Veids, kā patriotisms atskatās uz pagātni - nekritiski idealizējot, attaisnojot, nerunājot par negatīvo, - ir taisnākais ceļš, kā vēlreiz kāpt uz tiem pašiem grābekļiem.

Vides piesārņojums ar plastmasas atkritumiem ir viena no galvenajām mūsdienu vides problēmām. Piekāpjoties zaļo spiedienam, pēdējos gados arvien lielāks skaits kompāniju savu produktu iepakošanai sākušas izmantot bioloģiski noārdāmu un kompostējamu plastmasu. Šāda “bioplastmasa” sabrūk pēc izmešanas, tāpēc pat mežā izmestajam čipsu iepakojuma maisiņam pēc dažiem mēnešiem jāpazūd pašam no sevis.

Taču, kā tas ir ar lielāko daļu zaļo idea fix, par bioplastmasas sadalīšanās sekām neviens nepadomāja. Pārbaudīšana prasa laiku, bet tā nebija, jo zaļo lobijs spieda kā tvaika āmurs.
Tikai tagad klusu un mierīgi Baireitas universitātes (Vācija) augsnes ekoloģijas un ekoloģiskās mikrobioloģijas eksperti beidzot, pirmo reizi, pārbaudījuši parastās un bioloģiski noārdāmās plastmasas iedarbību uz dažādām augsnēm, kā arī kādu iespaidu tas atstāj uz mikrobioloģisko masu (baktērijām un sēnēm), kas apdzīvo augsni.

Salīdzināja divu veidu plastmasu: zema blīvuma polietilēnu, ko gadu desmitiem izmanto rūpniecībā, un polibutilēnadipatereftalātu (PBAT) - bionoārdāmo plastmasu, ko izmanto "eko" pārtikas produktu iesaiņošanai un atkritumu maisiņu izgatavošanai. Plastmasas daļiņas iejauca dažādās augsnēs, bet pēc laika mērīja augsnes izdalītās ogļskābās gāzes daudzumu.

Kopumā ogļskābās gāzes izdalīšanās līmenis augsnēs ar PBAT daļiņām par 13-57% pārsniedza normu. Palielinājās arī mikroorganismu daudzums augsnē, kas pārtiek no plastmasas sadalīšanās produktiem, kas papildus pastiprinājis ogļskābās gāzes izplūdi. Tādējādi redzams, ka bioloģiski noārdāmo atkritumu masveida ražošana var ievērojami paaugstināt ogļskābās gāzes īpatsvaru atmosfērā.

Via: https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0929139322003304

Tīri personisku iemeslu dēļ mani tracina mīti "bērni ir savu vecāku spogulis", "bērns skolā ierodas kā balta lapa", "bērns nepiedzimst ļauns" u.tml. Lai neapgrūtinātu draudziņus ar aplam sarežģītām neirobiologu publikācijām par pētījumiem šajā jomā (un arī pats neko daudz no tā nejēdzu), iesaku paklausīties sarunu ar neirobioloģijas popularizatori Asju Kazancevu (Asya Kazantseva):
( ... )

Vēstures zinātne pieder nevis pie sociālo, bet gan pie kognitīvo zinātņu saimes, jo akadēmiskajā līmenī pēta cilvēku domāšanas un vērtību izmaiņas pagātnē. Jā, ikdienas līmenī tā pēta un rekonstruē pagātnes notikumu gaitu (jo bez šīm zināšanām nevaram pētīt augstāk minēto - tas ir pamats, no kā atsperties), bet ja aprobežojas tikai ar to, tad tā vēl nav zinātne, bet gan drīzāk novadpētniecība un lietišķās zinības.

Bez Tabu: “Meklēju cilvēku, kurš var uzrakstīt prezentācijas un bakalaura darbu medicīnas nozarē”. Lūk, tāds sludinājums oktobra vidū ievietots vienā no darba vakanču grupām sociālo tīklu platformā “Facebook”, pārsteidzot citus grupas dalībniekus un liekot uzdot jautājumu, vai iespējams negodprātīgus studentus, kuri savu studiju darbu rakstīšanu uztic kādam citam, saukt pie atbildības?

Es gan nesaprotu, par ko tauta sašutusi? Kad pa laikam iebubinos, ka izglītības kvalitāte manuprāt celtos, ja skolēnus separētu pēc zināšanu un apdāvinātības līmeņiem, tad uzreiz pilns komentāru, ka arī dumjākajiem un slinkākajiem esot tiesības uz visu pakāpju izglītību.

