Kā tiešs Pietuka Krustiņa asinsradinieks, es visnotaļ atzinīgi klausos sava novadnieka Ķenča domās par man tuvu tēmu (savulaik, tālajos 80. gados, kad vēl vairāk nejēdzu no seniem laikiem, plaši izrakstījos par vilkaču tēmu):
http://lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/zinamais-nezinamaja/vilkachi-latvija-un-raganas-indija.a36514/

Kristietības pirmssākumos herētiķu (ķeceru) vajāšana bija visai maiga un nebija salīdzināma ar valsts noziedznieku sodīšanu. Tad, galu galā, bija gluži dabiski, jo ticības kanons tikai veidojās, un uzskatu atšķirība vēl nenozīmēja herēzi. Taču jau sv.Augustīns un vēlāk sv. Akvīnas Toms noformulēja raganu būšanu kā nejauku un kaitīgu.
Laikam ejot un pieaugot ķecerību un atkritēju daudzumam, voficiālo instanču vēršanās pret to pastiprinājās, tomēr viduslaikos sodi ķeceriem bija atkarīgi no lokālās tiesas. Precīzāk, eksekūciju mašinērija nopietni sakustējās tikai 1233. gadā pāvests Gregors IX uz Dienvidfranciju sūta tādus komisārus, kuriem piešķirtas pilnvaras patstāvīgi izmeklēt turienes herētiķu darbību, konfiscēt to īpašumu, bet viņus pašus sadedzināt. Turpmāk inkvizitoru tiesības un darbība gan pastiprinās, gan vājinās. Oficiāli inkvizīcija (t.i. nozieguma izmeklēšana) tiek nodibināta Spānijā tikai 1480. gadā, bet kā atsevišķa institūcija - 1542. gadā Itālijā. Tādējādi uz visiem laikiem sevi slavenu padarījusī inkvizīcija bija tieši Renesanses laikmeta bērns. Herētiķu lietu izmeklēšanas slepenība, gandrīz jebkādu precīzi ievērotu tiesvedības normu trūkums, nežēlīga attieksme pret tiesājamajiem, tiesājamo un viņu radinieku īpašumu konfiskācija, spīdzināšana un visnežēlīgākie sodi līdz pat sadedzināšanai uz sārta, pilnīga nepakļāvība laicīgajiem un pat baznīcas valdītājiem, fantastiski izdarīto noziegumu pārspīlējumi, pilnīga patvaļa noziegumu izdomāšanā, kas nekad tā arī nebija izdarīti, galējs aizdomīgums un piekasīšanās, inkvizitoru patoloģiskās šaubas par visu – tas uz laiku laikiem apzīmogoja Renesanses laikmeta inkvizīcijas tiesas, salīdzinot ar kurām viduslaiku baznīcas sodi atstāj naivu iespaidu.
Vācijā līdz Reformācijai vispār nekādas inkvizīcijas nebija, bet, sākot ar Reformācijas laiku, izmeklēšanu realizēja vietējie bīskapi, tālāk nododot apsūdzēto līdz ar Baznīcas atzinumu laicīgās tiesas rokās. Jāņem vērā, ka raganu vajāšanai un to dedzināšanai sārtos līdz XV gs. sākumam bija gadījuma raksturs un tā bija samērā sporādiska parādība, ko lielākoties realizēja laicīgā vara. Tikai pāvests Inokents VIII 1484. gadā izdeva bullas, kas raganas pielīdzināja herēzei. Šajā laikā divi vācu mūki sarakstīja traktātu „Raganu āmurs”, kas tika izdots 1487. gadā (virsraksta nosaukuma tulkojums nav īsti pareizs, tāpēc ka latīņu valodā šeit ir nevis genetivus subiectivus, bet gan genetivus obiectivus, un tāpēc pareizāk būtu „Āmurs pret raganām”), kuram pirmos gadu desmitus maz kurš uzmanību pievērsa, taču Martina Lutera sekotāji XVI gs. vidū paņēma par rokasgrāmatu nepareizi ticīgo izskaušanā. Tb tā nopietni raganas aizsāka dedzināt kaismīgie, taču māņticīgie luterāņi. Un līdz ar protestantu aizsāktajiem ticības kariem, kas noslīcināja Eiropu asinīs, sākās arī raganu dedzināšanas vilnis, kas noplaka tikai XVIII gs. vidū.
