav beidzies. XXI gs. Rīgas pils rekonstrukcijas plāns paredzēja atjaunot arī konusveida jumtus virs apaļajiem torņiem - kā šodien atceros TV apaļā galda diskusiju pirms gadiem 5-6, kurā latviski noskaņotie architekti kvēli noraidīja šādu absurdu, jo katram tak skaidrs esot, ka konusveida jumtiņi pils torņos esot "pārāk vāciski". Tik latviskai pilij tas acīmredzot nav pieļaujams... Tā kā ir vēl latvisko vērtību nesēji un sargātāji, nav kosmopolītisms šos nomācis.
Via: Vakar vienkārši biju ieklīdis bijušā kursa biedra lekcijā Birojnīcā:
https://www.facebook.com/events/708760649180883/ - ceru, ka pēc laiciņa būs internetā noklausāma ierakstā.