pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

6/4/26 12:35 pm
Izjūtu eternālu fascināciju tais retajās reizēs, kad kāds ienāk manā simbolu dārziņā un pauž savas domas par tajā sastādīto augu kopām.

Pauž tās ar manieri, kas raksturīga, nezinu, paziņām kopš bērnības vai arī cilvēkiem kaut kādās hierarhiskās attiecībās? Es to nesaprotu. Bet es varu pastāstīt, ko es saprotu.

Saprotu to, ka es noķeru mazu kaifa vilni, tādas situācijas eksalējot ad absurdum. Proti, ja es tusējos pa savu dārzu, un kāds garāmgājējs piestāj pie žoga un izsaka savas domas par redzamo, - es viņa domas paņemu, iebāžu viņa paša tūplī un tad ar stangām izvelku caur viņa barības traktu ārā pa paša muti. Un tad ar veiklu pirkstu kustību iespiežu to visu atpakaļ viņa rīklē.

Es to saucu par... postpostmoderno komunikāciju.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko