Ja skolēns visu mācību gadu ir bumbulējis un rezultātā nesekmīgs, tad viņam ir "vasaras darbi" 2 nedēļu garumā, kuros šis saņem minimālo sekmīguma vērtējumu un tiek pārcelts uz nākamo klasi. Man tā subjektīvi šķiet, ka ja kāds spēj 2 nedēļās apgūt gada vielu, tad viņš ir ģēnijs. Tā kā šī prakse ir vispārēja, ģenialitāti atmetam. Tad rodas jautājums: priekš kam vispār skolā jāpavada 12 gadi, ja pamatskolas un vidusskolas mācību vielu minimālā līmenī var apgūt 24 nedēļās?
P.S.
Jāatzīst, visi 2 nedēļās to nokārtot nespēj. Tad tas pats atkārtojas augustā. Ja nenokārtos augustā - skolēnu pārceļ uz nākamo klasi arī ar nesekmību vienā priekšmetā (principā vairākos, taču pārējie skolotāji atmet ar roku un ieliek 4, lai pašiem vieglāk), taču visu mācību gadu skolotājam jāvada viņasm individuālā iepriekšējā gada vielas apgūšana. Lieki piebilst, ka pašam skolēnam no tā ne silts, ne auksts - noklaustās, kā tantes baras, un bumbulē tālāk, - jo zina, ka agri vai vēlu pieaugušie neizturēs un sataisīs šim liecību kā vajag.

1. skrējiens parasti ilgst krietni ilgāk par divām minūtēm
2. skriet var arī viens pats
3. skriet var uzreiz kā gribās, nevis 2 h pierunāt partneri to darīt kopā
4. skrējienam nav 'kritisku" dienu
5. skriet var 3-4 reizes dienā
6. skriet var katru dienu
7. lai skrietu, pirms tam nav nepieciešams pirms tam iereibt
8. skriešanas laikā nevajag ne no viena slēpties
9. atrast skriešanas partneri ir daudz vienkāršāk
10. neviens neskatās nīgri uz viena dzimuma skrējējiem, kas skrien kopā
11. neviens neskatās ar skaudību uz skrējēju, kas skrien grupā ar vairākām sievietēm
12. neviens neskatās ar nosodījumu uz skrējēju, kas skrien grupā ar vairākiem vīriešiem
13. skriešanas partnerus var mainīt katru dienu, rītu vai vakaru - neviens neapvainojas
14. skrienot pat var iepazīties
15. skrienot divatā, nevienam no jums neizdosies "izlikties par baļķi"
16. tavs prieks par skriešanu nav atkarīgs no līdzskrējēja
17. jūs ar partneri policija nesodīs par skriešanu neatļautā vietā
18. nākamajā dienā pēc skriešanas neviens negaidīs, ka zvanīsi vai rakstīsi
19. pēc skriešanas droši var izteikt savas domas, kas otram jāpilnveido skriešanas tehnikā
20. kopīgs skrējiens nedraud ar infekciju
21. lai labi skrietu, nevajag vilkt labāko push-up krūšturi
22. kopīga skriešana neuzliek nekādas saistības
23. partnere neapvainosies, ja beigsi kopīgu skrējienu ātrāk nekā viņa
24. pirms kopīgas skriešanas var neskūt kājas
25. neviens nerauc degumu, ja pirms skrējiena nav būts dušā
26. to, kurš visātrāk aizskrējis, pat apsveic!

«Kad dzelzs tauta - krievi, - ieradās mūsu zemē [Aļaskā] ar kuģiem, kas bija daudz lielāki par kanoe laivām, viņiem bija ieroči, kas spļāva dūmus un dārdēja kā pērkons. Uz viņu kuģiem bija liels ierocis, kas meta dzelzs lodes, kas sašķaidīja koku stumbrus skaidās. Tik varena spēka priekšā Katljans, kisadu tlinkītu vadonis, samierinājās un atdeva atnācējiem visas kažokādas un zvērādas un visus vērtīgos īpašumus, ko tie prasīja.

Lai gan dzelzs tauta neaizgāja, starp tlinkītiem un bārdainajiem svešiniekiem vienu laiku bija miers. Tlinkiti mainīja zvērādas pret pērkona ieročiem un patronām un iemācījās ar šiem ieročiem nogalināt dzīvniekus.

