Par “Meduza” vakardienas rakstu "Что происходит на фронте в конце года?" viens no intervētajiem Igors Kurtukovs savā blogā šķendējas: "Man bija: Augustā amerikāņi uz Ukrainu nosūtīja 150 000 šāviņus vien, bet visu bruņojumu un karamateriālus par $2,3 miljardiem. Septembrī mēs redzējām Ukrainas ofensīvu. Kopš tā laika šādu "treknu" amerikāņu palīdzības mēnešu nav bijis. Savukārt “Meduza” publicē: Augustā amerikāņi uz Ukrainu nosūtīja 300 000 šāviņus vien, bet visu bruņojumu un karamateriālus - par trim miljardiem dolāru. [Pēc mēneša] septembrī mēs redzējām Ukrainas ofensīvu. Kopš tā laika šādu “treknu” amerikāņu palīdzības mēnešu nav bijis."

Tālāk žurnālisti optimistiski vēsta, ka "Rietumvalstis solījušas turpināt militārās palīdzības piegādes Ukrainai 2023. gadā - ASV tai jau paredzējušas 45 miljardus dolāru". Bet ja dodamies uz doto atsauci un palūkojam oriģinālu, tad tur lasām: " ASV Senāts apstiprinājis nākamā gada budžetu, kurā paredzēti arī 45 miljardi dolāru situācijai ar karu Ukrainā". Proti, nauda ne tikai ne militāriem mērķiem, bet pat ne obligāti Ukrainai, bet gan ar "situāciju" saistītajiem izdevumiem. Militārie izdevumi šajā summā ir $28,4 miljardi. Un cik no tā visa iegūs Ukraina? Tai tiek SOLĪTI $9 miljardi USAI programmā (no tiem jau saņemti $1,25 miljardi). Visu pārējo naudu dabūs... ASV. $11,88 miljardi segs PDA programmā jau prom atdotos karamateriālus, savukārt $7 miljardus saņems ASV spēku Eiropas grupējums. Ja nerok nopietni, šajā skaitļu kaleidoskopā pats vells kaklu lauzīs.

Pat oficiālajām preses relīzēm īsti nevar ticēt - jāiedziļinās, - tad ko nu tur žurnālistiem pārmest. Piemēram, savos paziņojumos Pentagons min tikai kopējos palīdzības skaitļus Ukrainai, neprecizējot, kas no tā ir tiešā palīdzība, bet kas ir kontrakti ar pašmāju ražotājiem vai pat administratīvie izdevumi. Tā no kara sākuma Ukrainai piešķirtais atbalsts pa PDA programmas līniju (t.i., reālie karamateriāli, kas nebūt visi nav bruņojums) ir $12,7 miljardi. Savukārt paziņojumā presei tiek minēti $21,2 miljardi - tam pieskaitot solīto USAI programmā ($3 miljardu liels pasūtījums ASV ieroču ražotājiem, kas Ukrainā nonāks tikai pēc kontraktu izpildes) un valsts departamenta piešķirto finansējumu FMF programmas ietvaros. Turklāt no solītās kontraktu palīdzības līgumi ar ražotājiem noslēgti tikai par $2,7 miljardiem (pārējie līgumi ir izstrādes procesā).

Jo vairāk iedziļinās, jo vairāk sāk šķist, ka ASV militārā palīdzība ir visai butaforiska. Ko redzam arī karadarbības zonā: joprojām ~90% Ukrainas spēku bruņojuma ir PSRS mantojums, un tikai 10% ir Rietumu dotā palīdzība. Ja procenti būtu otrādi, karš jau būtu beidzies.

Pirmo reizi izglītībā valsts centralizētais eksāmens (VCE) parādījās Francijā 1960 gadu vidū. Proti, pēc dekolonizācijas daudzi bijušo koloniju iedzīvotāji nevis vēlējās realizēt valstsgribu un būvēt savu nacionālo laimes zemi, bet gan masveidā devās uz bijušo metropoli. Gūzma imigrantu bērnu, kuri vēlējās visu, tikai ne mācīties, pārpildīja valsts skolas un radās dilemma, proti, vai nu izlaist no skolām masu jauniešu ar apliecību par skolas apmeklēšanu, vai samazināt pamatizglītības standarta prasības. Izvēlējās otro, t.i. maksimāli novienkāršot gala eksāmenu sistēmu. Jauno sistēmu veidoja testu virkne, kas ļāva valsts centralizēto eksāmenu nokārtot sekmīgi, pat nezinot vielu, bet nejauši uzminot nepieciešamo procentu pareizo atbilžu. Diemžēl autohtonie franči, kas pieraduši dumpoties un iziet ielās arī mazāku iemeslu dēļ, izgāja ielās, pieprasot saviem bērniem izglītību, nevis papīru, tāpēc pēc trim gadiem VCE atcēla.

