maijs

Posted on 2018.05.09 at 19:19
man:: miegs nāk un besis
Tags: , ,
*) šon apaļi 10 gadi kopā ar K.
*) par laimi nenācās piedzīvot otru devīto maiju blakus uzvaras parkam
*) esmu atpakaļ no londonijas, ļoti gribas uz savu namiņu, bet rīt/parīt jāiet uz kkādiem bezdarbnieku kursiem
*) man riebjas lutonas lidosta

maijs

Posted on 2018.05.06 at 01:42
Tags:
gugle saka, ka mums šodien bija vara (vai vilnas) kāzas. vēl šodien Kārlim Marksam bija 200. dzimšanas diena.

augusts

Posted on 2017.08.29 at 02:01
Tags: , , ,
pēdējo mēnešu laikā notikušas vairākas lietas, kas rada spiediena sajūtu un vēlmi paslēpties vai bēgt. visupirms es, izejot cauri milzīgiem prokrastinācijas un anksietija džungļiem, uzrakstīju maģistra darbu un pabeidzu maģistrantūru (kuru biju uzsākusi tīri izklaidējošu apsvērumu dēļ). kad pirms ~2 gadiem man bija iepriekšējā "jāmaina darbs" lēkme, bet nekas nesanāca (biju uz divām intervijām, vienā piedāvāja strādāt ļoti daudz interesanta darba par kapeikām, otrā ļoti stresainu darbu ar labu atalgojumu, bet tur tāpat izvēlējās citu kandidātu), es dabūju stipendiju un paslēpos aiz studiju vairoga - tipa, palikšu vien tepat iesildītajā un zināmajā vietiņā, kamēr pabeigšu studijas. tad domāšu, ko darīt tālāk. tas "tad" ir tagad, turklāt apvienojumā ar to, ka iestāde, kurā strādāju ir zaudējusi 99% no visa, kas tur man jelkad ir paticis un man liekas negodīgi pret visām iesaistītajām pusēm tur baigi ilgāk uzkavēties. bet, man, protams, ir drausmīgi bail. bail izkāpt no komforta zonas, bail zaudēt ierastās ērtības, bail kļūdīties, bail zaudēt stabilus ienākumus un daudz brīvā laika, utt. utjpr. un, es diemžēl ne visai spēju ticēt sev. arī lasot darba sludinājumus neredzu ne kaut ko tādu, ko gribētos pamēģināt, jo liktos interesanti, ne arī ko tādu, ko būtu ar mieru pamēģināt, jo liktos ok atalgojums. tā vispār, labprāt pārceltos kaut kur uz provinci, bet tur ar jēdzīgiem darba piedāvājumiem vēl sūdīgāk.