Roma uz to visu raudzījās visai atturīgi, nesakot ne jā, ne nē. Bija kūrijā tādi prelāti, kas visas raganu būšanas uzskatīja par māņticīgu tumsoņu izdomājumiem, un bija tādi, kas tam no sirds ticēja, tāpēc vienots Baznīcas viedoklis nepastāvēja.
Nozīmīga loma šīs māņticības apkarošanā bija jaunizveidotajai Jēzus sadraudzībai, tb jezuītiem. 1610. gadā Logronū notikušajā raganas tiesāšanā jezuīts un inkvizitors Alonso de Salazars pierādīja, ka raganas neeksistē. To viņš izdarīja, balstoties uz zinātniskām metodēm, tālu apsteidzot citus tā laika zinātniekus. Salazaru atbalstīja Lielais Toledo inkvizitors Bernardo de Sandovals un pēc tam arī Augstākā Inkvizīcijas padome. Šis lēmums būtiski mainīja visu sabiedrisko gaisotni katoliskajās zemēs, jo tieši “burvji” un “raganas” līdz tam bija Inkvizīcijas upuru vairākums. Rezultātā tieši katoliskajās zemēs tika pārtrauktas “raganu medības” – 100 gadus agrāk nekā pārējā Eiropas daļā, kur bija uzvarējusi Reformācija.
Sīkāk šo preocesu analizē amerikāņu vēsturnieks Henrijs Čarlzs Lī (1825.–1909.) 1877. gadā izdotajā grāmatā “Inkvizīcijas vēsture Spānijā”: “Eiropas vēsturē nav šausmīgāku lappušu, kā neprātīgās raganu medības, kas turpinājās triju gadsimtus – no XV līdz XVIII. Veselu gadsimtu Spānijai draudēja šā lipīgā ārprāta sprādziens. Fakts, ka šis neprāts tika apstādināts un sašaurināts līdz nosacīti nekaitīgiem apmēriem, ir izskaidrojams ar Spānijas inkvizīcijas piesardzību un stingrību. Es gribu uzsvērt kontrastu starp tām šausmām, kas tajā laikā valdīja Vācijā, Francijā un Anglijā, un Spānijas inkvizīcijas salīdzinošo iecietību.”
Savukārt protestantu zemēs t.s. “zinātniskās revolūcijas” laikā sadedzināja simtus tūkstošus raganu. ASV to darīja līdz XVIII gadsimtam, turklāt par tiesnešiem visai bieži bija universitāšu profesori (kā nekā universitātes šajā laikā praktiski nodarbojās tikai ar teoloģijas lietām, un ar zinātnisko domu tām vairs un vēl nebija liels sakars.
Ja mēs uz kartes ar punktu atzīmēsim katru vietu, kur sadedzināta ragana, tad vislielākā šādu punktu koncentrācija būs rajonā, kur robežojas Francija, Vācija un Šveice. Bāzeli, Lionu, Ženēvu, Nirnbergu un tuvākās pilsētas noklātu biezs punktu mākonis. Punktu traipi veidotos Šveicē – no Reinas līdz Amsterdamai, kā arī Francijas dienvidos, Anglijā, Skotijā un Skandināvijas valstīs. Jāatzīmē, ka vismaz raganu medību pēdējā gadsimtā lielākais punktu sakopojums atrodams Protestantisma centros. Pilnīgi katoliskās zemēs – Itālijā, Spānijā un Īrijā – būtu ārkārtīgi maz šādu punktu, Spānijā praktiski neviena.