Toties to par labu atzina ASV, kur izsenis bija problēmas ar zināmas iedzīvotāju daļas kaut minimālu izglītošanu. Tēma plaši apspēlēta literatūrā un kino - gandrīz ikviens redzējis kaut fragmentus no Holivudas B kategorijas filmām, kur skolēni danco pa galdiem un met ar krēsliem skolotājam (viena no pirmajām Čaka Norisa kinolomām ir, kur viņš ierodas kā jaunais skolotājs "tautas" skolā, jo tikai karatē čempions ar to bandarlogu bandu var tikt galā). VCE attaisnoja sevi gan finansiālajā ziņā, gan nodrošinot formālo izglītību, un sistēma nostiprinājās. Tie, kas vaimanāja, ka šāda pieeja aptur loģiskās un kritiskās domāšanas, kā arī jaunrades attīstību jauniešos, orientējot tos tikai uz mehāniskām atbildēm, tie varēja savas atvases sūtīt privātskolās, vai meklēt skolu, kur konkrētā štata valdība devusi lielāku brīvību muļķu atsijāšanai (un tās patiesi ir kvalitatīvas skolas). Attiecīgi, universitātes šī centralizētā testu eksāmena rezultātus vispār neņem vērā, bet raugās, kādas bijušas atzīmes vidusskolā visos gados.

Aber tā kā ASV ir paraugs it daudziem, uz VCE sāka masveidā pāriet trešās pasaules valstis, kurās problēma ar kaut cik kvalitatīvas masu izglītības nodrošināšanu bija neatrisināma. Tālākais ceļš ir VCE uzlabošana, mazinot testa daļu un palielinot domājamo daļu, taču nepārspīlējot - lai vilks paēdis, kaza dzīva, un ganiņam kapakmens. Bet labai izglītībai... tai, sāk šķist, pēc kāda laika būs vien privātskolas, kur jāmācās, nevis testiņus jākārto.

Bet var jau būt, ka no tā nekā nesaprotu un kļūdos.

Postpadomju sfērā par “fašismu” tradicionāli pieņemts dēvēt to, kas nepatīk, t.i. šis jēdziens no padomju laikiem ir iegājies kā lamuvārds. Taču “fašisms” un “nacisms” ir konkrēti valsts ideoloģijas un iekārtas apzīmējumi, tāpēc ir jāzina, ko tā var dēvēt.

Abas šīs ideoloģijas ir autoritāras un totalitāras pēc būtības. Galvenās pazīmes: harismātiska vadoņa kults, valsts diktāts ekonomikā, savas valsts kā īpaša vēsturiska mantojuma retrospektīvs redzējums, sava pasaules skatījuma pasniegšana par tradicionālu, parlamentārisma un liberālisma noliegums, sabiedrības militarizācija un valsts nacionālisms (politiskais vai etniskais šovinisms). Abos režīmos valsts iedzīvotāji nav vis pilsoņi, kas līdzdarbojas, bet pavalstnieki, kas paklausa.

Pamatatšķīrība ir attiecībās starp valsts varu un iedzīvotājiem. Fašismā "valsts veido nāciju", bet nacismā "nācija veido valsti". Tāpēc fašisms vēsturiski realizējas polietniskajās valstīs, bet nacisms - mononacionālās valstīs.

Beidzot laiks paprātot par būtisko un palūkot smadzeņu paliekas izskalojošus seriālus. Ar baudu ieķiķināju, skatoties "CSI: Crime Scene Investigation" (9. sezōna, 15. sērija "Kill Me If You Can") par nāvi un blēdībām antikvāra pasaulē.

Eksperte, aplūkojot upura veikaliņa preci: "Šī vāze ir no Divupes, 700 gadi pirms mūsu ēras". Un ekrānā parādās tipiska hellēņu melnfigūru vāze (6.-5. gs. p.m.ē.), kuru kā reizi decembrī pārbaudes darbā atpazina 90% mani septiņīši. Tad CSI eksperti savāca kopā nozieguma vietā sasistās lauskas un samontēja vēl divas "Mezoptāmijas" vāzes, kuras jebkurš mans septiņītis identificētu pirmo kā mīnojiešu kultūrai piederīgu, bet ar otro būtu grūtībiņas. To atpazītu, domāju, tikai kādi 10% mani skolojamie, jo pirmajā acu uzmetienā šis "Mezopotāmijas" izstrādājums izskatās pēc mikēniešu kultūras, taču meandra ornaments jau norāda uz sengrieķiem. To lielākā daļa manu bažibožuku palaistu garām.