otra lieta ir ne visai patīkamā atziņa, ka vairums no tā, ko es mēģināju novelt uz c hepatītu ir bijusi visparastākā depresija. c hep man atklāja 2012. gada rudenī. kad es pēc ļoti drausmīgas vasaras (es to laiku atceros, kā pelēku, bezformīgu masu, kurā es nepārtraukti cīnījos par to, lai vispār no rīta atvērtu acis un atrastu spēku izlīst no gultas, kurā man nekas neinteresēja, bet viss kaitināja. es jutos it kā būtu bez ādas, bet pasaule būtu kā ļoti raupjš smilšpapīrs) saņēmos aiziet pie ģim. ārstes un pajautāt, ko man darīt. viņa aizsūtīja mani uz aknu analīzēm un atklājās, ka man ir c hep. tas nebija patīkami, tomēr es jutos arī atvieglota. es ļoti daudz biju sevi šeimojusi par to, ka nenovērtēju visu to brīnišķīgo kas man ir - es biju kopā ar cilvēku, ar kuru ļoti gribēju būt kopā, bija piepildījies mans bērnības sapnis par savu zirgu, dzīvoju privātmājā Pierīgā ar suni, kaķiem (un vecākiem), bijām tikuši pie mašīnas un es biju nolikusi tiesības - bet es tikai stundām ilgi sēdēju vienā stūrī un nespēju saņemties pilnīgi nekam, negribēju (un nespēju) komunicēt ar cilvēkiem utt. es tajā laikā pat nedomāju tādās kategorijās - ka man varētu būt depresija vai citi psihiski traucējumi vai, ka es varbūt gribētu to noslēpt (lai gan es to neapzināti darīju, vismaz ārpus mājām). es par to vispār nebiju iedomājusies, es tikai jutu, ka ar mani kaut kas ļoti nav kārtībā. diagnoze - c hepatīts tādā ziņā nāca kā tāds eņģelis, kurš uz saviem pleciem paņēma manu vainas sajūtu par to, ka es nespēju novērtēt savu jauko dzīvi un priecāties par to. man bija uz ko novelt vainu. jo paguglējot simptomus - var jau tur pievilkt klāt gan depresīvumu, gan nespēku, gan konstantu nogurumu, utt.
tobrīd vienīgā iespēja ārstēties bija ar ļoti neefektīvo veco terapiju, ar drausmīgām blakusparādībām, turklāt veicot līdzmaksājumu līdz 200 Ls mēnesī. izsvērusi visus par un pret es nolēmu neārstēties un gaidīt jaunās paaudzes zāles. diezgan daudz naudas tērēju uztura bagātinājiem un jāsaka, ka to es nenožēloju. aknu rādītāji analīzēs uzlabojās un arī es, vismaz fiziskā aspektā, sāku justies par kripatiņu labāk. taču 2012., 2013., 2014. gadus es manliekas īsti nemaz nedzīvoju. es karājos kaut kādā tādā pelēkā izplatījumā. ok, es gāju uz darbu, ēdu, gulēju, braucu pie zirga utt. taču tas viss notika ar nenormālu (visdrīzāk jau psihisko) piepūli, īpaši sūdīgi bija tumšajos gadalaikos. par laimi reizēm bija kaut kādi reti brīži, kuros kaut kas uz neilgu laiku izsita no tā stāvokļa ārā (piemēram, ekskursija, lai gan ir bijusi arī kaudze visai neveiksmīgu ekskursiju, kurās man vienkārši negribas un nav spēka kāpt ārā no mašīnas un kaut kur iet). 2014. gada rudenī sāku iet LU jogas kursos, kuros liels akcents tika likts uz meditāciju un filozofisko aspektu. pakāpeniski sāku justies labāk un dzīvāk, likās, ka ap mani izkustas kaut kāds ļoti ilgi uz vietas stāvējis gaiss. es biju tikusi jau tik tālu, ka spēju arī saņemties, lai praktizētu mājās, no rītiem bija vieglāk piecelties un bija vieglāk komunicēt ar cilvēkiem. tad kurss beidzās un tad notika mana laulības krīze, kuras viens no cēloņiem, protams, bija mans tā laika psihiskais stāvoklis. pēc tās kaut kā ļoti jūtami (lai gan lēni un viļņveidīgi) mainījās attiecības (uz labo pusi) un tajā pelēkajā sūdā es par laimi neatkritu atpakaļ, bet jogu un meditāciju praktizēt pārstāju. pirms gada sāku iet pie terapeites un visai drīz sāku apjaust, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka izārstēšanās no hepatīta nebūs tāda maģiska podziņa, kas mani no noslieces uz depresiju un trauksmi pārslēgs normāla cilvēka režīmā. un tā arī ir noticis. pavasarī iegādājos kontrabandas jaunās paaudzes zāles, izārstējos, bet neesmu maģiski pārvērtusies par citu, priecīgāku, cilvēku. patiesībā, pirms gada, ar visu hepatītu, jutos diezgan ļoti okej, bet maģistra darba rakstīšanas process bija kaut kāds visai traumējošs. nu, ne pats process, bet tas kā es tam gāju cauri. tā laikā un arī tagad, brīžiem jūtu nepārprotamu slīdēšanu tā pelēkā bezdibeņa virzienā. kaut kā ļoti cenšos no tā izvairīties, bet ir dienas, kuras vienkārši nodirnu un gaidu, kad paliks labāk. cenšos to sajūtu nevērtēt, tikai vērot, bet ir grūti. gribas uz sevi dusmoties - no sērijas "nu, bļe, kas tev ir, kas tu nevari būt normāla?". man gan gribas domāt, ka tik dziļi tai drausmīgajā stāvoklī es vairs nenonākšu, jo es domāju un skatos uz lietām citādāk nekā toreiz + ir ļoti mainījušās un padziļinājušās attiecības ar vīru un tas ļoti, ļoti palīdz. mēs protam vairāk viens otru atbalstīt un dalīties problēmās, nevis vientuļi lekt katrs savā bezdibenī vai viens otra bezdibenī. kādu laiku neesmu bijusi pie terapeites, jo sākumā viņa aizbrauca atvaļinājumā un pēc tam man bija (un joprojām ir) beigusies nauda. lai gan godīgi sakot, tajā maģistra darba rakstīšanas posmā, es nejutu, ka terapija man baigi palīdzētu. man nepatīk kaut ko nožēlot, bet man ir žēl, ka es nemeklēju kaut kādu palīdzību psihiskās veselības jomā jau toreiz, tai 2012. gadā, kad jutos tik drausmīgi. protams, man vajadzēja atklāt c hep un to izārstēt, bet tas varbūt nebija īstais brīdis, jo tas ievērojami paildzināja manu atrašanos tai pelēkajā sūdā. katrā ziņā, liels paldies, cilvēkiem, kuri turpināja tajā laikā uzturēt ar mani kontaktus, lai gan es diezgan aktīvi izvairījos no kontaktiem + kad saņēmos uz tiem, nebiju tā pati patīkamākā kompānija.

