April 19th, 2014 (11:25 am)
mamma salauza kāju, pēc tam es arī.
alkohols nedēļas nogalēs
April 6th, 2014 (12:40 pm)
visa dzīve vienās izklaidēs, nakts pastaigās, naudā, cigaretēs un seksā.
es nevaru paļauties uz veiksmi, es varu paļauties tikai uz uzvaru.
March 31st, 2014 (11:12 pm)
Filips saka: Ir lietas kas jādara, jādzer un jāskuj bārda
idejas un dejas
March 19th, 2014 (11:04 pm)
current song: origo boys - bliez pa pirmo
current song: origo boys - bliez pa pirmo
es te domāju, ja tev (man) ir kāda ideja un es to neizpildu, un rodas vēl idejas, visas idejas vienā brīdī sasprūst smadzenēs ar domu ka kādreiz tās varēs izpildīt/izdarīt perfekti (tā nekad nenotiek) un vispār kaut kāds štoperis. jāatzīst ka tā ir noticis šobrīd. vēl es domāju ka, lai kaut ko izdarītu perfekti kādā brīdī arī jākļūdās, bet es sev to nekad neļauju. tā vietā vienkārši nedaru. bet. JA NESĒJ NEVAR ARĪ PĻAUT.
vispār šodien devos diezgan garā un skumjā pastaigā, ieraudzīju uz sienas trešī grafitī (ar zīmuli rakstītu): "Karlīna, brauc atpakaļ uz Cēsīm. Rīgā Tu neiederies". mēģināju izstāstīt dažādiem cilvēkiem cik tas ir lieliski, bet neviens nebija ne uz pusi tik priecīgs par to cik es.sajutos diezgan vientuļi, bet tas nekas.
vēl mamma nopirka jaunu šujmašīnu, bet vecajai madaras šujmašīnai bija labāks motors un galds, tāpēc meistari atnāca un samainīja vietām galvas, visi priecīgi un apmierināti, pie tam, izskatās ka būs jāšuj kilometrs aizskaru kino muzejam un arī jādrapē lambrikeni, kas ir forši, jo man ļoti patīk darīt tādas lietas + nauda.
jāsāk domāt par prakses vietu. kādam nevajag gaismotāju, kas neko nemāk?
selfijs, pašītis, patiņš.
March 14th, 2014 (01:18 am)
gan jau ka visi zin ka tas ir tad, kad tu pats sevi nofotografē ar telefonu. iespējams ka tualetē. iespējams telefonu turot augsti paceltā rokā. vēl ir visādas iespējas, piemēram, bēdīgi slavenais dakfeiss. var nofotografēt sevi spogulī, bet var arī pagriezt kameru pret sevi, tas droši vien atkarīgs no tā vai gribās citiem rādīt kāds kuram stilīgs telefons. manas attiecības ar selfijiem nav īpaši sarežģītas - pašfotografētās bildēs es bieži izskatos nedaudz pēc kartupeļa (liels deguns, dusmīga piere, priecīgi vaigi), līdz ar to nemaz negribas dalīties, bet ar pašīti jādalas.
skaidrs ka sabiedrības viedoklis par selfiju nav viendabīgs, tomēr šķiet ka, kaut gan tas pārsvarā ir negatīvs, visi to tomēr brīžiem dara. es nevaru atkratīties no sajūtas, ka vēlme sevi nofotografēt ar telefonu lieliski korelē ar inteliģences iztrūkumu un vienīgais veids kā to izdarīt leģitīmi sevi nedeskridējot ir darīt to ironiski. piemēram, šis ir kaut kas diezgan bēdīgs, bet varbūt tas tādēļ, ka fotogrāfiju saturs neatbilst situācijas nopietnībai un jūtas neadekvāti. varbūt pat ir izaugusi vesela selfiju paaudze (es gan nezinu cik tas ir aktuāli latvijā) un šo selfiju paaudzi diezgan labi apraksta šī te dziesma (bet nu klausīties uzmanīgi, tiešām diezgan briesmīgi). Skaidri redzams, ka notiek pilnīga ignoranta un slimīga paštīksmināšanās, sevis apjūsmošana, ķermeņa kults, naudas kults, viss sliktais ko dara popmūzika pusaudžu un nepusaudžu prātiem, sabiedrības hierarhēšana pēc nesaprotamiem kritērijiem, sātana kaķīši, pasaules gala jausmas, kurpes, kas spiež un apelsīnu sula uzreiz pēc zobu mazgāšanas.
