*

pēdējo mēnešu laikā notikušas vairākas lietas, kas rada spiediena sajūtu un vēlmi paslēpties vai bēgt. visupirms es, izejot cauri milzīgiem prokrastinācijas un anksietija džungļiem, uzrakstīju maģistra darbu un pabeidzu maģistrantūru (kuru biju uzsākusi tīri izklaidējošu apsvērumu dēļ). kad pirms ~2 gadiem man bija iepriekšējā "jāmaina darbs" lēkme, bet nekas nesanāca (biju uz divām intervijām, vienā piedāvāja strādāt ļoti daudz interesanta darba par kapeikām, otrā ļoti stresainu darbu ar labu atalgojumu, bet tur tāpat izvēlējās citu kandidātu), es dabūju stipendiju un paslēpos aiz studiju vairoga - tipa, palikšu vien tepat iesildītajā un zināmajā vietiņā, kamēr pabeigšu studijas. tad domāšu, ko darīt tālāk. tas "tad" ir tagad, turklāt apvienojumā ar to, ka iestāde, kurā strādāju ir zaudējusi 99% no visa, kas tur man jelkad ir paticis un man liekas negodīgi pret visām iesaistītajām pusēm tur baigi ilgāk uzkavēties. bet, man, protams, ir drausmīgi bail. bail izkāpt no komforta zonas, bail zaudēt ierastās ērtības, bail kļūdīties, bail zaudēt stabilus ienākumus un daudz brīvā laika, utt. utjpr. un, es diemžēl ne visai spēju ticēt sev. arī lasot darba sludinājumus neredzu ne kaut ko tādu, ko gribētos pamēģināt, jo liktos interesanti, ne arī ko tādu, ko būtu ar mieru pamēģināt, jo liktos ok atalgojums. tā vispār, labprāt pārceltos kaut kur uz provinci, bet tur ar jēdzīgiem darba piedāvājumiem vēl sūdīgāk.

