*

visā tai hepatīta padarīšanā man ļoti nogurdina, ka nav iespējas kā ar citām slimībām vulgaris - to izslimot. ir gripa - nu ok, paguli nedēļu mājās, varbūt ilgāk. visi redz - tu esi slims. ikdienas rūpēs un atbildībās ir pauze, apkārtējie (ģimene, priekšniecība) parūpējas, lai lietas, kas jādara tiek izdarītas vismaz minimālākajā līmenī. tu guli, domā, izslimo, pārslimo, pārgremo, izveseļojies, celies un ej tālāk. mazliet iespringsti, bet izdari iekavētos darbus un viss ir kārtībā. man tādas opcijas nav. man, neatkarīgi no tā, cik sūdīgi es jūtos vai nejūtos, tā ikdiena visu laiku jāvelk un jāvelk un jāvelk. un vēl jātērē enerģija tam, lai izskatītos, uzvestos, runātu kaut cik iederīgi sabiedrībai, jo a) es netaisos staigāt ar t-krekliņu, uz kura rakstīts - man ir c hepatīts, žēlojiet mani, dariet visu manā vietā un paciešat, ja man bioķīmisku eroru rezultātā nāk virsū nīgruma lēkmes; b) pat tuvākajiem cilvēkiem ir grūti saprast un iedomāties, kādas ir tās sliktumu sajūtas. es taču ceļos no rīta, staigāju, eju ārā, gatavoju ēst, rūpējos par zirgu, strādāju - značit ir kaut cik ok; c) tā kā šī diagnoze jebkurā gadījumā (t.i. gan ārstējot tradicionāli, gan netradicionāli) ir ilgstošs process, ir skaidrs, ka manus pienākumus un atbildības neviens nevar/negrib uzņemties uz nenoteikti ilgu laiku, uz darbu man ir jāiet kaut vai tāpēc, lai izdzīvotu. ok, tiem, kas izvēlas tradicionālo terapiju, smagāku blakņu gadījumā ir iespēja atrasties uz ilgstošas slimības lapas, bet lielākoties cilvēki izvēlas tā nedarīt - tīri tās pašas naudas un izdzīvošanas dēļ (atceramies, ka LV pašam ir jāapmaksā 25% no ārstēšanās, kas atkarībā no svara un citām niansēm izmaksā 100 - 200 latus mēnesī).
droši vien visa augstākminētā dēļ, man gribas to klusināti balto istabu, kurā ieslēgties uz nenoteiktu laiku un savā nodabā un tempā nodarboties ar slimības izvadīšanu.

paradoksāli, bet, ja neskaita HCV, man ir teju ideāla veselība - es neesmu slimojusi kādus gadus 6 vismaz. augsta temperatūra man ir bijusi vienreiz - kad gudrības zobs nāca. vienreiz bija kaukāds vēdervīruss ar caureju. nujā un ne vairāk par trim klepiem/puņķiem vulgaris gadā. parastās asinsanalīzes (t.i. pilnā asinsaina) man ir lieliskas - viss normas robežās.

vēl es sapratu kāpēc man nepatīk ka par mani uztraucas. tas manī rada vainas sajūtu. ka es apgrūtinu vai sagādāju kādam nepatīkamas sajūtas. galu galā - tā taču ir mana problēma, nafig kādam no tā jācieš. lai gan atrodas tādi cilvēki, kuri māk kaukā tā raizēties, ka man tas pat patīk. nu tādā nozīmē, ka dod atbalsta un sapratnes sajūtu. un manliekas, ka šo atšķirību noteikti kāds budists varētu izskaidrot.