vakar piezvanīja Laicena. acīmredzot esmu viņā izraisījusi interesi. ļoti labi. dažas piezīmes no mūsu sarunas:
* Mirdza Ķempe esot, kaut kad nosaukusi Otto par visskaistāko vīrieti (nuu, pirmskara bildēs viņš izskatās tāds dedzīgs un kvēls. pēc kara viņš liekas kaut kāds pilnīgi citādāks).
* Kad tikusi uzņemta šī fotogrāfija, tad tur bildējušies tikai drosmīgākie. un kāds no malas sarkastiski bļāvis, lai Virza iet ārā no kadra, kas tad notikšot, ja Ulmanis ieraudzīšot. un viens no bildēm redzamajiem vīriešiem esot bijis provokators. to stāstījis Otto.
* es tā līdz galam nesapratu vai viņai to teicis Otto vai kāds cits pagrīdes revolucionārs vai viņa pati pie tā kaut kā nonākusi, bet galvenā padomju varas problēma un posts bijusi slēpta kontrrevolūcija no iekšienes (aka Staļins, ja pareizi sapratu).
sarunājām sazvanīties vēl. viņa liekas ļoti, ļoti interesanta

vēl, nesaistīti ar Laicenu. Otto papīros mētājas arī LCP 1944. gada memoranda noraksts mašīnrakstā. kāpēc?
padomju laikā kaut ko tādu turēt mājās varēja būt diezgan nāvējoši.

Varētu iedot MI uzdevumu vizualizēt gleznā, kā varētu izskatīties Mākslīgā Intelekta akts.

sēžu Aleponijā, tieši zem Ļeņina ģīmetnes, gaidu K no Grab mēģa un prokrastrinēju darbu. tāpēc šī vakara Grīnbergu spamā būs neliela kompilācija no preses par slaveno 1928. gada mītiņu cirkā, pēc kuras Otto tika apcietināts.

( part 1 )

Joshua: Teenager vs. Superpower (2017)

skorpiona pilnmēness gaismā, lasīju, ka ir tāds viedoklis saskaņā ar kuru "pārmērīgi augsts intelekts" ir neurodivergence pati par sevi

Draugi, kā latviski efektīvi pateikt to take things at face value?

nu ko, tuvojas skorpiona pilnmēness, muahahaha

zirgam stiegras trauma tomēr ir nopietnāka nekā sākumā likās. tas savukārt ļoti iespējams nozīmē, ka - this is it. ņemot vērā viņa vecumu (22) ļoti iespējams vairs nekādu lekšanas treniņu, maču, utt. droši vien ir var vēl tā puslīdz reālistiski cerēt, ka pēc pāris mēnešu miera perioda, varēs jāt vizināties vieglā slodzē, bet tas arī viss. stiegras traumas mēdz sūdīgi dzīt arī jauniem zirgiem. Radim bija otrai priekškājai, mazliet citāda profila stiegras trauma pirms kādiem ~10 gadiem. un tas bija ļoti mokošs pusgads ar ierobežotām kustībām un soļošanām pie rokas un diezgan psihopātisku atgriešanos slodzē (viņš bija nostāvējies pilnīgi traks).
šajā gadījumā trauma rada problēmas arī viņa voblera sakarā. voblers ir neiroloģiska problēma, kas rada problēmas komunikācijā ar pakaļkājām (tās var kustoties "zust", klupt, ļodzīties). šai kaitei viņa gadījumā palīdz 2 lietas - e vitamīns diezgan lielās devās visu laiku + slodze, kas veido un uztur muskuļus, kuri tad palīdz to pakaļgalu saturēt un noturēt un kontrolēt. tiklīdz muskuļu masa zūd, tā paliek redzami sliktāk. viņš jau tagad ir sācis vairāk vilkt pakaļkājas pa zemi un biežāk klupt, jo bijusi ļoti minimāla slodze. ja tagad ir pāris mēnešu miera periods stiegrai ar tikai soļošanu pie rokas (15 - 20 min dienā) - es nezinu, kā uzturēt muskuļu masu vajadzīgajā apjomā. turklāt viņa vecumā muskuļu masa ātri zūd, bet grūti un lēni nāk atpakaļ. vēl viens iemesls kāpēc viņam ir svarīgi kustēties ir emfizēma (zirgu astma) un tās saasinājuma laikos (pavasaris, putekšņi, putekļi) arī ir svarīgi daudz kustēties, īpaši lēkšot, lai tiek iztīrītas un izventilētas plaušas.
esmu bēdīga un noraizējusies par šo visu.

kad atbraucu mājās no venēcijas, manī bija skumjas un kaut kādas dusmas, es it kā jau zinu, bet cik ļoti šis mākslas tirgus ir liekulīgs, cik neīsts, cik elitārs, kā mēs valdam un arvien vairāk izspiežam perifērijā tos, par kuriem it kā rūpējamies. koloniālisma izsāpēšana ir jauns koloniālisms, viss tik pārprasts, tik neīsts, tik formāls. un man taču īstenībā tas neinteresē, bet visi tā ieciklējušies. to, protams, nosaka arī biennāles tēma, bet vai nebija iespējams šo risināt, nevis patronizējoši uzsvērt atkal un atkal. (varbūt jāmēģina domāt citos virzienos, bet kādos.)
un tad - gandrīz pa taisno no lidostas - aiziet uz ROTKHO izrādi bija blieziens pa galvu. ļoti precīzs blieziens, ļoti labs blieziens. man ir savi iebildumi, protams, bet kopumā - perfekta dzīves dramaturģija.
no biennāles uz izrādi par mākslas tirgus liekulību.