otra lieta ir ne visai patīkamā atziņa, ka vairums no tā, ko es mēģināju novelt uz c hepatītu ir bijusi visparastākā depresija. c hep man atklāja 2012. gada rudenī. kad es pēc ļoti drausmīgas vasaras (es to laiku atceros, kā pelēku, bezformīgu masu, kurā es nepārtraukti cīnījos par to, lai vispār no rīta atvērtu acis un atrastu spēku izlīst no gultas, kurā man nekas neinteresēja, bet viss kaitināja. es jutos it kā būtu bez ādas, bet pasaule būtu kā ļoti raupjš smilšpapīrs) saņēmos aiziet pie ģim. ārstes un pajautāt, ko man darīt. viņa aizsūtīja mani uz aknu analīzēm un atklājās, ka man ir c hep. tas nebija patīkami, tomēr es jutos arī atvieglota. es ļoti daudz biju sevi šeimojusi par to, ka nenovērtēju visu to brīnišķīgo kas man ir - es biju kopā ar cilvēku, ar kuru ļoti gribēju būt kopā, bija piepildījies mans bērnības sapnis par savu zirgu, dzīvoju privātmājā Pierīgā ar suni, kaķiem (un vecākiem), bijām tikuši pie mašīnas un es biju nolikusi tiesības - bet es tikai stundām ilgi sēdēju vienā stūrī un nespēju saņemties pilnīgi nekam, negribēju (un nespēju) komunicēt ar cilvēkiem utt. es tajā laikā pat nedomāju tādās kategorijās - ka man varētu būt depresija vai citi psihiski traucējumi vai, ka es varbūt gribētu to noslēpt (lai gan es to neapzināti darīju, vismaz ārpus mājām). es par to vispār nebiju iedomājusies, es tikai jutu, ka ar mani kaut kas ļoti nav kārtībā. diagnoze - c hepatīts tādā ziņā nāca kā tāds eņģelis, kurš uz saviem pleciem paņēma manu vainas sajūtu par to, ka es nespēju novērtēt savu jauko dzīvi un priecāties par to. man bija uz ko novelt vainu. jo paguglējot simptomus - var jau tur pievilkt klāt gan depresīvumu, gan nespēku, gan konstantu nogurumu, utt.
tobrīd vienīgā iespēja ārstēties bija ar ļoti neefektīvo veco terapiju, ar drausmīgām blakusparādībām, turklāt veicot līdzmaksājumu līdz 200 Ls mēnesī. izsvērusi visus par un pret es nolēmu neārstēties un gaidīt jaunās paaudzes zāles. diezgan daudz naudas tērēju uztura bagātinājiem un jāsaka, ka to es nenožēloju. aknu rādītāji analīzēs uzlabojās un arī es, vismaz fiziskā aspektā, sāku justies par kripatiņu labāk. taču 2012., 2013., 2014. gadus es manliekas īsti nemaz nedzīvoju. es karājos kaut kādā tādā pelēkā izplatījumā. ok, es gāju uz darbu, ēdu, gulēju, braucu pie zirga utt. taču tas viss notika ar nenormālu (visdrīzāk jau psihisko) piepūli, īpaši sūdīgi bija tumšajos gadalaikos. par laimi reizēm bija kaut kādi reti brīži, kuros kaut kas uz neilgu laiku izsita no tā stāvokļa ārā (piemēram, ekskursija, lai gan ir bijusi arī kaudze visai neveiksmīgu ekskursiju, kurās man vienkārši negribas un nav spēka kāpt ārā no mašīnas un kaut kur iet). 2014. gada rudenī sāku iet LU jogas kursos, kuros liels akcents tika likts uz meditāciju un filozofisko aspektu. pakāpeniski sāku justies labāk un dzīvāk, likās, ka ap mani izkustas kaut kāds ļoti ilgi uz vietas stāvējis gaiss. es biju tikusi jau tik tālu, ka spēju arī saņemties, lai praktizētu mājās, no rītiem bija vieglāk piecelties un bija vieglāk komunicēt ar cilvēkiem. tad kurss beidzās un tad notika mana laulības krīze, kuras viens no cēloņiem, protams, bija mans tā laika psihiskais stāvoklis. pēc tās kaut kā ļoti jūtami (lai gan lēni un viļņveidīgi) mainījās attiecības (uz labo pusi) un tajā pelēkajā sūdā es par laimi neatkritu atpakaļ, bet jogu un meditāciju praktizēt pārstāju. pirms gada sāku iet pie terapeites un visai drīz sāku apjaust, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka izārstēšanās no hepatīta nebūs tāda maģiska podziņa, kas mani no noslieces uz depresiju un trauksmi pārslēgs normāla cilvēka režīmā. un tā arī ir noticis. pavasarī iegādājos kontrabandas jaunās paaudzes zāles, izārstējos, bet neesmu maģiski pārvērtusies par citu, priecīgāku, cilvēku. patiesībā, pirms gada, ar visu hepatītu, jutos diezgan ļoti okej, bet maģistra darba rakstīšanas process bija kaut kāds visai traumējošs. nu, ne pats process, bet tas kā es tam gāju cauri. tā laikā un arī tagad, brīžiem jūtu nepārprotamu slīdēšanu tā pelēkā bezdibeņa virzienā. kaut kā ļoti cenšos no tā izvairīties, bet ir dienas, kuras vienkārši nodirnu un gaidu, kad paliks labāk. cenšos to sajūtu nevērtēt, tikai vērot, bet ir grūti. gribas uz sevi dusmoties - no sērijas "nu, bļe, kas tev ir, kas tu nevari būt normāla?". man gan gribas domāt, ka tik dziļi tai drausmīgajā stāvoklī es vairs nenonākšu, jo es domāju un skatos uz lietām citādāk nekā toreiz + ir ļoti mainījušās un padziļinājušās attiecības ar vīru un tas ļoti, ļoti palīdz. mēs protam vairāk viens otru atbalstīt un dalīties problēmās, nevis vientuļi lekt katrs savā bezdibenī vai viens otra bezdibenī. kādu laiku neesmu bijusi pie terapeites, jo sākumā viņa aizbrauca atvaļinājumā un pēc tam man bija (un joprojām ir) beigusies nauda. lai gan godīgi sakot, tajā maģistra darba rakstīšanas posmā, es nejutu, ka terapija man baigi palīdzētu. man nepatīk kaut ko nožēlot, bet man ir žēl, ka es nemeklēju kaut kādu palīdzību psihiskās veselības jomā jau toreiz, tai 2012. gadā, kad jutos tik drausmīgi. protams, man vajadzēja atklāt c hep un to izārstēt, bet tas varbūt nebija īstais brīdis, jo tas ievērojami paildzināja manu atrašanos tai pelēkajā sūdā. katrā ziņā, liels paldies, cilvēkiem, kuri turpināja tajā laikā uzturēt ar mani kontaktus, lai gan es diezgan aktīvi izvairījos no kontaktiem + kad saņēmos uz tiem, nebiju tā pati patīkamākā kompānija.