Mazliet aplūkoju izglītības reformu un ūberjaunās metodes PSRS skolās 1920-ajos gados - lasot materiālus, nekādi nepameta sajūta, ka kaut kur to visu jau esmu manījis, pie tam pavisam nesen...

"Krievijas impērijas sabrukums Pirmā pasaules kara laikā un sekojošā 1917. gada politisko un militāro apvērsumu virkne un pilsoņu kara jukas skāra visas dzīves jomas, t. sk. sagrāva arī izglītības sistēmu. Skolas Krievijā bija izpostītas vai likvidētas, iestājies katastrofāls skolotāju trūkums. Visu vajadzēja sākt no jauna. Tika atmesti vecie izglītības normatīvi un mainīts mācību saturs, sākās eksperimenti ar jaunākajām pedagoģijas metodēm. Tas piesaistīja skolām jaunos reformatorus, kas dzīvoja ar misijas apziņu – ieviest jaunu, labāku izglītības modeli.

Priekšstati par to, kādam nolūkam domāta skola un kādam jābūt skolotājam, mainījās pašos pamatos. Agrākā Krievijas impērijas izglītības sistēma bija visai saskaldīta: tajā pastāvēja aptuveni 30 dažādi skolu tipi, nebija nedz vienotas mācību programmas, nedz metodikas utt., un tas nekādi neatbilda jaunās pasaules celtnieku vēlmei padarīt sabiedrību vienlīdzīgāku. Juku laikos vajadzēja sākt visu no jauna.

Marksisma teorētiķi jaunajā Padomju Krievijā izglītības jomā pārņēma 18. gadsimta apgaismības laika ideju, ka bērns ir kā balta lapa (tabula rasa latīņu val.), bet skolas uzdevums ir ne tik daudz viņu izglītot, sniedzot zināšanas, cik "audzināt" par personu, kas spēj un vēlas zināšanas uzņemt.
( ... )

No sarakstes e-klasē:
- Kāpēc Jūs nespējat motivēt manu dēlu mācīties?
- Tā paša iemesla dēļ, kāpēc Jūs viņu nespējat motivēt pašam no rīta mosties un saklāt savu gultu.

Daudzajos pedagogu kvalifikācijas kursos dikti tiek spriests par skolēnu motivāciju, arī skolā viens no jājamdzirdziņiem ir "kā jūs viņus motivējat/motivēsiet?". Diemžēl praksē nekas no teorētiķu piedāvātā nestrādā, katram skolotājam nākas improvizēt, atkarībā no klases sastāva un vecuma grupas, kā arī no paša pieredzes un spējām. Domāju, tas tāpēc, ka motivācija ir emocionāls iekšējs stāvoklis, kuru nevar izraisīt ar rīkojumu no malas vai racionālu apsvērumu rezultātā. Tā mainās atkarībā no vecuma, sociālā slāņa, inteliģences un intelektuālā līmeņa.
( ... )

Iešāvās prātā doma, ka individuālisma glorificēšana lielākajā daļā gadījumu nav vis personības unikalitātes izpausme, bet gan primitīvs mēģinājums izvairīties no konkurences, vienlaikus nenoslīdot savās acīs sociālās hierarhijas apakšā - nomaina reālo "es nespēju" ar attaisnojumu "es negribu".

Mācīšanās ar "iekalšanu" process anatomiski maina smadzenes, pie tam tik lielā apjomā, ka to varam redzēt neapbruņotu aci tomogrammā. Šajā ziņā ir uzkrāts visai liels apjoms piemēru, no kuriem viszināmākais ir pētījums par taksometru vadītājiem Londonā.

Ja jūs vēlaties kļūt par taksometra vadītāju Londonā un stūrēt slaveno melno kebu, kuru esam redzējuši tik daudzās kinofilmās, jums ir jānokārto orientēšanās pilsētā eksāmenu, kura laikā liegts izmantot navigatoru. No galvas jāzina 25 000 ielu nosaukumus un izvietojumu, jāprot izvēlēties optimālo maršrutu. Eksāmens sarežģīts ne tikai ar to, ka jāatceras ielu nosaukumi un māju numuri to krustojumos, bet arī mācību dienas sākuma un beigu laikus dažādās skolās, lai varētu izvairīties no sastrēgumiem school run laikā. Valsts skolās un privātajās šie laiki atšķiras, lai parastie bērni nesaskrietos ar biezajiem bērniem uz ielas. Cab driver eksāmenā maršruts plkst 15:00 ļoti atšķirsies no maršruta plkst 11:00 vai 23:00. Protams, atskanēja balsis: "Priekš kam mums mācīties, ja tas dzīvē nebūs vajadzīgs?! Ir taču braukšanas aplikācija!"