tagad es tipa skaitos brīva - mani netur ne fiziska slimība, ne studijas, ne kas cits (tikai bailes). būtu tā kā laiks izdarīt kaut kādas izvēles un pieņemt kaut kādus lēmumus, mainīt darbu, stūrēt dzīvi tādā virzienā kā man interesē un kā gribētos dzīvot. bet tas ir drausmīgi biedējoši, tas spiediens liekas tik liels, ka gribas vienkārši sēdēt un spēlēt HOMM III (tas ir mans safe place, bet es saņēmos un pirms ~nedēļas izdzēsu to no datora). bet vismaz es nepakļāvos spiedienam (iekšējam un ārējam) stāties doktorantūrā, jo tad man atkal būtu kaut kāds aizbildinājums aiz kā slēpties un neko diži nemainīt apvienojumā ar bezgalīgu stresa avotu. ļoti gribētos, lai ir tāda nostiepta aukla, kā Sansusī skaņu takā, pie kuras, ejot pa dzīvi, varētu turēties.

kāzu jubilē nr6

Posted on 2017.05.06 at 13:28
Tags: ,
valsts svētkus izlietājām sestā kāzu jubileuma atzīmēšanai ar, jau par tradīciju kļuvušo eckurseju. izbraucām ap pusdesmitiem, atpakaļ bijām pāri pusnaktij. maršruts: Kabile - Užava - Jūrkalne - Alsunga - Pāvilosta - Liepājas karosta. satikām medņu vistu, ļoti medžik briedi un stirnu + vēl daudz visādu putnu. bija ļ., ļ. daudz vēja un saules. un jūras arī.

ilustrācejas )

janvāris

Posted on 2017.01.20 at 23:31
man:: nogurums
skan: Steve Reich - Music for 18 Musicians
Tags: , ,
par spīti anksietijam u.c. psihprob un hroniskam naudas trūkumam, man ļoti, ļoti liekas, nē, es esmu droša, ka vēlāk atceroties šo laiku, šo pirmo rudeni un ziemu Āgenskalna dzīvoklī, man tas asociēsies ar lielu laimīgumu, mājīgumu un omulību.

maijs

Posted on 2016.05.09 at 12:55
Tags:
8 gadi kopā. pēdējais no tiem bija visai čalendžing, bet nevar noliegt, ka pērnā gada nepatīkamajiem notikumiem ir visai patīkamas sekas.

kāzu jubileja nr5

Posted on 2016.05.06 at 02:22
man:: iesnas
skan: Amanda Palmer & Jherek Bischoff - Helden
Tags: , ,
vakar bija brīnešķīga diena, kuru pavadījām 14 stundās nobraucot ~520 km un atzīmējot piekto kāzu jubileju.
satikām daudz faunas - stārķi, dzērves, stirnas, lapsa, ezis, ķirzaka, ronēns, lidojošas vimbas, pusdienojoša odze + vēl visādi putni

ilustrācijas )