tagad es tipa skaitos brīva - mani netur ne fiziska slimība, ne studijas, ne kas cits (tikai bailes). būtu tā kā laiks izdarīt kaut kādas izvēles un pieņemt kaut kādus lēmumus, mainīt darbu, stūrēt dzīvi tādā virzienā kā man interesē un kā gribētos dzīvot. bet tas ir drausmīgi biedējoši, tas spiediens liekas tik liels, ka gribas vienkārši sēdēt un spēlēt HOMM III (tas ir mans safe place, bet es saņēmos un pirms ~nedēļas izdzēsu to no datora). bet vismaz es nepakļāvos spiedienam (iekšējam un ārējam) stāties doktorantūrā, jo tad man atkal būtu kaut kāds aizbildinājums aiz kā slēpties un neko diži nemainīt apvienojumā ar bezgalīgu stresa avotu. ļoti gribētos, lai ir tāda nostiepta aukla, kā Sansusī skaņu takā, pie kuras, ejot pa dzīvi, varētu turēties.

29/112

1/112

pēdējās divas nedēļas bija diezgan intensīvas. esmu bijusi slimnīcā uz aknu punkciju, uz darba interviju reklāmas kantorī, sēdējusi Krūzes izrādes mēģos, kopā ar kursabiedrenēm bijusi specekskursijā uz Brīvdabas muzeju, aizvietojusi kolēģi uz divām Aspazijām (tas ir stresaini), asistējusi sava zirdziņa piedalīšanos Baltu cilšu filmēšanā, noskatījusies "Ehinokaktusu Gruzonī" DDT, apmeklējusi vienu Zemlikas dienu, vēlreiz izstaigājusi Viesatas dabas taku un šķīrusies no kaķa, kurš bija ar mums ~12,5 gadus.

ilustrācijas, pārsvarā no dabas takas ( oktobra aiziešana )

7dien biju Saļikā, joprojām pastkastē nebija oktobra Rīgas Laika. 1dien uzrakstīju RL, ka nav un, ko man darīt. RL vērsās pie pasta, pasts atbildēja RL, ka piegādāts esot 7.10., bet toč nebija. mamma ziņoja, ka žurnāls atnests 1dien vai 2dien un, ka manas sūdzības dēļ tagad atlaidīšot pastnieci. kā man tagad par to jājūtas? mamma uzskata, ka jāiet uz pastu un jāmelo, ka žurnāls tomēr bija pasta minētajā datumā un, ka mēs vienkārši nepamanījām, jo pastniecīte jau tāpat strādājot par kapeikām utt. utjpr. Bet es jau pat nesūdzējos par viņu, es vienkārši gribēju zināt, kur ir mans žurnāls.