Visas vāzes esot nolaupītas Irākā (kā pēc burvju mājiena uzrodas konkrētā muzeja katalogs pašķirstīšanai), vestas uz Lasvegasu lai tirgotu - nezin kāpēc kinošņikiem šķiet, ka tās maksā lielu naudu. Taču ak sāpe! Izrādās, ka nogalinātais mākslas darbu dīleris nodarbojies ar viltošanu - visas vāzes ir jaundarinājumi, kurus viņš noziedis ar jogurtu (jogurtu, Karl!), savukārt laktobaktērijas keramiku tā novecinājušas, ka neviens eksperts, izņemot CSI specus, to nepamanītu. Jāuzprasa bioloģijas kolēģei, kā septiņīšiem iet ar laktobaktērijām un keramikas glazūrām barotnēs.

Jau vairākus gadu desmitus intelektuāļi reflektē par lielu bēdu, proti, Rietumu civilizācijai zudusi ir nākotnes vīzija.

20. gs. Rietumu civilizācija piedāvāja pārējai pasaulei progresu: konkurenci un praktiski neierobežotas indivīda pašrealizācijas iespējas, dinamismu, attīstību, kā arī absolūtu brīvību publiskajā un privātajā telpā, kā rezultāts praksē izpaudās daudz augstākā dzīves līmenī. Tas tika pausts Rietumu pašpozicionēšanās paketē un fascinēja trešās pasaules civilizāciju iedzīvotājus, t.sk. postpadomju sfēras iedzīvotājus, jo kontrastēja ar viņu statusu būt pavalstniekiem, nevis pilsoņiem. Taču līdz ar Rietumu zaudējumu Aukstajā karā, progresa ideja izčākstēja. Nekur publiskajā diskursā nav redzama kāda konkrēta nākotnes vīzija, ir tikai reakcijas uz ārējiem kairinājumiem (Ķīnas ekspansija ekonomikā, reliģiskā fanātisma jaunais vilnis islāma pasaulē, neofašisms un Krievijas agresija Austrumeiropā u.c.) post factum.

Jā, no militārās rūpniecības ienāca jaunu tehnoloģiju vilnis, bet vien kā pagājušā gs. tehniskā progresa trenda paliekas. Toties strauji pieņēma universitātēs patvērumu atradušais marksisms, pārņemot valstu pārvaldes mehānismus (jo kur gan citur darbu radīs marksistisko masu augstskolu absolenti) un radot jaunus trendus, sākot ar kažokzvēru glābšanu, vegānismu un nefosilo enerģijas ieguvi, un beidzot ar melnā rasisma glorificēšanu un atsevišķu sociālo grupu kvotēšanu un priviliģēšanu. Nespējot radīt jaunu paradigmu, taču noraidot iepriekšējo (konkurence un piepūle ir sliktas, hierarhija ir slikta, uzvarēt ir slikti), redzam vēlmi radīt jaunu kārtību, kas diemžēl izpaužas vien bezrezultātu tukšā reflektēšanā, gūzmā ierobežojumu un aizliegumu, kuru skaits pieaug aritmētiskā progresijā. Konkrētas vīzijas un mērķu nav.

T.i. Rietumi uzvarēja Aukstajā karā politiski un ekonomiski, taču sociālisms, cietis sakāvi atklātā pretstāvē, guvis uzvaru no iekšpuses, kur to neviens negaidīja. Un, ja 1972. gada Romas kluba pareģojumi bija margināls kuriozs, kas raisīja smīnu, tad mūsdienās tie pieņem aizvien konkrētākas aprises.

Pļāpājot ar skolēniem par to, kāpēc šie nevēlas mācīties, lai palielinātu savu konkurētspēju. Jaunieši man izskaidroja, ka nekādas konkurences vairs neesot, tāpēc zināšanas esot vērtīgas tikai tiem, kam tās ir hobijs.