februāris

Posted on 2016.02.03 at 18:17
Tags: ,
runājot par beznosacījumu mīlestību, es nesaprotu, kāpēc tās pieminēšana lielākajai daļai asociējas ar kaut kādiem augstiem, netveramiem un ezotēriskiem plauktiņiem vai šķiet, ka kas tāds iespējams tikai attiecībā uz bērniem.
manuprāt, "beznosacījumu mīlestība" (un "īsta" mīlestība vispār) balstās saprašanā, ka neviens nevienam nepieder + tajā, ka mīlestībai nav sakara ar tirgošanos. nu no sērijas - ja tu man tā, tad es tev šitā / ja, tu man izdarīsi to, tad es tevi mīlēšu mūžīgi / ja tu man neteiksi, ka mīli, es tevi ienīdīšu utt. jā, tāds "tirgus" ir nepieciešams kopdzīves un sadzīves organizēšanai - ja tu nomazgāsi traukus, es iznesīšu miskasti vai - man šodien sūdīgi, ja tu mani pažēlosi, es neprasīšu, lai tu nedēļas nogalē brauc līdzi pie maniem vecākiem utt. tas ir neizbēgami, bet uz tādiem pašiem principiem tiek balstīta arī sadzīve kopmītnēs, komunālajos dzīvokļos, draugu attiecībās utt. atšķiras tikai "preces un pakalpojumi".
mīlestība vai nu ir vai nav un, ja tās eksistencei ir nepieciešams "tirgus", tad manuprāt, viņas nav. varbūt ir pieķeršanās vai bailes palikt vienam utt, bet ne mīlestība. protams, tas, uz kādiem nosacījumiem cilvēks gatavs "tirgoties" var būt saistīts ar mīlestības esamību vai neesamību (t.i. gatavība kaut ko upurēt, ziedot vai gluži otrādi neiesaistīšanās un vienaldzīgums), bet var arī nebūt. varbūt cilvēks gluži vienkārši nav spējīgs dot otram, to ko otrs gaida, lai gan mīl. tad ir jāizvēlas, kas svarīgāks - tā prece vai pakalpojums, kas nav pieejams vai mīlestība un iztikšana bez šīs lietas/darbības - pofig, kas tieši tas ir. var, protams, turpināt gribēt abus, bet tas parasti rezultējas slimīgās, postošās, vienu vai abus iesaistītos pazemojošās attiecībās.

vienīgais nosacījums mīlestībai ir katrs cilvēks pats. ja kāds mani nemīl, tad tā ir mana problēma, nevis tā cilvēka, kurš nemīl un kaut ko pārmest viņam ir lieki un nereti arī pazemojoši. protams, ir normāli, cilvēcīgi, saprotami pieķerties otram un baidīties palikt vienam, bet ir bīstami aizmirst par to, ka neviens nevienam nepieder. bīstami - tāpēc, ka tā ignorēšana vai aizmiršana pilnīgi noteikti beidzas ar sāpēm un ciešanām. tāpat arī, mums nereti gribas domāt, ka otrs mums ir kaut ko parādā - mīlestību, rūpes, gādību... bet tad rodas jautājums, vai otrs vispār ir prasījis to, par ko mums liekas, ka viņš ir "parādā"? varbūt mēs to entuziastiski/pašaizliedzīgi/utt. esam viņam uzkrāvuši bez prasīšanas vai viņam to maz vajag. vēl manliekas, ka "veselīga" mīlestība iet roku rokā ar pašcieņu, bet, ja tev un otram ar pašcieņu viss kārtībā, tad nemaz ij prātā neienāks mēģināt balstīt mīlestību uz piederēšanu otram, apmaiņu ar "precēm un pakalpojumiem" un bailēm palikt vienam.

nešaubos, ka katram var būt citādāka izpratne par to, kas ir mīlestība un, ko tā nozīmē. šī ir manējā. (un es nebūt neapgalvoju, ka nepieķeros vai netirgojos. es vienkārši cenšos paturēt prātā pamatu tam visam. brīžiem sanāk labāk, brīžiem sliktāk)

p.s. tie vārdi pēdiņās likti tāpēc, ka prasītos izvērstāks skaidrojums, kas ar to tiek domāts, bet nu es negribu rakstīt par to referātu, tikai pieglabāt savā blodziņā savas domas un sajūtas attiecībā uz šiem jautājumiem.

