Lēnām gatavojos eksāmenam, kļūst ar vien stresaināk un stresaināk, bet vismaz izdomātā mēteļjaka manifestējusies brīnišķīgā dailē. kā arī - nejauši uzzināju ka varu tikt iekšā letonikā ar savu eklases paroli, žēl ka tieši nedēļu pirms mācību beigām, pie tam es taču prasīju bibliotekārei vai tehnikums abonē kādas datubāzes un viņa teica ka nē. Hmm.
Sapņos bieži redzu visādus teātrus. Vai nu man ir kaut kas tiem jātaisa, vai, trakākais, man pēkšņi piešķirta epizodiska, bet svarīga loma, ir ģenerālmēģinājums un es nezinu vārdus, vai zinu vārdus, bet uznāk bailes ka būs kā ķimeles režijas stundās kur es varēju visko izdomāt, bet absolūti neko nevarēju performēt - neklausīja rokas, kājas un balss.
Tas var mani kā putniņu panākt
Sapnī man pie sirds gulēja maziņš mazītiņš sunītis, es biju aizbraukusi uz ziepniekkalnu, pie blakus kāpņu telpas visādi basketbolisti spēlēja basketbolu un smējās par manu sunīti, dzīvoklī bija bārs, kurā man nācās pieglausties spalvainām vīriešu kājām, nez kāpēc pamodos ar salauztas sirds sajūtu.
Šodiena iezīmīga vēsturē ar to, ka kāpņutelpā nobijos no savas ēnas.
Ir viens tāds mežs, kurā es gribētu ieiet, apgulties sūnās, ieelpot smaržu, tad pagriezties uz muguras un skatīties kā mākoņi plūst pāri koku galiem. Tur netālu ir jūra, varēs vēlāk nomazgāt visas mazās lapas un skujas nost, izbāst mēli un sagaršot sāli.
Es peldu kaut kādā dežavu zupā, tādas dienas un naktis, nedēļas, mēneši, gadi un mūžības.
Lūdzu piedomājiet lai mēs dabūtu kora kleitu pasūtījumu. Vajag naudu un izskatās iedvesmojoši.
Pēdējās trīs dienas nejūtos īpaši veiksmīga. Izteikta stagnācijas un izolācijas sajūta, kas gan saistīta ar pašas un kunga tuvajiem eksāmeniem (man specializācijas praktiskā daļa un (ū) autoskolas teorētiskais, kungam īpaši sarežģītais doktorantūras eksāmens), kas noved pie tā ka nevienu nesatieku un nekur baigi neeju. Darbi arī nevedas, viss kā pret kalnu vai kaut kāds neiedvesmojošs + volejbolā satraumēju roku, nāksies izlaist divus vai trīs treniņus, kas ir bēēē vēē fuj.