tomēr kā pierāda šī dokumentālā īsfilma šim fotogrāfijas žanram (?) var būt arī pozitīvas iezīmes. Iespējams, ka, atņemot fotogrāfijas mediju speciālistiem, ietverot gan fotogrāfus, gan fotogrāfējamos, un ieliekot to vidējā cilvēka rokās, rodas lielāks pamats empātijai un tolerancei gan pret citiem, gan pret sevi. skaists ir ne tikai tas, kas ir žurnālā, bet arī tas, kas spogulī (vai instagramā). iespējams, ka man vajadzētu kaut ko no tā mācīties.
kārtoju māju un revidēju mantas
March 12th, 2014 (06:15 pm)
current song: a flock of seagulls - i ran
current song: a flock of seagulls - i ran
šodien atklāju, ka man pieder galdauts. esmu sajūsmā.
vislabaka kārtošanas mūzika man ir astoņdesmito gadu sintīpops. patīkamas lirikas kurām dziedāt līdzi un ritmi pie kuriem kustināt dibenu un plivināt lupatu. diemžēl visas jūtūbes pleijlistes ietver sevī arī kaut kādu sieru, bet man gribētos lai tas izklausās pēc rādio skonto naksnīgās stundās.
vēl es esmu ievērojusi ka cilveki ļoti dažādi kārto māju. daži kārto māju sēžot pie datora. tā pārsvarā arī ir mana metode, diemžēl tā ir ļoti neefektīva metode, jo laika bulta un entropija un visu lietu tiekšanās uz haosu un tā. tad ir cilvēki, kas kārto katrā maliņā pa bišķītim, tā ka bardaks ir visu laiku pa visu istabu, bet tad vienā brīdī viss mirdz un laistās un smaržo pēc maijpuķītēm. man šī metode liekas pārlieku haotiska un neuzticama. Es kārtoju istabu šādi - izvēlos vismazāk bardacīgo stūri un sāku tur. uzreiz izjūtu apmierinātību par padarīto darbu. šodien saku ar palodzi uz kuras stāvēja tikai puķes, nagu vīlīte un tukša cigaresu paciņa. izmetu cigarešu paciņu, aiznesu naguvīlīti uz guļamistabu un noslaucīju palodzi ar lupatu, pārbīdot puķes. ļoti smuki. tad tālāk sakārtoju dīvānu, izpurināju pārvalkus nu un tāda garā. kustos uz rinķi pa istabu. šai tīrīšanas metodei ir vairakas problēmas. pirmkārt metode paredz, lai iztīrītu vienu stūri tām lietam, kurām tur nevajag atrasties, jāatrodas kaut kur citur, tātad tas tiek novietotas istabas nekārtīgaja daļā un tur sakrājas vēl lielāks bardaks. otrkārt kaut gan tīrība un spodrība iestajas pakāpeniski, diemžēl pakāpeniski iestājas arī nogurums un vienā brīdī arī apnikums un visam var viegli atmest ar roku. tad sanāk ka viena daļa istabas ir kārtīga un tīra, bet otra akumulē sevī visas netīras un pazudušās tējkarotes, tas izskatās tā kā izskatās, pie tam, tie nekārtīgumi kā vilnis ielīst atpakaļ satīrītaja daļā, treškārt, es, piemēram, bieži aizķeros aiz dažādiem priekšmetiem, izdomāju ka man jāpielaiko šie sen nevilktie svērki vai jāpalasa šitāte dzejoļu gramatiņa un tamlīdzīgi. līdzīgi ar šo ierakstu. hehe
