nedēļas laikā esmu dzīvajā dzirdējusi:
Juuk
Aptiekas bēru ansambli
Bērnības miliciju
Židrūnu
Aston kais

braucot mājās no Cēsīm, nezkāpēc izvēlējos kratīties pa drausmīgo Raunas ceļu. nesen bija lijis un strauji nokritās temperatūra. viss ceļš bija kapota augstuma garaiņu, kas tvaikoja no dienā uzkarsušā asfalta, apņemts. brīžiem krūmmalās spīdēja nezināmu zvēru acis. kratījos, skaļi klausījos Vismaz trīs vārdus un domāju, ka iespējams tāds varētu būt ceļš uz elli.

"Ieskats dzīvošanas mākslā" jeb autora secinājumi pēc gandrīz 20 gadus ilguša radīšanas un komunikācijas posma noslēgšanas.


Sākšu šo ierakstu ar diviem būtiskiem secinājumiem par dzīvošanas mākslu, ko tagad esmu pietiekami kompetents izdarīt. Pirmais, dzīvē visgrūtāk ir pārtraukt darīt kaut ko, ko tu mīli, kas tev sanāk un ko novērtē citi. Tas ir kā izraut sev
sirdi. To nedrīkst darīt, ja nav nekā ekvivalenta vai lielāka, ko likt vietā (paldies Dievam, ka man ir).

Šo pieredzi, šo unikālo skatu punktu, no malas aptvert ir neiespējami. Iztēloties var, bet izjust nē. Esmu tik nenormāli lepns, ka man dzīvē bija dota iespēja to pieredzēt. Saprotams, gadiem ritot, bija grūti - katrs savā mākslas kopumā esam tik atšķirīgi, ka ik pa laikam sanāca nedaudz noberzties, apbružāties nesaskaņoto enerģiju un nenorūdīto personību dēļ, taču ideja pār Kaut Ko Lielāku Par Pašu Tevi viedos prātos vienmēr prevalē. Tāpēc pastāv civilizācija. Mēs savām rokām uzcēlām un pēc tam nojaucām mazu, bet izkoptu pasaulīti.

Otrais secinājums (šeit arī kristalizējas gandrīz divu desmitgažu darba patiesie lauri) par iespēju ilgā posmā realitāti pieredzēt ar citu percepciju. Dzīvē jebkurš jauns, unikāls skatu punkts uz sevi un citiem ir lielākā vērtība, ko vari pieredzēt. Sekas tam ir vara pār sevi un ikdienas gaitu - spēks, kas iesūcas līdz kaulam un, ko apzinoties, tu vari just metastazējamies katrā tavā šūnā, plūstam cauri tavai būtībai. Caur šo spēku tava pamatvibrācija tiek nostiprināta un, ja tu to tā padziļināti apzinies un pats ikdienā piestrādā, lai rūpētos par savu apziņas ievirzi, domāšanu, leksiku, (nepieļaujot to, lai tava apziņa tiek piesārņota ar ikdienas triviāluma mēsliem)- tu topi teju nesatricināms. Cilvēku saskarsmes nianses tevi vairs nesatricina.

Par ko kautrēties? No kā dzīvē baidīties? Ko par mani padomās kāds garāmgājējs? Vai draugs? Vai tiešām kāds saprātīgs cilvēks analizē ikdienā šos jautājumus? Ja jā, lūdzu, lūdzu, uzrunā viņu un palūdz, lai viņš to pārstāj darīt. Savas zelšanas zālājā tu pats esi karalis. Un, ja tev tiešām kāds cilvēks ir draugs, viņš radīs efektīvu risinājumu, kā tev likt noprast, ka tu pārkāp, piemēram, viņa robežas, vai rīkojies, piemēram, necienīgi vai negodprātīgi. Īsts draugs tev palīdzēs. Taču nevar palīdzēt nevienam, kurš nav uzsācis palīdzēt sev pats.

Ikdienas mazās emocijiņas tevi tāpat mazliet apbružās pieredzes gūšanas ceļos, bet tas viss ir sīkums, un, kad tu to apzinies, tu uzreiz sāc smieties - haha, atkal es pavilkos uz kaut ko sīkumainu, kas no manis atņēma nevis man piešķīra (Ko? Emociju, vibrāciju, negāciju, vienalga). Bet es jau pats biju vainīgs, jo neviens cits nekontrolēja mani - es pats esmu atbildīgs par katru savu ļaušanos emocijām. Neviens cits pie tā nav vainīgs, pat ne provokators. Neviens notikums, neviena provokācija. Jo neviens cits nav mans meistars. Emociju nostumšanas malā meistars. Meistars darbā ar savu izjūtu kontroli un virzīšanu.

