1918. gada 19. februārī Vidzemē sākās masveida vācbaltiešu aresti, pamatojoties tikai uz etnisko piederību, deportējamo sarakstos iekļaujot pat sirmgalvjus, sievietes un bērnus. Lēmumu deportēt vācbaltiešus kā "kontrrevolucionāru" grupu pieņēma t.s. "Iskolats" (Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja) 18. februāra sēdē.
Arestētajām personām vispirms atņēma naudu un vērtslietas, pēc tam ieslodzīja līdz brīdim, kad bija sakomplektēta lielāka arestēto grupa nosūtīšanai uz Valku, lai no tās pa dzelzceļu cauri Pleskavai nogādātu tālāk Iekškrievijā. Valkas dzelzceļa stacijā iedzīvotāju deportācijai bija norīkoti neapkurināmi preču vagoni. Arestu un izsūtīšanas laikā norisinājās arī vairākas cilvēku nošaušanas, kuru laikā nonāvēja vismaz 26 personas.
Vagoni nebija piemēroti cilvēku pārvadāšanai, turklāt tie bija tik pārpildīti, ka nebija iespējams apgulties. Naktis bija aukstas, taču vagonos gaiss ātri sasila. Dvašas garaiņi pie aukstajiem vagona griestiem kondensējās un pilēja uz braucēju galvām. Ernsts Hoiningens-Hīne savā dienasgrāmatā 1918. gada 19. februārī rakstīja: “Neko nezinājām par savas vardarbīgās arestēšanas iemesliem. [..] Ārā bija ap 25 grādu sals. Mūs ievietoja neapkurinātos preču vagonos, kuru grīdu klāja netīra ledus kārta. Arī sienas bija viscaur noklātas ledus kristāliem. Mums paveicās, ka varējām izmantot vagonā atstāto koka dēli par sēdekli. [..] Par gulēšanu nevarēja būt ne runas.” Lai novērstu mēģinājumus bēgt, sardze neļāva atvērt vagonu durvis pat gaisa apmaiņai. Arī apgāde ar pārtiku bija nepietiekama. Šādu apstākļu dēļ daudzi ceļā uz nometinājuma vietām saslima ar smagām saaukstēšanās slimībām un cieta no pilnīga totāla izsīkuma.
Deportētie no Rūjienas, Smiltenes un Alūksnes nonāca Maskavā, Butirkas cietumā, savukārt Cēsīs, Valmierā un Valkā apcietinātie nonāca Jekaterinburgas cietumā. Pēdējo stāvokli kaut nedaudz atviegloja tas, ka Petrogradā šim ešelonam bija pievienojušies Zviedrijas Sarkanā Krusta misijas pārstāvji, kas iespēju robežās rūpējās par arestēto apgādi ar pārtiku, zālēm, siltu apģērbu un segām.
Situāciju glāba Krievijas kapitulācija karā: 1918. gada 3. martā noslēgtā Brestļitovskas miera līguma 6. punkts noteica, ka Krievijai jāatbrīvo deportētie Igaunijas un Vidzemes iedzīvotāji un jāļauj tiem atgriezties mājās. Tomēr realitātē komunistu varas iestādes vēl ilgi lika tam dažādus šķēršļus.

Ieva Pīgozne: ''Danči un apģērbs: Saskares punkti vēsturē''

Rīgā, 1656. gadā Šrēdera tipogrāfijā nodrukātajā "Šāviņu un granātu uzskaitījums, kuras tika izšautas Rīgas aplenkuma laikā no 23. augusta līdz 5. oktobrim", līdz ar postījumiem uzskaitīti visi 1875 šāviņi, ko Maskavas lielkņaza artilērija izšāvusi uz Rīgu. Rīgas platība bija 35 ha jeb 350000 m2.

„Moin, vecais čom! Šodien mums učenē gāja nāvīgi forši. Ģeģenē mēs ar vienu džeku izgāzām baigos podus. Učuks par to šim iespēra cāli, bet man paverņijās, un norāvos tikai truli. Mūsu učenē visi kārtīgi čaļi. Viens gan šad tad mēģina klačoties. Šodien pat mēs nolēmām bastot no fizenes, bet šitas stulbais kretīns ņem un papūš učenei. Nu, bet tad sadevām gan šim pa sariņiem. Vispār, tas ir nāvīgs krampis, zuflēt ar nekad nezuflē. Tagad drusku jāpaučijās, tad jāuzsit futene ar jauno pūsli, ko man vecīši uz svētkiem piešķīra. Un ja varēs no muteres izspiest pengu, tad jāaizkāpj uz kinci. Tur pašlaik baigi forīgs gabals. Vai tu vēl vienmēr kačo ar veļļuku? Es tavā vietā būtu izspiedis no saviem veciem moci, tad pavisam cita vīlēšana. Bet nu basta. Jāiet uz futeni. Mums jārullē ar učenes čempiņu, bet gan viņi dabūs pa bašku. Pakā. Atpūt kaut ko atpakaļ. Juris.”