Nu jau gadus 10 rit process, ka visas problēmas Rietumos tiek atrisinātas ar naudu, ko drukā pēc vajadzības. Rezultātā naudas ir vairāk, nekā jebkad, un lielākā problēma ir tā, ka nav īsti kur to investēt. Vienlaikus praktiski zudušas divas parādības. Pirmā ir "bankrots" - strādā vai nestrādā, kompānija neizbēgami paliks virs ūdens. Īpašnieks neriskē ar savu (SIA: sabiedrība ar ierobežotu atbildību) - nesanāk liet sveces, cepšu kūkas. Otrā ir "efektivitāte", proti, nav jēgas iespringt, jo sk. 1. punktu — naudas pietiks visiem.

Tad nāca kovida panika. Tad tā beidzās. - un sākās postkovida krīze, kurai it kā vajadzētu visu salikt pa vietām un likvidēt uz liekās naudas barotnes saaugušās parazītpiepju plantācijas. Diezgan daudzi uzskatīja, ka, lūk, tagad visi redzēs, kurš prot strādāt un kurš nē. Tas nenotiek. Jo mēs dzīvojam pārpilnības laikmetā, kas sākās kur iepriekšējās tūkstošgades beigās un turpinās joprojām.

Materiālās problēmas atrisinājušas Ķīnas megafabrikas un modernā lauksaimniecība. Pēdējo 40 gadu laikā iedzīvotāju īpatsvars aiz nabadzības sliekšņa ir samazinājies piecas reizes. Piecas reizes, Karl! Tas nozīmē, ka pat minimālu rezultātu sasniegšanai vairs nav jāiespringst. Mājokli, pajumti, izklaidi šobrīd var iegūt bez īpašām problēmām, bez ilgstošas apmācības un spriedzes darbā. Cilvēkam plēsties darbā nav īpašas jēgas. Nav izaugsmes iespēju un ir vēlme pēc lielāka? Kāp lidmašīnā un emigrē kur labāk. Nē? Mājās arī tu uz visu sev un bērniem tā vai citādi nopelnīsi. Nebūsi bagāts, bet dzīvot varēsi. Startapojies, influencējies un prasi lielāku telpu, vairāk brīva laika un naudas. Spānijā augstskolu absolventu vidū pašas pieprasītākās prfesijas esot sētnieka un atkritumu izvedēja amats - pastrādā 2h un visa diena tev brīva. Var cīnīties par dabas aizsardzību, pret ļaunajiem kapitālistiem utt.

Tas pats attiecas uz uzņēmumiem. Vairs nav konkurences cīņa un nav izaugsmes amoka skrējiens. Nevajag visu laiku sacensties par gabalu pīrāga. Cīņa beigusies. Peļņu banāli nav kur likt. Jau tagad lielākā daļa lielo kompāniju investē nevis jaunās tehnoloģijās, nekustamajos īpašumos un tā tālāk, bet gan savu akciju atpirkšanā vai vienkārši tur brīvu naudu. Tai nav pielietojuma. Efektivitāte kļūst bezjēdzīga - ir nevis jāstrādā labāk, bet tikai "jāapgūst fondi".

Iemetu aci cibā un uzzināju, ka Masks nopircis tviteri un likvidējis tur valdošo kreiso aktīvistu cenzūru. Hmm, šķiet, būs beidzot jāpārvar vecuma inerci un jāuztaisa tur kontu.

Ikdiena ir pelēka rutīna no punkta A uz punktu B un atpakaļ visa mūža garumā. Vienīgās pārmaiņas bija gadskārtu svētki, karnevāls, karš un mēris. Savukārt jaunajos laikos, lai kaut mazliet dzīvi darītu krāsaināku, vispirms radās daiļliteratūra (no tās izrietošais teātris un kino). Tā aplūko tikai neikdienišķo, jo ikdiena nevienu neinteresē. Sākotnēji sižetos dominēja varonība un uzticība kā reti sastopamas, tātad apbrīnojamas un dzīvi krāšņojošas īpašības. Pēc tam arsenālu papildināja nestandarta emocijas: atriebība, naids, mīlestība mūža garumā un greizsirdība. Tāpēc Šekspīrs ir liels un mainījis pasauli - viņš ir parādījis, ka vēlme atriebties, un varaskāre var būt tikpat spēcīgas emocijas kā iemīlēšanās un greizsirdība. Apbrīnojamas un šokējošas, jo retas, ikdienā nesastopamas. Kopš viņa tās ir daiļliteratūras centrālā ass, kas ar katru paaudzi aizvien vairāk ietekmē cilvēku uzvedības modeļus. Ja Šekspīra laikā mīlestība bija unikāla novirze no normas, tad mūsdienās tā ir kā Lieldienu zaķis, kuru visi vēlas atrast.