Rodot un nostiprinot sevī šo apziņu, tu rodi risinājumus, kā kāpt pāri šādām situācijām, kas tevi izspiež garīgi. Un, ja tām nevar pārkāpt, tu rodi veidu, kā netikt satricināts. Man tā ir abstrahēšanās no savas iztiektās emocionalitātes, distancēšanās no tās personības šķautnes, kas ir tavs personīgais dzīves Lietuvēns. Mūžīgais dīdītājs. Tā ir sevis de-emocionalizēšana. Jo ja tu realitāti uztver un reflektē caur emocijām nevis domas skaidrību, tu pieredzi vien realitātes atblāzmu, atspulgu, kas ir spoguļojies cauri tevis paša piešķirto nokrāsu. Un tā nav precīza informācija. Tā ir aizspriedumiem un mākslīgām nokrāsām pilna info.

Tev jāparūpējas par to, lai neviens un nekas no tevis vairs nekad neatņem, nedodot kaut ko tikpat vērtīgu pretī (saprotams, pretī var dabūt arī pēc ilga laika; visam nav jānotiek uzreiz). Ja tu esi radītājs (jebkā - māksla, objekti, sajūtas, noskaņas, kaut vai izkopta seksualitāte/kaisle), tad viss, ko tev atliek darīt, ir izvirzīt sev uzstādījumu, ka tu vairs nekad neko nevienam nedosi, ja vispirms netiks nodibināta abpusēja skaidrība, izpratne, vienošanās. Tavas emocijas ir dārgums - ar tām nevajag mētāties. Jā, tu nostādi savas personīgās robežas un tas, kurš tās nav spējīgs tās cienīt, nebūs vairs tavas uzmanības vērts. Tik vienkārši. Tu sāksi izgriezt no savas realitātes tos cilvēkus, kuri nav spējīgi nodibināt abpusēju cieņu. Caur šādu uztveri tu vari dzīvē darīt jebko, bet beigu beigās tu katru dienu noslēgsi ar apziņu, ka tu dzīvo ar kaisli un mīlestību, un ka šodien nepiedzīvoji kārtējo lielo vai mazo emocionālo satricinājumu.

Saprotams, ka viss augstāk minētais nav vien grupas noslēguma pieredzes sekas, bet ilggadējs darbs ar sevi. Konstanta cēlonības analīze, komunikācijas un info plūsmas varas apziņa. Taču man šobrīd ir iespēja izmantot šo milzīgo enerģētisko platformu, kas uzcelta, noslēdzoties šim posmam, un es to izmantoju, lai parunātu tieši par šiem realitātes aspektiem. Par būšanu sevis paša meistaram. Jo, ja tas nebūsi tu, tad pār tavu prātu un emocijām valdīs kāds cits - tavas pagātnes traumas, korporācijas X, Y vai Z aģenda, kas tavā ikdienā ielaužas cauri neskaitāmajiem virtuālajiem ruporiem tavos Netflix seriālos, interneta fīdā, u.c.

Neviens vairs tavu vibrāciju nemēģinās forsēt, jo jutīs, ka tā ir pārāk izteikta, izkopta un spēcīga - ka lai to forsētu, ir nepieciešama daudz lielāka enerģija. Un tu vairs nekad nebūsi tieši tas cilvēks, kuru citi pazina un runāja, teiksim, pirms 5-10 gadiem. Jo galu galā - vai tu visu dzīvi vēlies dzīvot, vadoties pēc savām pagātnes traumām? Reflektējot cauri tām tagadni? Bet tas taču vairs neesi tu! Tad saņemies, pārstāj baidīties no sevis, no tiem mazajiem satricinājumiem, un sāc beidzot sevi ķidāt. Jo pretēji nodibināt skaidrību nav iespējams. Un bez skaidrības nav apzināšana. Un bez apzināšanas nav vara.

Ja ieinteresēju, iesaku sākt ar to, ka tu sadali/nodali dzīves telpas. Viena telpa darbam, cita priekam. Viena domāšana darbam, cita priekam. Viens Es darbam, cits priekam. Būtiski ir nodalīt virtuālo realitāti no fiziskās. Nedod virtuālajai videi neko no sevis. Ja kāds tevi izaicina - ignorē vai smejies. Ignorēšanā ir vislielākā vara internetā. Internets ir realitātes atspulgs, tāpēc iet tajā ar patiesu izjūtu ir idiotiski - tu vienkārši atdod sevi, nedabūjot neko pretī. Ja tu ignorē internetā, tu paud vislielāko varu - tu neleģitimizē sava trigera autora vārdus, nedod viņam platformu.