Via: “Pionieris”, 1956. gada 19. janvāris

1905. gada notikumos visvairāk vācbaltiešus šokēja nevis sacelšanās apjomi, bet gan mērķtiecīgā kultūras vērtību postīšana. Pat tajās muižās, kuras netika nodedzinātas, revolucionāri pirmajam, kam ķērās klāt, bija bibliotēku, gleznu, mēbeļu un trauku iznīcināšana. Civilizēts cilvēks šo iracionalitāti nespēja saprast.

Jurijs Annenkovs savās atmiņās (Юрий Анненков. Дневник моих встреч. – Искусство, 1991. ISBN 210-02158-0) apraksta: “1918. gadā, kad sarkanā gvarde bija aizbēgusi no Somijas, es tiku līdz Kuokkalu (tolaik tas vēl bija iespējams), aplūkot savu namiņu. Bija ziema. Žilbinošajā sniega baltumā tā vieta melnēja kas nožēlojami kroplīgs – nokvēpis baļķu namiņš ar šķību jumtu, izsistiem logiem, melniem caurumiem durvju vietā. Apledojušu izkārnījumu slānis klāja grīdas. Uz sienām gandrīz līdz griestiem bija dzeltenas urīna strūklu pēdas, vēl nebija izbalējušas ar ogli vilktās augstuma atzīmes: 2 arš 2 verš, 2 arš 5 verš, 2 arš 10 verš… Šo savdabīgo sacensību sacensību uzvarētājs izrādījās kāds ložmetējnieks Matvejs Gluškovs: viņš sasniedza 2 arš 12 verš augstumā. No griestiem ar visu āķi un apmetumu izrautā lampa mētājās izkārnījumu kaudzē, uz tās uzsprausta zīmīte: “Paldies, buržuj, par lampu – labi mums spīdēja”. Ailes ar cirvjiem saārdītas šķēpelēs, ložu cauršautas, servīzes sašķaidītas, metāla trauki – katli, pannas, tējkannas, - līdz augšai piekakāti. Neaprakstāmi piekakāts bija visur: visos stāvos, uz grīdām, trepēs, uz galdiem, bufešu atvilknēs, uz krēsliem, matračiem, metot kakas pat pret griestiem. Un uzraksts: “Osti mus suds labi smako”.”

To pašu Maksims Gorkijs savā esejā par Ļeņinu (Горький о Ленине): “18-tajā gadā Pēterburgā bija lauku bezzemnieku kongress. No Krievijas ziemeļu guberņām ieradās vairāki tūkstoši zemnieki, vairākus simtus izmitināja Romanovu Ziemas pilī. Kad kongress beidzās un visi šie ļaudis devās mājup, izrādījās, ka viņi piedirsuši ne tikai visas vannas pilī, bet arī visas neizmērojami vērtīgās sevras, saksijas un austrumu porcelāna vāzes, izmantojot tās kā naktspodus. Pie tam tas darīts ne vajadzības dēļ – pils tualetes bija lieliskā kārtībā, kanalizācija darbojās. Tā huligāniski izpaudās vēlme graut, bojāt, apgānīt skaistas lietas. Divu revolūciju laikā es neskaitāmas reizes biju liecinieks šai tumšajai, atriebīgajai cilvēku vēlmei lauzt, sakropļot, izņirgāt, apgānīt skaisto.”

Senākais Vidzemes Rēzeknes* pilsnovada zemnieku vārdu saraksts no 1556. gada - publicējis jurists Arveds Švābe krājumā "Latviešu vēsturnieku veltījums profesoram Dr. hist. Robertam Viperam" (A. Gulbis: Rīga, 1939.)
[...] Den Olsten;
Item Arneck Sillen;
Ludt Penten;
Andres Stimken;
Michel Stimken;
Item Ruckel;
Wannax;
Hans Lick;
Hans Sockato;
Hansken Prenen;
Hans Meister;
Grubbul;
Hanszken Binnen;
Hansz Sicken;
Heinrich Semoten;
Michel Lickum;
Hermen Semoten.[...]
- - - -
* Mūsdienu Latgale no pārējās Vidzemes tika atšķelta ar Altamarkas pamieru 1629. gadā – t.s. poļu Vidzeme jeb Inflantija.