Mazliet par cepurēm, jeb Dienvidāfrikas Republikas armijas 31. bušmeņu bataljona ērkšķiem kaisītais ceļš, līdz dabūja sev tīkamu galvassegu.

Bataljona kauju ceļš sākās vēl portugāļu dienestā t.s. Aizjūras karā (Guerra do Ultramar; 1961-1974) Angolā, kurā kā izcili krūmāju pazinēji un pēddziņi, bušmeņi veidoja Portugāles valsts drošības direktorāta DGS (Direção-Geral de Segurança) speciālo uzdevumu vienības. Nēsāja t.s. flečas (flechas) - viegla kamuflāžas auduma "naģenes" ar pakauša sargu, kas atšķīrās no portugāļu kadru vienību beretēm un baretēm 2C.

Pēc portugāļu kolonizatoru sakāves Angolā, bušmeņu lielākā daļa migrēja uz rasistisko Dienvidāfrikas Republiku, jo nerasistiskajā Angolas demokrātiskajā republikā afroāfrikāņi uzsāka bušmeņu kā rasiski nepilnvērtīgu ļautiņu genocīdu.

DĀR bušmeņu karavīri špacierēja jaunās uniformās ar melno kraukli kā bataljona emblēmu. Galvassegas gan modificēja, piemērojot sausākam klimatam - paši šuva t.s. bonijas (bonnie cap), - pret ko nekādi neiebilda bataljona komandieris Linfords (Delville Linford). Diemžēl bataljonu iemīļoja ainspicēt, kā Linfords politkorekti atmiņās raksta, "gudri ļaudis no Pretorijas", kuriem galvenais bija karvīru izskata atbilstība reglamentam, nevis piemērotība darbībai (armijas naģenes bušmeņi atsacījās valkāt, jo tās traucējot saklausīt trokšņus). Tā no nācās ieviest dubultas galvassegas, proti, kā ieradās kārtējā augstā inspekcija, bušmeņi rāva no kabatām ārā armijas keponus, bet kā inspekcija aizbrauca, lika galvā savas bonijas. Diemžēl neiztika bez kaudzes rājienu, līdz Linfords atrada risinājumu.

Proti, Pretorijā, kārtējo reizi izsaukts "uz paklāja", gaitenī esot sastapis kolēģi no cita pulka. DĀR Zemessardzē bija dažādi teritoriālie pulki, kam bija ļautas novirzes no nolikuma, ņemot vērā etnisko izcelsmi. Tā nu brašo skotu pārceļotāju tālie pēcteči lepni nēsāja savas tradicionālās "laiviņas" (Glengarry), un neviens šos netramdīja. Bet tās nu aplam līdzīgas bušmeņu bonijām! Atgriezies daļā, viņš uzreiz piesaistīja projektā pāris etnogrāfus, kas vazājās pa tuvējām bušmeņu apmetnēm, un ķērās pie teorētiskās daļas izstrādes. Pēc laika Pretorijā uz virspavēlnieka galda nogūla solīds pētījums par bušmeņu galvassegu nozīmīgumu tradicionālajā dzīvesveidā, un tika saņemta atļauja turpmāk bušmeņiem oficiāli nēsāt bonijas "bez tartana raksta".

Stāsta jēga? Nu nekāda. Ja vienīgi redzam, cik noderīga dažkārt ir etnogrāfu un vēsturnieku sadarbība ar bruņotajiem spēkiem.
P.S.
Kā bušmeņiem klājas mūsu dienās, nav ne jausmas. Aizdomas, ka neko labi, jo pēc rasisma aizliegšanas DĀR, tie afroāfrikāņu etniskajā hierarhijā atkal nonāca pašā apakšā kā rasiski nepilnvērtīgi.

- Korosteļevs ironiski aicina skatītājus informēt par Krievijas karavīru grūtībām kanāla e-pastā vai Telegram, lai vāktu tiem palīdzību: "Мы надеемся, что многим, военнослужащим в том числе, мы смогли помочь, например, с оснащением и с просто элементарными удобствами на фронте. Нашим бедным мобилизованным мальчикам нечего есть, они мерзнут."
- Sindejeva sarkastiski parodē, ka nespējot bez asarām izteikties par "наших мобилизованных пацанов, которым в лесу негде жить, у которых нет еды и обмундирования".

Diemžēl pārāk daudz skatītāju prasti uzķērušies uz pēcpatiesības āķa, un ironiju tajā saskata vien retais. :(