šodien gāju nodot asinsanalīzes Āgenskalna Gulbī. sākās ar to, ka viņa pieprasīja no manis naudu, apgalvojot, ka mana polise nepieciešamos izmeklējumus nesedzot. es labticīgi samaksāju. pēc tam zvanīju apdrošinātājam un noskaidroju, ka nebija nekāda pamata ņemt no manis naudu. BET trakākais bija tas, ka viņa ņēma analīzes BEZ CIMDIEM. kamēr ņēma, es neskatījos, tāpēc arī nebija iespējas neko aizrādīt. pagriezu galvu, kad viņa jau ar plikām rokām ar vatīti tīrīja brūcīti un līmēja virsū plāksteri. kamon, ar plikām rokām. tas jau tā ir kreizī, bet man pat uz nosūtījuma bija norādīta diagnoze (B18 - jebšu c hep). uzrakstīju sūdzību Gulbim. diez kas sanāks no šī visa.

šodien tāda dīvaina diena. rīta pusē pavadīju 2+ stundas LIC ļoti kafkīgajā realitātē, pēc tam braucu uz centru atdot K. mašīnu. pa Brīvības ielu, protams. t.i. pāri vef tiltam un caur pērnavsielas krustojumu. negāja īpaši ātri. tad ar ļoti pieslānītu tranvaju devos atpakaļ uz alfu, kur noskatījos, ticiet vai nē, bet dusmīgo putnu mūlteni. pēc tam ar mazāk pilnu tramu atkal uz centru un gāju uz medicīnas muzeju, kur mums šodien notika lekcija.

pilsēta uz visu šo darbību fona likās kaut kāda tāda īpaši monstroza. komplektā vēl zaļumballes un toitoi smirdoņa ap vērmaņdārzu un baronielas remontdarbu putekļi. sāku drūmi domāt, ka pārvākšanās uz rīgu varbūt ir viena liela kļūda un es pavisam drīz vienkārši nomiršu no tā pūļa, transportlīdzekļiem, smirdoņas un anksietija.

pierakstījos pie zobārstes (tuvākais pieejamais laiks - 23. maijs), pie ģimenes ārstes (jau nākamnedēļ) un pie hepataloģes (uz maija pašām beigām. beidzot tur kāds pacēla klausuli). kā arī, sarunāju jāšanas treniņu nedēļas beigās. šai pasākumā jūtos iztērējusi visu dienas enerģiju. vajadzētu vēl kko ar depresiju pasākt, bet vispirms gribu pārbaudīt vairogdziedzeri (tāpēc arī pierakstījos pie ģim.ā.). tas, draugi, īsumā viss.

ā, nē, nav viss. man negaidīti ir jauna plīts, nu, ne jauna, bet lietota. ja arī šajā nevarēs izcept mafinus un keksus, tad es uz mūžīgiem laikiem atteikšos no mafinu un keksu cepšanas. cepšu tikai kāļus un rāceņus.

p.s. saņēmos vēl arī iesniegt deklarācijas par 2014 un 2015. tagad jāgaida, kad kontā ienāks lielā nauda.

Visai aizraujoši. Pēdējā pusgada laikā esmu cilājusi glāzīti (un drusku smēķējusi arī) vairāk nekā iepriekšējos četros gados kopā. Un man ir vislabākās aknu analīzes pēdējo četru gadu laikā.

Infektoloģe, hepatoloģe Velga Ķūse: «Jau vairāku gadu garumā bija informācija par klīniskajiem pētījumiem C vīrushepatīta ārstēšanas jomā. Šogad, varētu teikt, ir notikusi «revolūcija» hroniska C vīrushepatīta ārstēšanas jomā – Eiropā un 2015. gadā arī Latvijā būs pieejami jauni, labi panesami (bez nopietnām blaknēm), augsti efektīvi, ērti lietojami medikamenti. Nozīmējot jaunās preparātu kombinācijas, varēs ātri palīdzēt hroniska C vīrushepatīta un pat aknu cirozes pacientiem. Ārstēšana ir terminēta (no 12 līdz 24 nedēļām), tas nozīmē, ka pacienti ievērojami īsākā laikā atgūs veselību, atgriezīsies normālā dzīves ritmā, neļaujot slimībai progresēt un izbojāt dzīves kvalitāti.»