oktobris

Posted on 2015.10.03 at 01:04
man:: bišķi piedega banānkūka
skan: Gavin Bryars - On Photography
Tags:
šis laikam ir kaut kāds šķiršanās gads. baigi daudzi ilggadīgi pāri (arī ar bērniem, kopīgām mājām, kredītiem, utt.) izšķīrušies. es gandrīz vairs nebrīnos, kad dzirdu par kārtējo gadījumu, bet nu tāda jocīga sajūta tomēr ir. ok, esmu bijusi arī trejās kāzās šogad, kas gan ir vismaz uz pusi mazāk nekā tās šķiršanās.
mēs jau paši arī bijām uz robežas, bet, ja neskaita detaļas, bez kurām noteikti varēja iztikt, man tas kaut kādā ziņā liekas labi. tāda vecā dekonstrukcija un pārradīšana citā kvalitātē. es, protams, nesaku, ka tā pārradīšana šobrīd ir galīga, pabeigta un dievišķīgās gaismās mirdzoša, bet mēs ar to nodarbojamies, ir nomainījies skatpunkts/leņķis kā mēs uz savām attiecībām skatāmies un tas ir interesanti.

septembris

Posted on 2015.09.15 at 00:21
Tags: , ,
*) man nesen bija visai aktuāls jautājums par to kā saglabāt pašcieņu, cenšoties saglabāt pašcieņu. tas ir sarežģīti, īpaši, ja runa par robežsituāciju. es, protams, pieļāvu pāris kļūdas, bet kopumā manliekas tiku cauri visai pieklājīgi. interesanti skatīties, kā citiem pašcieņa vispār nav aktuāla, bet tas visai automātiski nozīmē, ka tāds cilvēks arī nespēj cienīt citus. man laikam liekas, ka pašcieņa ir miljons reizes svarīgāka nekā kaut kāds īslaicīgs gandarījums ievainotam ego;
*) es laikam nekad nesapratīšu to gudrās grāmatās pausto atziņu, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis. tāpat kā nesapratīšu kā var riebīgos vārdos apsaukāt un censties pazemot cilvēku, kuru tipa mīli/kurā esi iemīlējies/kurā tev liekas, ka esi iemīlējies. man tas liekas līdzvērtīgi kā apsaukāt pašam sevi. manliekas, ka mīlestība ir miljons reizes svarīgāka nekā kaut kāds īslaicīgs gandarījums ievainotam ego. un ja es mīlu, man liekas šausmīgi šo mīlestību (t.i. savas skaistākās jūtas) pašrocīgi apliet ar samazgām, pat, ja piemēram, neesmu saņēmusi gaidīto pretmīlu utt. (un tie nav tukši vārdi, es esmu to piedzīvojusi);
*) vēl man liekas, ka ir jāpriecājas un jāatbalsta jebkādi cilvēka centieni būt godīgam. pasaule ir tik pilna ar meliem un izlikšanos, tāpēc man liekas ļoti skaisti, labi un gaiši, ja kāds saņemas būt godīgs - pret sevi un citiem, pat, ja tas kādam nav ērti. nu un, ka tas var būt sāpīgi? tas taču ir normāli ka sāp. mēs visi esam ievainoti un tiksim ievainoti, bet godīgums ir miljons reizes svarīgāks nekā kaut kāds īslaicīgs gandarījums ievainotam ego. manliekas cilvēki mūsdienās reizēm izvēlas melot tieši tāpēc, ka baidās no iespējamās (pret)reakcijas viņu centieniem būt godīgiem. godīgums lielā mērā nozīmē arī uzņemšanos atbildību par savu dzīvi, būt pieaugušam un nobriedušam cilvēkam;
*) vēl es šodien daudz domāju (un mazliet diskutēju) par to, kur aug kājas cilvēku tieksmei tenkot. viens variants kas izskanēja, ir ka tenkas savā ziņā rada vērtību sistēmu. tipa, tas par ko tenko ir ārpus šīs vērtību sistēmas. bet es nezinu vai man ar šo skaidrojumu pietiek. man jāatzīst, ka man ir tāds guilty pleasure reizēm runāt par citu cilvēku dzīvēm. pārsvarā gadījumos kad kaut kādi notikumi kontekstē vai paralēlē ar notikumiem manā dzīvē un ir interesanti veikt tādu kā salīdzinošo analīzi. un es cenšos ļoti, ļoti rūpīgi izvēlēties cilvēkus, ar kuriem to darīt un nekad nerunāt neko tādu, ko vajadzības gadījumā nespētu pateikt/atzīt konkrētajam cilvēkam personīgi un acīs skatoties, bet vienmēr jau nesanāk tik skaisti un tīri, kā gribētos;
*) atgriežoties pie godīguma, man šķiet, ka cilvēks kas nav godīgs vai vismaz necenšas tāds būt, nevar radīt tiešām dziļu un patiesu un kvalitatīvu mākslu. es tagad negribu iedziļināties mākslas definīcijā, jo runa ir par manu personīgo izpratni par to, ko es uzskatu un izjūtu kā mākslu (manliekas, ka šis varētu būt arī viens no iemesliem kāpēc Alvim sanāk labas izrādes, bet Šmitam nē);
*) man viena no svarīgākajām lietām dzīvē ir godīgums. spēt skatīties acīs pašai sev. un bez pašcieņas, manuprāt, tas īsti nav iespējams. ar godīguma konceptu, es visai nopietni esmu nodarbojusies jau kādus gadus 10, ar pašcieņu mazāk. ir vēl kur augt un izplesties.