Dažas domas no
Rakstu valodas vēstures minimums (ar Pēteri Vanagu sarunājas Māra Vilde) // Domuzīme. 2021., Nr. 5., 46.-50. lpp.

- Vai ir iespējams kaut aptuveni datēt baltu pirmvalodas rašanās laiku?
- Tā pastāvēja no apmēram 3.-2. gadu tūkstoša līdz 5. gs. pirms Kristus, kad jau ir sadalījušās rietumu un austrumu baltu valodas (..) Ap 7.-9. gs. austrumbaltu pirmvaloda sadalās sīkākās vienībās; katrā vietā notiek cits process, attīstība. (..) Livonijas izveidošanās pati par sevi sociāli un vēsturiski noteica, ka šajā politiskajā teritorijā izveidojās latviešu etniskā kopība un latviešu valoda. (..)

- Vienota latviešu valoda sāka veidoties…?
- Ceļotāju un hronistu piezīmes vēl par 14. un 15. gs. liecina par sastaptiem kuršiem un zemgaļiem, kuriem katram esot sava valoda (..) 15. gadsimtā sāka veidoties un saplūst dažādās mēles, un šos procesus iegrožo ārējās robežas. Sāk formēties vienota latviešu valoda, jo visā latviešu valodas teritorijā izplatās fonētiskas, gramatiskas un arī leksikas parādības, kas ir kopīgas visām izloksnēm un variācijām un ar ko atšķiras latviešu valoda no lietuviešu valodas. (..) 16. gs. parādās pirmie rakstu pieminekļi, pamatā tēvreizes tulkojumi, par kuriem skaidri var teikt – tie rakstīti latviešu valodā. Agrāku dokumentu nav.

- Daudziem latviešiem tuvs ir arī mīts par tautasdziesmu senumu.
- Pirmā zināmā daina ir publicēta 17. gs. pirmajā pusē.

- Kādi sociālie apstākļi valodu ietekmēja vēlāk?
- Nākamais interesantais process norisinās 19. gs., sākot ar brīvlaišanu. Etniskās apziņas jau latvietim vēl nav, tas vairāk ir [sociālās] kārtas apzīmējums – dzimtzemnieki, zemnieku kārta. Izpratne bija tāda: brīvs – tas ir vācietis. Tad nu brīvlaistie tūlīt metās mācīties vācu valodu, kam vairāk naudas, tie centās bērnus skolā vai pat jau uzreiz mājās mācīt vācu valodā. (..)Aprakstīts, ka mācītāji, kuri cer tos latviešus pacelt un izglītot, ir šausmās, ka latvieši paši nemaz negrib latviski runāt. (..) Tad no zināmu [vācu] garīdznieku puses, sākot ar Vatsonu “Latviešu Avīzēs”, Treiju “Latviešu Ļaužu Draugā” arī no pašiem latviešiem – Ruģēns ar savu “kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz”, latvieši tiek mudināti neatteikties no savas tautiskās piederības un valodas un nekaunēties no tās. Par to nepārtraukti tiek rakstīts n o19. gs. 20.-30. gadiem līdz pat 19. gs. beigām.

- Arī mūsu rakstniekiem tajos laikos ar latviešu valodu gājis interesanti.
- Rainis, piemēram, mātei raksta latviski, bet māsām – vāciski. Un vēlāk priecājas, ka viena no māsām viņam uzrakstījusi latviski. Pirmajās vēstulēs Raiņa latviešu valoda ir visai briesmīga. Skolojās, protams, viņš vāciski. Interesanti, ka iepazīšanās sākumā viņi ar Aspaziju sarakstās latviski, bet vēlāk sarakste turpinās vāciski. Tā arī ir interesanta tēma tieši sociālajā valodas lietojumā. (..)