jauki ne? tikai Latvijā, vismaz pagaidām, valsts negrasās jaunās zāles līdzfinansēt, bet jaunā terapija izmaksā 20 000 - 50 000 EUR. Latvija ir arī vienīgā valsts ES, kas pilnībā nesedz ārstēšanos c hepatīta pacientiem (esot viena valsts, kur ir līdzfinansējums 98%, bet nu tie 2% ir sīka vienība, salīdzinot ar 25%, kas jāsedz pacientiem pašiem šeit). Vēl Latvija ir vienīgā ES valsts, kas grasās turpināt veco, ilgstošo (24-48 nedēļas), neefektīvo (izārstējas līdz 50% pacientu) un ar smagām blaknēm pārbagāto terapiju. Citās valstīs tā ir pilnībā izņemta no nākotnes plāniem un jau notiek/ir notikusi pakāpeniska pāreja uz jaunajām zālēm.

http://www.arstubiedriba.lv/index.php/401-c-hepatita-arstesana-latvija-tikai-turigo-privilegija

cilvēki mēdz mani uzskatīt par augstprātīgu un nīgru, bet parasti man vienkārši negribas komunicēt. vai nu nav ko teikt un negribas iesaistīties sarunās, kuras mani neinteresē vai arī akna ar kaut ko nav apmierināta un es vnk jūtos sūdīgi.

p.s. vispār to aknu es tagad vislaik atceros. piemēram, kad gadās nelaipna pārdevēja vai kāds ne pa tēmu uzrūc. es skatos uz viņu domāju, moš viņš tāds ir tāpēc, ka viņam ir c hepatīts vai kas tamlīdzīgs.

šodienas prieks: šitais reāli rullē. sāku lietot pēc iepriekšējām analīzēm (novembra beigas) un man ir milzīgs uzlabojums!
(ASAT un ALAT bija 183 un 243, tagad ir 84 un 131, norma ir <31, bilirubīns vispār ir normā, iepriekš 2x pārsniedza to)
rīti joprojām ir grūti, bet kopumā prāts liekas priecīgāks un enerģijas ir drusku vairāk.

visā tai hepatīta padarīšanā man ļoti nogurdina, ka nav iespējas kā ar citām slimībām vulgaris - to izslimot. ir gripa - nu ok, paguli nedēļu mājās, varbūt ilgāk. visi redz - tu esi slims. ikdienas rūpēs un atbildībās ir pauze, apkārtējie (ģimene, priekšniecība) parūpējas, lai lietas, kas jādara tiek izdarītas vismaz minimālākajā līmenī. tu guli, domā, izslimo, pārslimo, pārgremo, izveseļojies, celies un ej tālāk. mazliet iespringsti, bet izdari iekavētos darbus un viss ir kārtībā. man tādas opcijas nav. man, neatkarīgi no tā, cik sūdīgi es jūtos vai nejūtos, tā ikdiena visu laiku jāvelk un jāvelk un jāvelk. un vēl jātērē enerģija tam, lai izskatītos, uzvestos, runātu kaut cik iederīgi sabiedrībai, jo a) es netaisos staigāt ar t-krekliņu, uz kura rakstīts - man ir c hepatīts, žēlojiet mani, dariet visu manā vietā un paciešat, ja man bioķīmisku eroru rezultātā nāk virsū nīgruma lēkmes; b) pat tuvākajiem cilvēkiem ir grūti saprast un iedomāties, kādas ir tās sliktumu sajūtas. es taču ceļos no rīta, staigāju, eju ārā, gatavoju ēst, rūpējos par zirgu, strādāju - značit ir kaut cik ok; c) tā kā šī diagnoze jebkurā gadījumā (t.i. gan ārstējot tradicionāli, gan netradicionāli) ir ilgstošs process, ir skaidrs, ka manus pienākumus un atbildības neviens nevar/negrib uzņemties uz nenoteikti ilgu laiku, uz darbu man ir jāiet kaut vai tāpēc, lai izdzīvotu. ok, tiem, kas izvēlas tradicionālo terapiju, smagāku blakņu gadījumā ir iespēja atrasties uz ilgstošas slimības lapas, bet lielākoties cilvēki izvēlas tā nedarīt - tīri tās pašas naudas un izdzīvošanas dēļ (atceramies, ka LV pašam ir jāapmaksā 25% no ārstēšanās, kas atkarībā no svara un citām niansēm izmaksā 100 - 200 latus mēnesī).
droši vien visa augstākminētā dēļ, man gribas to klusināti balto istabu, kurā ieslēgties uz nenoteiktu laiku un savā nodabā un tempā nodarboties ar slimības izvadīšanu.