p.s. runājot par ievainotiem ego - es nekādā gadījumā neatbalstu šizotēriskos murgus, ka ego vajag likvidēt un, ka ego ir visa ļaunuma sakne utt. veselīgs ego ir neizbēgami nepieciešams, lai normāli eksistētu materiālajā pasaulē. bet brīži, kad tas tiek smagi ievainots ir ideāli piemēroti, lai mācītos atrast īsto pavadas garumu, kurā ejot ego ir funkcionāls un netaisa liekus sūdus. lai augtu un mācītos cilvēcību, šī vārda labākajā izpratnē.

augusts

Posted on 2015.08.25 at 13:56
man:: šon sākas sezona darbiņā
skan: veļasmašīna maļas
Tags: , , , ,
vispār baigi interesanti kā darbojas veci paterni un cik tie var būt spēcīgi. nu, kad man te bija tās laulības krīzes apogeja, es protamska nenodevos jogai un meditācijai. es darīju, ko mācēju - dzēru, pīpēju un vazājos apkārt. par pīpēšanu vispār kreizī - kad es pirms nezcikgadiem pārstāju smēķēt, tas bija tāpēc, ka konstatēju, ka man tas fiziski riebjas. un riebjas joprojām, bet tagad likās, ka tas ir jādara, līdzīgi kā pacieš zāļu rūgtumu idejas par anastezēšanos vārdā. stulbākais tas, ka man tas patiešām tā arī iedarbojas. nu vai vismaz man liekas, ka iedarbojas un principā jau ar to arī pietiek. ok, man ir neliels attaisnojošs apstāklis, kāpēc es nenodevos visādām apgarotām praksēm - līdz pat šim rītam, man bija pilna māja ar augstajiem viesiem no Londondas un viņi galīgi nebija tie, ar kuriem man gribētos dalīties savos pārdzīvojumos (vai pat likt par tiem noprast). daudzi zirdzinieki stāsta, ka iet izraudāties pie saviem zirgiem, bet mans zirgs, piemēram, nevar ciest kolapsējušu mani - viņš pavisam konkrēti laižas lapās, ja tādā nestāvoklī eju pie viņa (un tas saskumdina vēl vairāk) - tā ka arī tas nebija variants, kā pārlaist krīzi veselīgākā veidā. bet, ja neskaita neizbēgamās sāpes un ciešanas, tas viss kaut kādā ziņā bija ļoti pamācoši un mazliet pat izklaidējoši. es atkal atradu, to kaut kur paklīdušo sajūtu, ka aiz manis stāv vesels mūris/armija ar labvēlīgām būtnēm, ka es esmu forša un, ka es kādam kaut ko nozīmēju. kas attiecas uz krīzi - šķiet, tā ir beigusies. atliek vienīgi sakoncentrēt enerģiju un likvidēt tās radītās sekas, kas protams nebūs nekāda medusmaize, bet vismaz ir gūta sajūta/apstiprinājums tam, ka tas ir vairāk vērts, nekā mums (varbūt) likās pirms tam.

