Cepu bezē (pirmo reizi) un sanāca brūnas, porainas kakiņas. Secinājums: vajag vairāk kult un mazāk karsēt. Tad izdomāju cept biskvītu bet tā kā man grūti sekot receptēm (šoreiz pat nevienā nepaskatijos) sanāca salda pazole. Vienreiz kungam cepu šokolādes kūku, bet sanāca ļoti labs liels cepums kā arī madariņas dzimšanas dienā kūlu masu viņas siera kūkai un tā nesacietēja un iztecēja pa visurieni. Tā man iet ar saldajiem.
Kapēc es sevi turu tādos ļaunos grožos?
Vienā viktorīnā pēc uzvaras alkatīgi savācos sejas krēmu un masku testa tūbiņas un iepakojumus no madaras bet tā arī neesmu izmantojusi, tagad kauns.
Vakar piedzēros tīšām, bet šodien nejauši.
Kā arī visu laiku uzmācas pusaudzīgas (un diezgan piedauzīgas) domas par to kas es esmu. Vai es esmu šitas vai tas vai šitā vai tā es esmu? Visu laiku meklēju kaut kādu naratīvu kam pieslieties, bet tūlīt izrādīsies ka dzīvi nevar šitā ielikt kastītē. O ou. Ko nu lai dara?
Nu un kad no manis būs kaut kāda jēga un kad te viss būs kaut kādā kārtībā tad es varēšu dejot, jeb tad arī būs vēl jāpagaida?
Es reāli visu laiku eju uz normalitāti, bet pašai tas besī, nav skaidrs kapēc es tā daru ja varētu, piemēram, tā arī nedarīt.
I mean, šogad jau itkā esot jāatbrīvojas no visa liekā
Sarkanvīna domas, gaiss tā smaržo pēc piedzīvojumiem, man patīk rudens, rudenī es esmu pati, tuvāk sev, tuvāk sev.
Nesen ievēroju ka manam sunim palicis gaišāks degungals, nu jau pavisam rozā, un ļoti nobijos. Kapēc manam sunim deguns maina krāsu? Painternetēju un izrādās ka dažām šķirnēm ir ziemas deguns un satraukumam nav pamata. Bonusā tuvakos 10 gadus varēšu nekļūdīgi noteikt kas par gadalaiku paskatoties uz mīļo purnu.