paradoksāli, bet, ja neskaita HCV, man ir teju ideāla veselība - es neesmu slimojusi kādus gadus 6 vismaz. augsta temperatūra man ir bijusi vienreiz - kad gudrības zobs nāca. vienreiz bija kaukāds vēdervīruss ar caureju. nujā un ne vairāk par trim klepiem/puņķiem vulgaris gadā. parastās asinsanalīzes (t.i. pilnā asinsaina) man ir lieliskas - viss normas robežās.

vēl es sapratu kāpēc man nepatīk ka par mani uztraucas. tas manī rada vainas sajūtu. ka es apgrūtinu vai sagādāju kādam nepatīkamas sajūtas. galu galā - tā taču ir mana problēma, nafig kādam no tā jācieš. lai gan atrodas tādi cilvēki, kuri māk kaukā tā raizēties, ka man tas pat patīk. nu tādā nozīmē, ka dod atbalsta un sapratnes sajūtu. un manliekas, ka šo atšķirību noteikti kāds budists varētu izskaidrot.

man ir sevis žēl, es dusmojos uz sevi par to, un tad es dusmojos par to, ka es dusmojos. jo pareizi un lietderīgi taču būtu nevis žēlot vai dusmoties, bet sevi vienkārši mīlēt. ir viegli sevi mīlēt, kad iet labi. vēl vieglāk ir mīlēt savu dzīvi fotogrāfijās - ekskursijas, tizlošanās, mīlestība, draudzība ar pustonnu smagu, brīvību simbolizējošu, dzīvnieku... taču tie ir tikai mirkļi (neapšaubāmi skaisti un neapšaubāmi spēku dodoši), bet uz to fona viss pārējais ir tik liela, pelēka un nomācoša masa. un tajā sevi mīlēt ir neizsakāmi grūti.
es visiem vienmēr saku, ka vienmēr ir vairāk nekā viena izvēles iespēja, ka vienmēr ir izeja, bet pati jau kādu gadu neredzu nedz izeju, nedz iespēju izvēlēties. tiklīdz man sāk likties, ka kaut ko tādu esmu atradusi vai saskatījusi, tā tas izrādās kārtējais strupceļš.
man liekas, ka prioritāte šobrīd būtu sarunāt ar slimību, lai tā iet, no kurienes nākusi. bet paralēlās sižeta līnijas (parāds brālim, zirga veselības problēmas, tas, ka jāiet uz darbu, jākomunicē ar cilvēkiem, ka ir pienākumi, savas īstās vietas meklējumi dzīvē, tas ka vienkārši sūdīgi jūtos utt.) ir tik skaļas un distortējošas, ka es nemaz nespēju koncentrēties. man gribētos ieiet tādā klusināti baltā istabā, ārpus kuras paliek visas paralēlās problēmas, palikt divatā ar sevi un izdomāt to slimību no sevis ārā. nospiest pauzi un iegūt laiku, mieru, klusumu tikai sev. es mēģinu runāties ar Augšu, bet neatbild. agrāk atbildēja, turklāt pat ļoti skaļi, skaidri un saprotami. tagad, jau labu laiku, ir totāls klusums.
pāris dienas atpakaļ, man meitene, kas dzīvo Francijā, jautāja - vai es saņemot pietiekamu atbalstu no apkārtējiem un sabiedrības. es īsti nezināju, ko atbildēt, jo es nekad neesmu gaidījusi nekādu īpašu atbalstu. no tuvākajiem (un cibas) varbūt jā, bet ne no sabiedrības. turklāt man kopš bērnības allaž ir riebies, ka par mani uztraucas, tāpēc arī biežāk gribas klusēt un nestāstīt, ja iet slikti. un, man nezkāpēc, vienmēr apriori liekas, ka lielākā daļa cilvēku mani nosoda vai nosodīs (vai uzskatīs