Vienmēr būs kāds, kurš dzīvē un, sevišķi, netā alks atņemt tev pašcieņu. Iesaisties tikai tādā komunikācijā, kas tiek nodibināta uz savstarpējas cieņas un sapratnes pamata. Nospraud robežas un sargā tās. Centies dzīvē rast par jebko pēc iespējas vairāk skatu punktus - uzrunā pazīstamus un nepazīstamus cilvēkus, uzdodot viņiem jautājumus par viņu redzējuma niansēm. Bagātini sevi ar šo informāciju līdz sasniedz to stāvokli, par ko runāju šajā ierakstā - stāvokli, kur tavas pašcieņas ģenēze ir kļuvusi automātiska.

Noslēdzot, apzinos, ka runāju par lielām tēmām ar ļoti vieglu garu un ka patiesībā šī tēma ir daudz dziļāka un niansētāka par manis aptverto. Taču es neesmu spējīgs tik augstvērtīgi grupēt savas domas vārdos, lai šo visu ietērptu daudz nopietnāka teksta ietvarā. Man trūkst šīs esenciālās pieredzes, lai to spētu. Vien ceru, ka kādreiz sev pats dāvāšu šo spēju.

Akcenti izvietoti, robežas nospraustas, tagad tikai atliek rūpēties par savas pamatvibrācijas stabilitāti un zelt. Lai sokas!


P.S.
Ja tev ir kādi jautājumi, komentāri vai vienkārši vēlies parunāt, raksti uz u.ulvis@gmail.com - ciba jau sen nav vieta nopietnu tēmu ķidāšanai, pateicoties tam skumjajam bērnišķīguma un brieduma neesamības garam, ko noteikti cilvēki te bazūnē kā tādu reliģiju.

Aadujeevitham aka The Goat Life (2024)

Pilns akmens ar dārziņiem

Bezveiza pazudušie

Līgu pH3 fanus (var nākt arī nefani un par tādiem kļūt) aicinu 1. augustā uz KKC. mēs kaut ko diezgan pēhātrīsīgu džemosim ar smalku franču video mākslinieku Vincent Moon.
būs K ar giču un pedāļiem, Ieva ar flautu un pedāļiem, Uguns Guntis ar didžu un laikam arī pedāļiem un Līgas ar balsīm un kkādiem žvadzināmajiem.
kas un kā tur būs man joprojām vispār nav skaidrs, bet tajā mikromēģī, kas mums vakar bija (bez Vincenta), bija visai noizīgi.
https://www.facebook.com/events/2379570158902238/

Civirilizācija

runājot par mūžizglītību, vakar beidzu grāmatvedības kursus, šodien meklēju ģeogrāfiski tuvākās alanon sapulces, esmu reāli šukā, ka LV tik maz grupu ārpus Rīgas un tiešsaites ir pārsvarā RU

Neviens negaidīja, ka atnāks ap 600 cilvēku. Negaidīju arī, ka cilvēki tā raudās. Un ka teiks tik daudz labus vārdus. Pašam nobira prieka asaras pirms spēlēšanas, no improvizētā beksteidža klausoties burvīgos BM. Pārāk skaistas atmiņas. Un pārāk labi skanēja.

man birojā uz galda stāv vakar dārzā paņemtie pirmie āboli. lūk. smaržo rudens.

Perfekts atvaļinājums.
Ar bērniem laukos pie vecākiem.
Nostrādājos, tiku pie "seksīga" iedeguma, vairākas reizes bijām pie jūras, pēdējā reizē forši izlijām siltā negaisa lietū un vakar sadzēla lapsene.
Vēl divas dienas un tad atpakaļ uz Rīgu!

es pēkšņi sapratu, ka uguns, ūdens utt ir nevis elementi bet notikumi

... būtu inčīgi, ja Eiropas Savienībā būtu savulaik iestājies Vatikāns. Un tad uz pusgadu kļūtu par prezidējošo valsti, ieviešot kontracepcijas aizliegumu, obligātu dalību dievkalpojumos utml.

