Tā, manu mazo draudziņ – tu nupat ar laika mašīnu esi nonācis tālajā Tā Kunga 1587. gadā, un uz ceļa satiec savu vecvecvecvec…tētiņu, kurš tev saka:

“Jad nu doudtcze loudes wenan kopan by vnd aran tims pillims py to steidczees, szatcy tas czour wene lydtczibe – wens szeyeis isgaye szouwe szeeckle szhet; vnd exkan to, kad tas szeye, kritte czitta py to czelle vnd tappe szamita vnd te putne appeskan to debbes aprye to; vnd czitta kritta wuersson to ackmenne, vnd kad ta vsdiga, szackalta ta, tapeetz ka tay newene szlappybe by; vnd ts czitta kritta wueddon starpan thems ehr schims, vnd te ehrsche vsdiga lydtcz abszlapeye to; vnde zitta kritta wuersson wene labbe semme, vnde ta vsdiga vnde nesse szumptkaartiges augles.”

– Ko tu viņam tā uzreiz atbildētu, lai raisītos jauka saruna?