( ... )

Kas tas par personāžu: melns, nekaunīgs alkoholiķis, skandēja rupju repu, uzskatīja, ka visa pasaule viņam parādā, visus strīdus risināja ar šaušanu? Nē, tas nav Džordžs Floids, kā kāds varētu padomāt, tas ir dižākais krievu dzejnieks:
1816. gads
– Puškins izsauca uz dueli savu tēvoci, huzāru rotmistru Pāvilu Hanibālu, jo tas ballē pārlieku daudz dejojis ar Lokašovas jaunkundzi, uz kuru metis acis pats Aleksandrs. Mierizlīgums: duelis atcelts.
1817. gads
- Puškinu izsauc uz dueli tā draugs, huzāru poručiks Pjotrs Kaverins, jo Puškins leibgvardes huzāriem veltījis ņirdzīgas dzejas rindas. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Pēc tam Puškins izsauca uz dueli Nikolaju Turgeņevu, kurš Aleksandra rīmes par valdību bija nosaucis par lētām, bet pašu autoru par liekēdi, kurš vispirms izdīc pabalstu, bet pēc tam gāna pabalsta devēju. Mierizlīgums: Puškins atvainojās, duelis atcelts.
( ... )

Runcis Rūsiņš apjucis sēdēja uz apsinigušā šķūnīša jumta. Oliņas sala, pēdas stinga, spalva stāvus, un acīs izmisums. Viņš izmisis kliedza pret debesīm: "Un kur? Kur pavasaris, es jums jautāju?! Cik var! Es vairs tā nevaru! Kas tad tā par valsti?! Levits un Kariņš! Kad būs pirmie sniegpulkstenīši, kad beidzot dzirdēšu putniņu čivināšanu? Kur? Kur tas viss ir? Es pat ne par atkusni! Sniegs! Visur tas sasodītais sniegs! Tā ir ņirgāšanās! Cilvēki saka, ka nāk pavasaris! Melo! Nekaunīgi melo! Esmu pārguris no šiem nebeidzamajiem meliem!"
Tikmēr cilvēki ar apbrīnu vēroja jauko, pūkaino radījumu un smaidot sacīja viens otram: "Ak, kā kliedz! Pavasari saodis. Kaķus nepiemānīsi, tie jūt, ka tuvojas!"

1918. gada 19. februārī Vidzemē sākās masveida vācbaltiešu aresti, pamatojoties tikai uz etnisko piederību, deportējamo sarakstos iekļaujot pat sirmgalvjus, sievietes un bērnus. Lēmumu deportēt vācbaltiešus kā "kontrrevolucionāru" grupu pieņēma t.s. "Iskolats" (Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja) 18. februāra sēdē.
Arestētajām personām vispirms atņēma naudu un vērtslietas, pēc tam ieslodzīja līdz brīdim, kad bija sakomplektēta lielāka arestēto grupa nosūtīšanai uz Valku, lai no tās pa dzelzceļu cauri Pleskavai nogādātu tālāk Iekškrievijā. Valkas dzelzceļa stacijā iedzīvotāju deportācijai bija norīkoti neapkurināmi preču vagoni. Arestu un izsūtīšanas laikā norisinājās arī vairākas cilvēku nošaušanas, kuru laikā nonāvēja vismaz 26 personas.
Vagoni nebija piemēroti cilvēku pārvadāšanai, turklāt tie bija tik pārpildīti, ka nebija iespējams apgulties. Naktis bija aukstas, taču vagonos gaiss ātri sasila. Dvašas garaiņi pie aukstajiem vagona griestiem kondensējās un pilēja uz braucēju galvām. Ernsts Hoiningens-Hīne savā dienasgrāmatā 1918. gada 19. februārī rakstīja: “Neko nezinājām par savas vardarbīgās arestēšanas iemesliem. [..] Ārā bija ap 25 grādu sals. Mūs ievietoja neapkurinātos preču vagonos, kuru grīdu klāja netīra ledus kārta. Arī sienas bija viscaur noklātas ledus kristāliem. Mums paveicās, ka varējām izmantot vagonā atstāto koka dēli par sēdekli. [..] Par gulēšanu nevarēja būt ne runas.” Lai novērstu mēģinājumus bēgt, sardze neļāva atvērt vagonu durvis pat gaisa apmaiņai. Arī apgāde ar pārtiku bija nepietiekama. Šādu apstākļu dēļ daudzi ceļā uz nometinājuma vietām saslima ar smagām saaukstēšanās slimībām un cieta no pilnīga totāla izsīkuma.
Deportētie no Rūjienas, Smiltenes un Alūksnes nonāca Maskavā, Butirkas cietumā, savukārt Cēsīs, Valmierā un Valkā apcietinātie nonāca Jekaterinburgas cietumā. Pēdējo stāvokli kaut nedaudz atviegloja tas, ka Petrogradā šim ešelonam bija pievienojušies Zviedrijas Sarkanā Krusta misijas pārstāvji, kas iespēju robežās rūpējās par arestēto apgādi ar pārtiku, zālēm, siltu apģērbu un segām.
Situāciju glāba Krievijas kapitulācija karā: 1918. gada 3. martā noslēgtā Brestļitovskas miera līguma 6. punkts noteica, ka Krievijai jāatbrīvo deportētie Igaunijas un Vidzemes iedzīvotāji un jāļauj tiem atgriezties mājās. Tomēr realitātē komunistu varas iestādes vēl ilgi lika tam dažādus šķēršļus.

