Akurāt pirms 116 gadiem varonīgie latvju brīvības cīnītāji 1905. gada decembrī veica vienu no savām spožākajām militārajām operācijām:

“Mācītājmuižai pieejam trijās grupās, pa seši vīri katrā. Pirmā grupa virzās pret rijām. Otrā – ieņem pozīcijas aiz parka vārtiem pie lielceļa. Trešā – tuvojās kalpu ērbērģim. (..) Šis melnsvārcis daudz rakstījis par latviešu pirts lāvām, lākturiem un lemesnīcām. (..) Viņš ir Baltijas “koka laikmeta” pētnieks un latviešu “nacionālās” kultūras veicinātājs! Atzīts lietpratējs latviešu lietās un Krievijas Zinātņu akadēmijas korespondējošais loceklis.
Īss svilpiens. Esmu palicies iepakaļ. Steidzos, piekļaudamies kalpu ērbērģa sienai.
Klauvējam pie loga. Iznāk mūsu partijas biedre Lince. Slēpdama uztraukumu, viņa stāsta nepatīkamas lietas: Bīlenšteins aizšmaucis… No viņa ģimenes locekļiem muižā neviens nav palicis.
- Velns un desmit sātani! – šņāc Velna Roberts.
- Bet muižu mēs dedzināsim! – cieši nosaka Lielais Roberts.
Biedre sāk mūs atrunāt. Zālei uguni pielikdami, visu muižu nopostīšot: strādnieki ziemas laikā bez pajumtes palikšot. Pašā muižā labs pulciņš partijas biedru. (..)
Jā, tur biedrei taisnība. Visas ēkas čupā: kalpu dzīvokļi no kungu nama tikai soļu divdesmit atstatu. Bet vai visus asinsdarbus atstāsim neatriebtus? Vai melnajam sakārnim neliksim sajust tautas dusmas? Vai veco melkuli un spiegu netiesāsim?
Lince ieteic sadzedzināt Bīlenšteina inventāru.
Sarodamies mācītāja durvju priekšā. Steidzīga apspruede.
Nolemjam sadedzināt Bīlenšteina mantas un draudzes dokumentus. Sārtu rīkosim muižas parkā, lai dzirksteles un dūmi iet uz pilsētu. (..)
Kāds lielisks sārts! Nē, tas ir vairāk nekā sārts! Tas ir altāris, kur liesmās paceļas sēras par kritušiem biedriem… Tas – uguns stabs naktī, kas apliecina, ka mūsu revolūcija dzīvo un dzīvos!
Varenā uguns aprij visu: gleznas un gultas veļu, mēbeles un ekipāžas, ķēķa piederumus un grāmatas. Sārts atgādina jau mērenu lauku ugusngrēku. Bet mēs to neapnikuši barojam un barojam. Krīt Bīlenšteina goda diploms no “Latviešu draugu vbiedrības”. Tas iesietas košā mapē un drukāts vecmodīgā latviešu valodā uz brīnum smalka papīra. Krīt sacerējumi par latviešu “koka” valodu un viņu koka celtnēm, grāmatas par latviešu mājturības un saimniecības rīkiem un piederumiem.
Es uzšķiru gandrīz pabeigtu milzu manuskripu. Lasu un tulkoju: par “koka bunduli”.
- Kas tas par bunduli? – šaubās Čipus. – Kas Bīlenšteinam daļas gar vienkāršu koka bunduli!
Un milzīgais dokuments par bunduļiem un karošu kātiem lido sārta virsotnē. (..) Sārts turpina liesmot.”

P.S.
Atmiņu autors Dāvis Beika (Mežabrāļu gads – pirmizdevums 1937. atkārtots izdevums 1976. gadā) – viens no 1905. gada varoņiem. 1907. gadā emigrēja uz ASV, kur bija viens no Amerikas latviešu sociāldemokrātijas koporganizācijas vadītājiem (1907—1917). Pēc Oktobra revolūcijas ieradās Padomju Krievijā, Sarkanās armijas iebrukuma laikā atgriezās Latvijā, bija LSPR Rūpniecības komisārs (1919). Pēc Padomju Latvijas sakāves pārcēlās uz Maskavu, kur turpināja darboties kā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas loceklis (1919—1923) un Kominternes izpildkomitejas loceklis (1920—1921).Vēlāk darbojās Vjazmas (1921—1923), Smoļenskas (1923—1926) un Arhangeļskas VK(b)P komitejās. PSRS Smagās rūpniecības Tautas komisariāta darbinieks (1932—1935). Piedalījās Spānijas Pilsoņu karā (1936—1938), organizēja Internacionālās brigādes. Lielā terora laikā viņu 1938. gada 20. aprīlī apcietināja un apsūdzēja dalībā pretpadomju nacionālistiskā diversantu teroristu organizācijā. Rīt, decembra pirmajā svētdienā, pieminot viņa nāvi, karogiem būs sēru lentas.
Pārējo varoņu lielākā daļa palika Latvijā, tika godāti, aicināti uz skolām stāstīt atmiņas, ņēma dalību veterānu kongresos utt.