Amerikāņa liecība par 1919.g. novembra kaujām Latvijā: Amerikas Sarkanā Krusta virsnieks Lojs Hendersons, kuru novembra sākumā E. Raiens nosūtīja uz Bolderājā esošo Latgales divīzijas štābu kopā ar divām organizācijas mašīnām ar pieredzējušiem latviešu šoferiem, jo divīzijas pašas rīcībā trūka līdzekļu ievainoto evakuācijai līdz upes līnijai, kur tos varēja uzņemt kuģīši. Savu darbību divīzijā viņš atcerējās sekojoši: “Lielāko daļu dienu un dažkārt arī nakšu es pavadīju, atbildot uz zvaniem no frontes sektoriem ar prasībām pēc mašīnām ievainoto transportam. Aukstais laiks turpinājās un laiku pa laikam bija sniegs. Mūsu automašīnām bija augstas asis un, būdamas salīdzinoši vieglas, tās tika galā ar ceļiem, ar kuriem smagākas mašīnas netiktu galā. Sakarā art to, ka nedrīkstējām naktīs izmantot gaismas, mēs priecājāmies par sniegu, jo tas nebija pārlieku dziļš, jo gaismas atspīdums tajā ļāva atrast ceļu cauri mežiem.” Savās atmiņās viņš izteica apbrīnu par sastaptajiem latviešu karavīriem – trūcīgi ģērbtiem un dažkārt neapmācītiem: “Es atceros vienu smagi ievainotu zēnu, kuram nevarēja būt daudz vairāk par četrpadsmit.Viņš bija daļēja šoka stāvoklī, un kad es iecēlu viņu sanitārajā mašīnā, viņā apmeta rokas man ap kaklu un raudāja kā bērns man uz pleca. Es neskaitīju ievainoto skaitu, ko mēs vedām mūsu mašīnās, taču es zinu, ka nebija nevienas dienas, kad mēs vairākkārt neieradāmies upes krastā ar abām mašīnām, pārpildītām līdz pēdējai iespējai. Vienreiz, ieceļot dažus ievainotos latviešus mašīnā frontes pārsienamajā punktā, es ieraudzīju jaunu vācu zēnu, kas gulēja netālu ar cauršautu augšstilbu. Es lūdzu sanitāriem pārsiet viņa ievainojumu, lai es varētu vest viņu līdzi. Viņi atbildēja, ka ir dota pavēle nepieskarties ievainotajiem ienaidniekiem, kamēr nav ieradies virsnieks. Es pavēlēju viņiem pārsiet ievainojumu un sacīju, ka neatstāšu punktu, kamēr viņi to izdarīs. Viņi uzreiz pacēla augšā zēnu, iztīrīja un pārsēja viņa ievainojumu ar tādu rūpību, it kā viņš būtu savējais, kā arī palīdzēja man iecelt viņu automašīnā. Man palika iespaids, ka viņi bija priecīgi par ieganstu nepakļauties šai pavēlei, jo izskatījās, ka jūt līdzi nabaga puisim. Ceļā uz laivu viens no ievainotajiem latviešiem mēģināja izgrūst vācieti ārā no mašīnas. Otrs latvietis kliedza mums, lai iejaucamies. Man atlikušā brauciena laikā bija jāpaliek mašīnas aizmugurē, lai uzturētu kārtību. Hospitāļa kuģīša personāls apsolīja man, ka par jauno vācieti labi parūpēsies. Es tomēr nosūtīju ziņu Sarkanā Krusta virsniekam otrā upes pusē, lūdzot pievērst uzmanību gūsteknim. Šis zēns, tāpat kā citi ievainotie vācieši, ko mēs savācām, tika uzskatīti par esošiem Amerikas Sarkanā Krusta aizbildniecībā un nosūtīti atpakaļ uz Vāciju pēc karadarbības izbeigšanās.” Līdz ar frontes virzīšanos uz priekšu, Latgales divīzijā esošajām amerikāņu mašīnām bija jāveic arvien garāki braucieni pēc ievainotajiem...
(..)