par tumsoni) tāpēc, ka esmu izvēlējusies neārstēties ar Latvijā pieejamo tradicionālo terapiju (jūs ziniet, ja, ka pozitīvs iznākums ir vien 30% gadījumu, blakus parādības medikamentiem ir ļoti smagas, valsts joprojām šo dārgo, neefektīvo un veselību graujošo terapiju neapmaksā simtprocentīgi, kamēr ārzemēs jau labu brīdi izmanto jaunākas paaudzes medikamentus, ar uz pusi lielāku pozitīvo iznākumu procentu, mazākām blaknēm un mazāk graujošu ietekmi uz veselību - turklāt bez maksas). es izvēlos klusēt, arī tāpēc, ka man liekas nogurdinoši un kaitinoši taisnoties citiem par to, kāpēc mana izvēle ir tieši tāda. īpaši tas attiecas uz tuvāko ļaužu loku un es tagad skaļi pateikšu, ja, ka tas reizēm ir iemesls zināmam vēsumam pret kādu cilvēku.
turpinot domu par atbalstu - manliekas, ka viens no lielākajiem atbalstiem kādu es varu vēlēties - ir cienīt manu izvēli un atbalstīt mani tajā, nevis neiedziļinoties jautājumā (atšķrībā no manis) mēģināt kaut ko iestāstīt, iegalvot vai pierādīt manas izvēles nepareizību.

Sliktumi patiešām izrādījās sliktumi. Ja līdz šim analīzes lēnām, bet stabili uzlabojās, tad tagad pēkšņi ir ritīgi sliktākas.

"Zobārstu asociācijas lobija un varas pārstāvju noziedzīgas bezatbildības dēļ invazīvos instrumentus (turbīnas un leņķa gali, kas kopā ar urbi nonāk pacientu mutēs) Latvijā ir joprojām atļauts apstrādāt ar aizvēsturiskām metodēm, apstrādājot tvaika kamerās, vai vienkārši noslaukot ar dezinfekcijas salveti. Tas vīrusus nenogalina. Pēc katra pacienta šie instrumenti ir jāsterilizē B tipa autoklāvos, taču to dara 1 no 58 mūsu aptaujātajiem zobārstniecības kabinetiem. Es ar vairākiem domubiedriem pagājušā gada augustā sazinājos ar vairāk nekā 200 zobārstiem, taču tikai 58 no tiem piekrita atbildēt uz provokatīviem jautājumiem. Aptuveni trešajai daļai šo kabinetu pat ir B tipa autoklāvi, taču instrumentu apstrāde notiek labi ja dienas beigās. Ja viens zobārsts no rīta pieņem B vai C hepatīta, vai HIV inficētu pacientu, tad tāds riskam pakļauj nākamos 10 cilvēkus, kas pēc tam sēžas tajā krēslā. Tikai viens no 58 apjautātajiem kabinetiem B tipa autoklāvu izmanto instrumentu apstrādei pēc katra pacienta. Pārējie domā, ka apstrāde dienas beigās ir pilnīgi pietiekama, bet daudziem šādas aparatūras nav. Kāda anonīma zobārsta asistente ziņoja pat par skalošanu zem krāna, jo grafiks dakterītei taču tik saspringts, jāpelna nauda līzinga atmaksai un telpu nomai un vēl droši vien braucienam uz kūrortu.
Tā kā inkubācijas periods ir ilgs, un slimību konstatē ļoti vēlu, ir praktiski neiespējams pierādīt zobārstu vainu. Un uz to šobrīd zobārsti arī spekulē. Es arī nerunātu tik pārliecināti, ja man nebūtu savākti fakti par šo problēmu no citām valstīm, kā arī, ja nepazītu kādu cilvēku, kurš ir eksperts medicīnisko instrumentu sterilizācijas jautājumos."