Marksisma, tāpat kā citu egalitārisko teoriju utopiskums ir vēlme apgriezt no galvas uz kājām lietu dabisko kārtību, padarot par labākajiem sliktākos: “kurš bija nekas – kļūs par visu”. Sauklis ir absolūti bezjēdzīgs. Tas vienkārši nav iespējams: vietu "augšā" vienmēr ir maz, un, pat pilnīgi iznīcinot visu līdzšinējo politisko eliti, 99% "apakšējo" vienmēr paliks iepriekšējā kvalitātē. Savukārt, mākslīgi virzot pie varas sliktākos (tos, kuri nespēj saviem spēkiem sasniegt šo statusu), šādu cilvēku vadība nevar būt efektīva. Viņu bērni, kas būs izauguši jau “augšā” un zināmā mērā “kulturizējušies”, protams, būs rīcībspējīgāki, bet mazbērni – vēl jo vairāk. Bet tad tos atkal vajadzēs aizstāt ar tiem “kas nav nekas”, lai saglabātu principu. Jā, lai panāktu kādu nebūt rotāciju, ir izdomāta demokrātija, kas tikai pierāda tās utopiskumu: pirmā demokrātiski ievēlētā vadītāju paaudze ir dumja un funkcionē slikti, tad parādās "profesionāli" politiķi, vēl pēc tam politiķu "dinastijas". Dabisks/normāls sociālais "isteblišments" vienmēr iedzimts.

Viens no lielākajiem zobenvaļu (Orcinus orca) jeb plēsoņdelfīnu populācijas apdraudējumiem ir pārlieku liela bērnu aprūpe. Proti, mātes sevi visu velta dēlu aprūpei, un turpina par tiem gādāt arī tad, kad tie jau pieauguši, pašas atsakoties pāroties un turpināt populāciju (par meitām šādas rūpes nav - tās kā pieaug, sāk savu dzīvi).

Costly lifetime maternal investment in killer whales: https://www.cell.com/current-biology/fulltext/S0960-9822(22)01994-7?

"Nekas no tā, ko jūs te mācīsieties, jums dzīvē nebūs vajadzīgs ne mazākajā mērā, taču ielāgojiet lūk ko: ja jūs cītīgi un jēgpilni studēsiet, jūs ar laiku spēsiet noteikt, kad cilvēks runā muļķības, un tas, manuprāt, ir galvenais, ja ne vienīgais, izglītības mērķis."
No Džona Aleksandra Smita (John Alexander Smith; 1863-1939) uzrunas Oksfordas universitātes pirmkursniekiem pirms 100 gadiem.

Carl T. Bergstrom, “Calling Bullshit: The Art of Skepticism in a Data-Driven World”