- Kuras ir galvenās personības, bez kurām, runājot par latviešu valodas vēsturi, nevar iztikt?
- Nevaram iztikt bez Manceļa, Firekera, Glika, Stendera un Langes. Vēlākos laikos - [uz šī pamata] bez Alunāna, Kronvalda, Mīlenbaha, Raiņa, Endzelīna. Bez viņiem latviešu valodas vēsture būtu citāda. Viņi ir kā ķieģeļi latviešu rakstu valodas, kurā mēs visi šodien runājam, pamatā. Mēs šodien nerunājam tautas valodā, mēs runājam rakstu valodā, kuru veidojuši šie cilvēki.

- Vai mūsdienās ir vairāk cilvēku, kuru valoda ir degradējusies, vai arī viņi kļuvuši redzamāki sociālo tīkliu dēļ?
- Nevis degradējusies, bet nav attīstījusies. Degradēties var tikai bagāta valoda. Arī noplicināt var tikai to, kas pirms tam ir bijis.

Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena ir atzīmējama decembra pirmajā svētdienā.

Dziļi sērojam par 1937-38. gados nogalinātajiem latviešu revolucionāriem, Sarkanās armijas komandieriem, čekistiem un padomju kultūras darboņiem, kuri 1918-20. gados lēja asinis, cīnoties pret jaundibināto “buržuāzisko” Latviju, patvērās savā jaunajā tēvzemē Padomju Krievijā, un atsacījās atgriezties Latvijā arī tad, kad starpvalstu līgums to ļāva.
Daudzi tomēr izrādījās nenoturīgi savā raksturā un devas uz Latviju, ar katru gadu latviešu īpatsvars saruka. 1926. gadā Krievijā bija palikuši 126 277 latvieši, bet 1937. gadā palikuši vairs tikai tie, kam bija svarīga motivācija neatgriezties (vai nebija motivācijas atgriezties) - kopskaitā 66 843.
1938. gadā sākās “genocīds” – tikai par to, ka “ir latvieši”, tika represēti “gandrīz visi” – akurāt 22 360 cilvēku (no tiem 70% nošauti vai uz konclāģeriem).
Acīmredzot pārējos 44 483 nevarēja atrast. Tie turpināja celt sociālismu, daudzi 1940. gadā ieradās to veikt Latvijā.

P.S.
Par upuri režīma patvaļai krita tik ievērojami latvieši kā, piemēram, 1905. gada varonis un Bīlenšteina arhīva dedzinātājs Dāvis Beika, Sarkanās armijas pirmais virspavēlnieks Jukums Vācietis, GULAGa izveidotājs Teodors Eihmanis, t.s. “sarkanā terora” autors Mārtiņš Lācis ("Mēs nekarojam pret atsevišķām personām. Mēs iznīcinām buržuāziju kā šķiru. Izmeklēšanā nemeklējiet materiālu un pierādījumus, ka apvainotas darbos vai vārdos darbojies pret padomju varu. Pirmais jautājums, kuru jums viņam jāpiedāvā - kādai šķirai viņš pieder, kāda viņam ir izcelsme, audzināšana, izglītība vai profesija. Šiem jautājumiem arī jānosaka apsūdzētā likteni. Tā ir sarkanā teora jēga un būtība.") u.c.

Akurāt pirms 116 gadiem varonīgie latvju brīvības cīnītāji 1905. gada decembrī veica vienu no savām spožākajām militārajām operācijām:

“Mācītājmuižai pieejam trijās grupās, pa seši vīri katrā. Pirmā grupa virzās pret rijām. Otrā – ieņem pozīcijas aiz parka vārtiem pie lielceļa. Trešā – tuvojās kalpu ērbērģim. (..) Šis melnsvārcis daudz rakstījis par latviešu pirts lāvām, lākturiem un lemesnīcām. (..) Viņš ir Baltijas “koka laikmeta” pētnieks un latviešu “nacionālās” kultūras veicinātājs! Atzīts lietpratējs latviešu lietās un Krievijas Zinātņu akadēmijas korespondējošais loceklis.
Īss svilpiens. Esmu palicies iepakaļ. Steidzos, piekļaudamies kalpu ērbērģa sienai.
Klauvējam pie loga. Iznāk mūsu partijas biedre Lince. Slēpdama uztraukumu, viņa stāsta nepatīkamas lietas: Bīlenšteins aizšmaucis… No viņa ģimenes locekļiem muižā neviens nav palicis.
- Velns un desmit sātani! – šņāc Velna Roberts.
- Bet muižu mēs dedzināsim! – cieši nosaka Lielais Roberts.
( ... )