American Beauty (1999) (revisited)

Sestdienas pusdienlaikā ilgi gājām garām garum garajai garrindai uz Auto izstādi nr. 2024. Kā jau nojautu, garrinda stāvēja pēc biļetēm pie tikai vienas no kasēm, kamēr pie atlikušajām divām kasēm rinda bija vismaz duci(!) reižu īsāka. Līdzīgi, no otras puses stāvēja garrinda uz iekšā laišanu, jo, kā vēlāk notikušo atstāstīja arī nacionālo ziņu portāls, "vēsturiski tika pārsniegts Ķīpsalas halles pieļaujamais apmeklētāju kapacitātes limits". Bet arī tā otrā rinda gaidīja tikai uz vienām no trim ieejas durvīm, un pie atlikušajām divām tās (rindas) bija daudzkārt īsākas.
Lietišķi ģērbta kundze aiz manis rindā man jautāja, vai tās pārējās divas kases ir vaļā, jo to lāgā nevarēja saredzēt, uz ko atbildēju sākumā noliedzoši, bet, ieskatoties rūpīgāk, apstiprinoši. Apzinājis kopējo situāciju, nopirku ieejas biļetes internetā, ko ieteicu arī darīt minētajai kundzei, kura mazliet kautrīgi atbildēja, ka "to jau var tikai tad, ja ir tā elektroniskā nauda". Atskatījos vēlreiz uz garo rindu uz kasi un līdzjūtīgi, bez augstprātības nodomāju, ka tajā varbūt ir sastājušies visi aplokšņu algu saņēmēji un parādu piedzinēju vajātie ar nulli vai pat mīnusu elektroniskās naudas makā.
Iestājāmies rindā uz vidējām durvīm un jau pēc ~10 minūtēm tikām iekšā. Izstāde tāda-nekāda, vien kādi 7 ripojošie mehānismi bija tā vērti, lai par tiem pajūsmotu. Bet paldies par to pašu. Ārā ejot, palūdzām zīmogus, lai pāris stundas vēlāk atnāktu paskatīties uz moto trikiem bumbā, bet apsargs teica, ka zīmogi ir paredzēti tikai tiem, kas "iziet ārā uzpīpēt". Dabūjām tos šā vai tā, bet atpakaļ tā arī neatnācām.

Lost in Translation (2003) (revisited)

baby raindeer: textbook projektora stāsts

"/.../ bet tādēļ jau nesastingst rensteles."

Kad kāds/kādi plašam cilvēku lokam par Tevi skaudības vai greizsirdības dēļ ir sastāstījuši pilnīgi izdomātas, sliktas lietas, atliek vien būt stoiski laipnam ar visiem, un par to vienkārši nedomāt.

Es ilgu laiku heitoju Laiks paradīzei. Diezgan grūti gāja ar šo projektu, galvenokārt tāpēc, ka tēma visu laiku šķita neticami nepievilcīga un arī skaņas noformējuma forma kādu vēlējās režisore man kopumā arī nu tā. Un tad tur viss tas nac teātra vaibs utt. Es viņu jau biju ierindojis savu visbriesmīgāko mākslas notikumu topa 2. vietā aiz Gudrunas. Karoč kkādā brīdī sāku nožēlot, ka piekritu. Mazliet pa jokam un mazliet tomēr nē mēģināju atrunāt Inesi no nākšanas uz pirmizrādi, jo nekas labs tur negaida. Vakar tad bija tā pirmizrāde un es tur tā sēdēju un skatījos un sapratu, ka esmu noslēdzis pamieru ar šo projektu. Jā, tēma joprojām neliekas superhot, bet skatoties nav paviršības sajūtas, kas, manuprāt, ir labi. Turklāt es tikai vakar aptvēru, ka tas ir teātris-teātris - tantēm un onkuļiem, nevis nvo teātra organizācijas radīts māksliniecisks trips kādā aizraujošā tēmā ar visādiem tehniskiem izaicinājumiem uz kuru nepērk biļetes (šis formāts, gan, mani valdzina vairāk joprojām). Man nav kauns. Izņēmu no ļaunā topa. Ļoti forša sajūta. Man ļoti pieauga respekts pret Endīni un man ļoti patīk Andra Kaļiņina scenogrāfijas un vispār patīk atrasties vienā projektā ar Andri. Un pēdējā brīdī nomainīt skatītāju muzonu bija right call. Vienīgais, kas man vakar nepatika, ka biju nepareizi kaut ko sakalkulējis ar pirmizrādes puķītēm un man pietrūka tieši vienai aktrisei, kura vakara gaitā izrādījās vienīgais cilvēks, kurš man pienāca klāt un tiešā tekstā pateica, ka viņai patīk kā tas viss skan.

ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu.

tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.

p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus.

Virunga (2014)

vispār ironiski. Otto Grīnbergs tusēja ar Frici Galenieku, viņus, piemēram, abus apcietināja 1928. gadā pēc mega mītiņa cirkā. bet Mārtiņš Galenieks mani pirms daudzpadsmit gadiem veda eksursijā pa Pētera Māldera vietām Londonā (neko nezinot par to, ka Otto un Fricis - mūsu vecvectēvi, ir bijuši pazīstami + mūsu ģimenes nav nekā draudzīgas vai saistītas. mēs iepazināmies kaut kādā drausmīgā dzeršanā pie Uldīša).

p.s. sorry basta - grāmatu vēl neesmu izlasījusi.