NBS ieskaitīja pirmo naudiņu par pamatapmācībām zemessardzē.
Plānoju aiziet uz pedikīru un nopirkt kārtīgus taktiskos cimdus. Moš vēl kādu labu loriņu ieraudzīšu armijas veikalā, kad atgriezīšos no atvaļinājuma pilsētā.

nu, vakar bija laba diena.

dārgie draugi, īpaši tie, kas bija aizkustinājušies par fabrikas "Abuls" salidojumu. gribu tajā visā drusku iesaistīt arī jūs.
karoč, Mudītei - brīnišķīgai 80+ kundzei, ar kuru principā viss sākās, ir nepieciešama vairogdziedzera operācija. es biju viņu maijā aizvedusi uz Valmieru pie ārstiem un viņi teica, ka operāciju vairs nevar atlikt, jo vairogdziedzeris tik izplešas un drīz sāks spiest uz balss saitēm un pastāv reāla iespēja, ka viņa zaudē spēju runāt. jau tagad no rītiem paejot laiks, kamēr ierunājoties. bet Mudītei ļoti patīk runāties un viņa runā ļoti jaukas un interesantas lietas.
viņai ir maznodrošinātās statuss un viņa ir pavisam viena - vīrs miris ar vēzi, dēls piedzimis ar invaliditāti un dzīvo pansionātā, viņa pati mēdz iet ēst uz zupas virtuvi. operācija maksājot 200 eur. ja būtu dārgāka, tad viņai kā maznodrošinātajai tiktu segta, bet tā kā ir tikai 200 eur, tad tie viņai jāmaksā pašai. es līdz galam nesaprotu to birokrātiju, bet īsumā - Mudītei vajag 200 eur operācijai, kuru viņai nav. uz pašu operāciju viņa ir jau pierakstījusies rudenī, bet salidojumā teica, ka droši vien jau ka neies, jo nevar samaksāt. 8. augustā Mudītei ir vārda diena, es līdz tam laikam gribu tos 200 eur savākt un aiziet viņai uzdāvināt. te stāstā parādāties jūs, mani dārgie lasītāji - tā kā summa ir neliela un man negribas neko pirms tam saskaņot ar Mudīti, lai prasītu ziedot publiskāk (bet, prasot publiskāk būtu pieklājīgi saskaņot), es domāju, ka mēs te visi varētu sadoties rokās un samest Mudītei operācijai. mēs pašas - kopienas teātra krū, jau esam kādu trešdaļu sametušas.
rekur mans konts, rakstiet maksājuma uzdevumā "Mudītei". kad būs savākušies 200 eur ziņošu, bet, ja nu paspēs iekrist vairāk, tad Mudītei vienkārši būs vairāk. viņa dzīvo mazā, mazā, ar malku apkurināmā dzīvoklītī - būs naudiņa, lai pārlaistu ziemu. viņa noteikti naudiņu neizšķērdēs niekos, viņa ir ļoti taupīga un pieticīga un kārtīga.
INESE TONE LV82HABA0551008173022

liels paldies!

pirmais apdeits. mums ir jau 110 eur
otrais apdeits. ir 160 eur
trešais apdeits. IR 200 EUR (ja kādam gribas vēl kaut ko pa virsu - zālēm vai malkai - var skaitīt, bet operācija ir nosegta!!!) PALDIESPALDIESPALDIES

Vang Vieng toreiz bija un ir kaut kas otrreiz neiespējams

Have you heard the tale of Yakub?

sen nav nekas par ēdienu rakstīts (es sākumā uzrakstīju par "darbu" nevis "ēdienu", bet tā nebūtu taisnība).
man kā karu, pēckaru un izsūtīšanas pārcietušu ļaužu pēctecei epiģenētika neļauj mest ārā ēdamas lietas. man bija svaigi lasītas upenes (man vispār upenes ne visai garšo. nu upeņu balzams, jā. smūtijos - nē. fui. zapte man ar baigi neiet), pagājušā gada ķirši, ērkšķogas (jau blendētas un bez mizām) un citronliānas ogas saldētavā. un pudele ar vienreiz jau sildītu karstvīnu no Kvadrifrona ZSV ballītes. tad nu no tā visa un vēl šā tā savārīju zero waste ziemassvētku zapti.
1,5 kg ogas (1/3 no tām upenes);
nenosakāma tilpuma pudele ar karstvīnu (apmēram 4 nezināma tilpuma krūzes);
1,3 kg ievārījuma cukura;
kancis ingvera;
drusku vairāk nekā puscitrona sula + drusku citrona miza;
visādas garšvielas - virces, raibie pipari, anīszvaigzne, kanēlis, kardamons, krustnagliņas, varbūt vēl kaut kas;
savāra, salej burkās un ir. ļoti garšīgi. nu drusku nepatīk tie citronliānas ogu kauliņi, bet viņas garšīgas.
manliekas ar brī un visādiem citiem sieriem aizies baigi labi. nupat uzēdu ar plombīru. arī bija labi.

vēl ieliku kārtējo liķieruzlējumu.
upenes + atkauloti pērnie ķirši no saldētavas + 1 apelsīns (miza un sula) + tumšais muskovado cukuriņš + ingvers + garšvielas + litrs šnaba.

A Tourist's Guide to Love (2023)