Un tad es atgriežos pie sporta krūšturiem ikdienā, jo nav jau vairs jēga.

Apakšveļu cena ir kaut kādā kosmosā.
Sajūta ka grib, lai tās sievietes staigā bez.
Bet nu neko. Nopirku jaunu melnu setu.
Gandrīz paņēmu sarkanā krāsā.
Abas ņemt nevar, jo nevaru atļauties maksāt 100€ par diviem krūšturiem.

Neviens nebrīdināja, ka atgūstot sevi, tu pazaudē visus apkārtējos.

Būt par mammu, ne tikai laime, bet arī gods.
Tā padomju laikos sludināja.
Es savos 9 gados statusā "mamma" esmu sapratusi,
ka tā,pa lielam ir sievišķības nokaušana uz konkrētu laika posmu (tas ja paveicās).
Neviens vairs mani neuzlūko kā seksīgu sievieti.
Visur redz tikai "mamma", kas zinās visus ģimenes plānus un normāli paēdinās.
Esmu piekususi no tā.
Es gribu, lai mani atkal redz kā sievieti, nevis mammu.
Bet tur tad laikam ir jānomaina visa apkārtne, lai kas tāds notiktu.
Visādi citādi, esmu sadedzinājusi visus tiltus un tagad domāju, ko tālāk?
Kā tikt uz priekšu, kad nekā vairs nav .

Es izmisīgi gribu uz kalniem vai Itāliju.
But I'm broken.

Mani 7 briesmīgie gadi ir beigušies.
Es vairs nebūšu tāda kā biju.
Es sevi likšu pirmajā vietā.
Ja tev kaut ko no manis vajag, nāc pie manis jo
Es vairs to nedarīšu, man pietiek,
man vairs nav no kā smelt.
Mana aka ir tukša.
Tagad to pildīšu priekš sevis.

Dzīve likās jau krāšņāka un šķita ka varēšu šo mēnesi iekrāt naudu.
Un tad bam! Aizej pie daktera, izraksta zāles un atstāj aptiekā 131€
Es raudāju, ejot laukā no aptiekas.
Un es bļēģ, šodien uzkrāsoju acis.
Būs mācība nepriecāties un nejusties labi .

Šodien dzemdēju revolūcijas maisu.

Kad ir atslābums, tad atslābstu uz visu.
Kad darbi sarodas, tad gribas arī visu pārējo mainīt.
Nemāku joprojām pareizi dzīvot.

Darbā, foniņā uzliku "pārdabisku ķermeņu šausmu filmu",
tetTv to gan piedāvāja kā "romantika".
Ir pagājušas jau vairākas stundas, bet joprojām tāda dīvaina sajūta.
It kā arī aiz manas ādas ir kāds iebāzis savu roku...