Tika pieslēgti oksbridžas neirobiologi, izpētīt šo jautājumu: paņēma cilvēkus, kuri vēlas kļūt par taksometra vadītājiem, un to nevēlas, un salīdzināja viņu smadzenes - izveidoja tomogrammu un aplūkoja hipokampu, kas atbild par atmiņu un telpisko domāšanu smadzeņu darbībā. Secināja, ka nekādas atšķirības nav novērojamas. Tad všie sāka mācīties, un pēc pusotra gada bija trīs grupas: tie, kas nevēlējās vadīt taksometru un netika "kaluši" ielu nosaukumus un izvietojumu, tie, kas tika mācījušies un nokārtojuši eksāmenu, un tie, kas kādu iemeslu dēļ līdz eksāmenam neikuši vai nebija spējuši to nokārtot. Aplūkojot šo grupu smadzenes un hipokampu vēlreiz, konstatēja, ka taksometru vadītājiem hipokampa aizmugurē pelēkās vielas daudzums pieaudzis par 1/3, bet pārējiem pelēkās vielas blīvums nav mainījies.

T.i. mācīšanās procesā ir ievērojami pieaudzis starpneironu saišu skaits un paplašinājies tīkls, palielinājusies īstermiņa un ilgtermiņa atmiņas ietilpība, kas ļauj īsākā laikā uzņemt un nostiprināt lielāku informācijas apjomu. T.i. cilvēki ar "trenētām" smadzenēm, ja piepeši vēlas mainīt profesiju un apgūt ko citu, jauno iemaņu apgūšanai veltīs daudz mazāk laika un pūļu, nekā tie, kuru smadzenes nav šādi trenētas.

Vilfreds Pareto (Vilfredo Pareto; 1848-1923) 1906. gadā, pētot ienākumu un bagātību sadalījumu, konstatēja, ka 80% bagātību pieder 20% iedzīvotājiem. It kā nekas īpašs. Pēc tam, analizējot citu valstu ekonomiku, viņš konstatēja, ka šāds procentuālais sadalījums ir pārsteidzoši līdzīgs virsur, neatkarīgi no valsts politiskās iekārtas un ekonomikas līmeņa. Vēl parakās, un šo procentuālā sadalījuma principu, ko nu dēvē par "Pareto principu", konstatēja praktiski visās sfērās, piemēram:
- 20% spējīgi uz uzņēmējdarbību, bet 80% labāk jūtas kā darba ņēmēji;
- 20% apģērba, kas atrodas skapī, tiek vilkti 80% gadījumu;
- 20% ir lasītpratēji, bet 80% ir funkcionālie analfabēti;
- 20% no mācību grāmatas lapaspušu satur 80% no nepieciešamās informācijas;
- 20% skolēnu ir motivēti mācīties, 80% apmeklē skolu vien tāpēc, ka pieaugušie liek;
- 20% produktu, ko lietojam pārtikā, rada 80% tauku;
- 20% mobilā tālruņa numuru tiek lietoti 80% zvaniem;
- 20% darbinieku paveic 80% darba;
- 20% darbinieku rada 80% problēmu;
- 20% produktu dod uzņēmumam 80% peļņas;
- 20% klientu dod uzņēmumam 80% peļņas;
- 20% pārdevēju rada 80% peļņas;
- 20% no reklāmas izdevumiem dod 80% no ieņēmumiem;
- 20% pacientu iztērē 80% no valsts veselības budžeta;
- 20% noziedznieku paveic 80% no visiem noziegumiem;
- 20% regulāro izdevumu patērē 80% tavas naudas;
- 20% autovadītāju izraisa 80% no visiem satiksmes negadījumiem;
- 20% mājas lapu piesaista 80% interneta lietotāju.
Protams, proporcija 8:2 nav akmenī cirsta, nobīdes 5-10% amplitūdā iespējamas vienmēr, taču pats princips visnotaļ universāls. Tā nu māte daba mūs iekārtojusi, un visi mēģinājumi ko mainīt, nav vainagojušies panākumiem.