"C-hepatīta vīruss ir ļoti izturīgs vidē un viņam nepietiek ar to, ka jūs noslaukāt ar papīra salveti vai šķīdumu uzpūšat, tas pilnīgi ir garām. Ar to instrumentu strādājot var inficēt nākamo pacientu ievainojumam nav jābūt masīvam, nav jābūt asins peļķei. Pietiek vienu mazu pilīti un tālāk veicot šo procedūru nākamajam pacientam, ja instrumenti nav apstrādāti, var pārnest šo infekciju uz nākamo klientu."

"Ik dienu Latvijā vismaz trīs cilvēki inficējas ar C hepatītu"

tagad, kad gadās kāds pušums, tad skatos uz savām asinīm un liekas tik jocīgi - tās ir saindētas un tā plašāk skatoties es ar tām varu kādu nogalināt. arī netīšām.

palasījos te vienu grāmatiņu, kas tālāk aizvedināja mani palasīt to cilvēku pieredzi, kuri tipa ir izārstējušies no c hepatīta ar trad.med. terapiju, bet rezulātā ir kļuvuši miljons reizes slimāki, vārgāki un salauztāki. esmu pilnīgā "sajūsmā". pārsvarā gan cilvēki neizārstē c hep ar trad.med. terapiju. vai, ja izārstē tad uz īsu laiku un pēc pusgada-gada vīruss ir atpakaļ. tādi vismaz ir mani intensīvas interneta pārrakšanas rezultāti. un es pilnīgi noteikti nemēģinu koncentrēties uz slikto.
katrā ziņā, viss ko līdz šim esmu lasījusi, liek domāt, ka interferona un ribavirīna terapija būs pats pēdējais, ko es izvēlēšos. tas šķiet kas līdzīgs ļoti lēnai un mokošai un dārgai pašnāvībai.

ir sasniegts next level nevarēšanā no rīta pamosties/piecelties - jau otro rītu pēc modinātāja aizmiegu un sapņoju, ka esmu viegli, bez problēmām piecēlusies un esmu par to pilnīgā sajūsmā.
kāda būs nākamā stadija? ka es nemodīšos vispār un visu atlikušo dzīvi pavadīšu sapnī?

( C )

dūūms uzņem apgriezienus. Radžai arī diezgan nopietnas veselības problēmas. detaļās neieslīgšu, bet šodien nomainījām vetu, iztērējām 50 latus, bet vismaz ir sajūta, ka šīs problēmas tiek patiešām risinātas un tam, kas tiek darīts ir rīzonabls pamatojums. nevis kārtējo reizi grūstas kaukādas antibiotikas.
pati biju šodien Infektoloģijas centrā uz konstultāciju pie hepatologa. tas neko jaunu vispār nepateica, tikai nozīmēja vēlreiz uztaisīt tādas pašas analīzes, kādas man jau ir svaigi uztaisītas pie Gulbja. tikai pie viņiem rezultāti jāgaida 2 nedēļas (un pakaļ jābrauc personīgi - uz epastu nesūta, pa telefonu nesaka), ja grib pie ārsta - uz atkārtotu vizīti pieraksts mēnesi uz priekšu (pirmā vizīte bija rindas kārtībā). man gan jau Kārļa sakarā palika ļoti, ļoti nelabs iespaids par Infektoloģijas centru (no slimnīcas viņu tā arī izlaida - bez diagnozes).