Uzreiz pēc Jelgavas atbrīvošanas 1919. gada novembrī pilsētā ieradās arī pats Amerikas Sarkanā Krusta misijas vadītājs E. Raiens kopā ar organizācijas Jelgavas nodaļas vadītāju L. Hendersonu. Pēdējais vēlāk atcerējās, kā šķērsojot steigā atjaunoto Lielupes tiltu, redzējis pili liesmās, kritušos ielās un dūmu mākoņus arī virs citām pilsētas daļām, kā arī dzirdējis šāvienus. Šķiet tomēr, tas bija otrs amerikāņu mēģinājums iebraukt pilsētā, jo sakaru virsnieks J. Ozoliņš sekojoši aprakstīja E. Raiena pirmo braucienu uz Jelgavu: “Kādu rītu saņēmu ziņu no virspavēlnieka štāba, ka mūsu daļas ieņēmušas Jelgavu. Ziņoju to tūlīt pulkvedim Raienam, kurš nekavējoties pasūtīja automašīnu, un abi devāmies uz Jelgavu. Tuvojoties Jelgavai, ievēroju, ka ka mūsu karaspēka ķēdes virzās uzbrukumā uz pilsētu. Tas man likās savādi, un to pateicu amerikānim. Bet Raiens paļāvās uz štāba ziņām, ka Jelgava ieņemta, un pavēlēja šoferim braukt tālāk. Tā kā pie mūsu mašīnas plīvoja amerikāņu standarts, neviens mūs neaizturēja. Netālu no Jelgavas tilta nojautām, ka laikam gan viss kārtībā nav, jo pēkšņi no tilta puses mūs sāka apšaudīt ar ložmetēju un šauteņu uguni. Zem uguns krusas šoferis strauji apgrieza mašīnu, un steidzīgi braucām atpakaļ [šajā brīdī – 4 jūdzes no pilsētas, viņi sastapās ar automašīnā uz Jelgavu braucošo Lielbritānijas misijas vadītāju S. Talentsu, kuram E. Raiens pateicis, ka priekšā norisinās sīva kauja un Jelgava vēl nav ieņemta[1]]. Laime, ka mūsu mašīnai netrāpīja, jo tad mēs būtu krituši bermontiešu rokās. Zināms, amerikānim jau nekas ļauns nedraudētu, bet kā būtu gājis man latviešu virsnieka formā? Atgriezušies Rīgā, prasījām štābā, kas par lietu. Mums atbildēja, ka Jelgava esot gan ieņemta, tikai no otras puses, un tiltu no Rīgas puses vēl turot vācieši, bet arī tiem jau uzbrūkot 6. Rīgas kājnieku pulks. Tiešām, tai pašā vakarā (21. novembrī) Jelgavu pilnīgi ieņēma mūsu vienības. Jelgavā amerikāņi atrada augstāk minēto F. Bēru Latvijas Sarkanā Krusta slimnīcā un viņš bijis priecīgs tos sastapt, jo pirms tam viņu kā “vācu spiegu” bija meklējuši latviešu karavīri (sakarā ar to tajā pašā vakarā viņš kopā ar Raienu devās uz Rīgu): “Atmosfēra Jelgavā bija tik saspīlēta, ka jebkuš vācietis, par kura kontaktiem ar Bermontu bija zināms, atradās nāves briesmās.” Raiens izdarīja inspekcijas apgaitu pilsētas militārajos hospitāļos un civilajās slimnīcās, lai noteiktu to vajadzības. Pirms aizbraukšanas no pilsētas caur Latvijas virspavēlnieka štābu tika nokārtots amerikāņu īpašuma apsardzības jautājums Jelgavas Sarkanā Krusta slimnīcā. Sekojošajā naktī slimnīcā pie L. Hendersona ieradās divas izmisušas baltvācietes, lūdzot viņa palīdzību nošautā tēva un vīra atrašanā pilsētas parkā, kur bija notikusi izrēķināšanās ar aizdomās turētajiem par kolaborāciju ar Bermonta spēkiem, un nogādāšanā uz ģimenes kapiem. Sanitārais auto devās uz parku un nogādāja to uz kapiem, atstājot “sievietes kopā ar ķermeni tumšajā, sniega klātajā kapsētā. Tūlīt pēc tam viņš izdarīja gandrīz liktenīgu kļūdu, vienatnē dodoties uz Latgales divīzijas štābu, kur bija uzaicināts uz vakariņām. Ceļā viņu aizturēja divi latviešu karavīri, kuriem Hendersons centās izskaidrot situāciju vācu valodā, kā rezultātā viņi veda to uz jau zināmo nošaušanas vietu parkā, “kāri lūkojoties” uz viņa kažoku un cimdiem. Par laimi ceļā izdevās sastapt kādu no Hendersonam pazīstamajiem divīzijas virsniekiem, kas viņu izglāba. Turpmākajās divās nedēļās, cieši sadarbojoties ar Latvijas civilajām un militārajām iestādēm pilsētā, Hendersons organizēja palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem, bet pēc tam tika pārcelts uz Kauņu un par godu tam pie organizācijas mītnes tika sarīkota demonstrācija ar apmēram 1000 cilvēku piedalīšanos, ar ASV un Latvijas karogiem un orķestri, kas spēlēja abu valstu himnas, kā arī oficiālu personu un sabiedrisko organizāciju runām (pasākumā piedalījās arī E. Raiens, kurš uzreiz pēc tā kopā ar Hendersonu izbrauca uz Lietuvu).[2] Arī pats Raiens ziņojumos uz Parīzi rakstīja par sevis redzētajiem latviešu karavīru Jelgavā nošautajiem vāciešiem un izlaupītajiem vāciešu īpašumiem, kā arī to, ka pēc viņa priekšlikuma arī Lielbritānijas un Francijas misijas nosūtījušas uz Jelgavu savus pārstāvjus, kopā ar kuriem Raiens ieņēmis kādu lielāku ēku, pie kuras ieejas izkārti triju lielvalstu karogi un uz kuru vajāšanu apdraudētie ļaudis aicināti ka uz patvērumu.

Dr.hist. Jēkabsons Ē. "Amerikāņi Latvijā 1919.-1922.gadā" (fragmenti no topošās grāmatas, ko autors publiskojis draugiem.lv - kad iznāks, būs noteikti jāiegādājas)