īsumā par svarīgāko

Posted on 2015.08.19 at 21:43
skan: sunis lok šķidrumu
Tags: , , , ,
*) man te bija tāda laulības dzīves krīze, bet gan jau to tāpat varēja saprast no maniem savādajiem pēdējā laika tekstiem;
*) ar zirgu piedalījāmies Ikšķiles pilsētas svētku uzvedumā "Ulubeles pasakas". nekas īpašs mums tur nebija jādara, bet es ļoti priecājos, ka zirgs uzvedās daudz labāk nekā es biju cerējusi - īpaši nestresoja ne par cilvēku pūļiem, ne gaismām, ne trokšņiem. vienīgais, kas viņam likās aizdomīgi bija kāpšana pāri tam plastmasas sūdam, ko uzliek virs vadiem, kas iet pa zemi. zirdziņam likās, ka tur apakšā slēpjas kaut kas baiss un zirgēdošs, bet nu enīvei pārkāpām kad nu tas bija jādara;
*) biju kamermūzikas festivālā "Sansusī", kas notika ellē dirsā pasaules malā Aknīstē un bija pilnīgi medžik. es nesaprotu kā viņi uz meža skatuves nogādāja koncertflīģeli un marimbu, bet klausīties Džonu Keidžu dzīvajā tur bija komoss. viena no manām mīļākajām JRT izrādēm - "Dzeja" arī tur ierakstījās visnotaļ pārpasaulīgi. man laikam ir jauns mīļākais festivāls;
*) biju Smiltenē un uz saviem mīļajiem Gaujienas kapusvētkiem. no turienes jums atvedu stāstu par kungu kapsētas vārtiem.
karoč kādā jaukā un gaišā dienas laikā pie kapsētas vārtiem piebrauca mašīna, iekrāva vārtus un aizbrauca. neviens nelikās ne zinis - nosprieda, ka vārtus ved restaurēt. pēc kāda mēneša sāka taujāt priekšsēdētājai - kad ta būs atpakaļ? a priekšsēdētāja pilnīgā nesaprašanā - kādi vārti, kāda restaurācija? vienvārdsakot vārti bija vienkārši nozagti. pagāja 11 gadi un šoreiz tumšā nakts laikā vārti atgriezās iepriekšējā vietā. tādi pat - nerestaurēti un šķībi. pie tiem bija nolikts balts, otrādi apgāzts šķīvis. kopš tās dienas Gaujienas kungu kapsētai atkal ir vārti;
*) biju uz Efterklang konci. sākumā patika, tad viņi visai ilgi spēlēja vienu un to pašu dziesmu, kas bija visai garlaicīgi, bet beigās atkal palika interesanti;
*) savukārt šodien, pēc vienas nepatīkamas procedūras no rīta, es iepirku jaunu apakšveļu, nogaršoju Delīsnaka veģetāro pupiņu burgeri (labs), apmeklēju Steihena fotoizstādi Arsenālā (laba), uzkāpu Kleistu Bumbu kalniņa skatu tornī un vēl izjāju līkumu pa Zilajiem kalniem;
*) nedaudz ilustrāciju būs kaut kad vēlāk, man vēl šovakar jāskatās Hav tu trein dragon II

augusts

Posted on 2015.08.14 at 00:12
Tags:
izbrist cauri purvam, melnā, smagā, auglīgā, trūdvielām bagātā zemē iestādīt osi un atkal ieraudzīt kā Tavā skatienā, kopā ar Tevi, smaida viss Kosmoss.

maijs

Posted on 2015.05.09 at 20:31
Tags: , , ,
7!

bet visādi citādi (galvenokārt kaķīgi) )

kāzu jubileja nr4

Posted on 2015.05.06 at 14:45
Tags: , ,
4. kāzu jubilejumu atzīmējām pavisam mierīgi. Kārlis atbrauca no darba, es no staļļa, pavakariņojām, apgājām apkārt vienam no Sauriešu karjeriem, nopeldējāmies un noskatījāmies to jauno Kobeinfilmu.

5. maijs )

Posted on 2015.04.15 at 14:04
Tags:
kad noriet saule, debesis kļūst par zemi

maijs

Posted on 2013.05.05 at 19:54
Tags:
šodien otrā kāzu jubileja. svinēsim rīt.

pilnmēness

Posted on 2012.08.02 at 20:18
man:: normāls
skan: Radža rej un rej dārzā
Tags:
savā vīrā es tiešām apbrīnoju spēju gandrīz vienmēr izturēt manas nīgruma/niķīguma/PMS/pilnmēness lēkmes ar iejūtīgu un labdabīgu humoru. tādu, kas ļauj man vienlaikus turpināt būt nīgrai (t.i. iznīgroties cik vajag) un smieties. tādu, kurš ļauj iziet cauri tam nīgrumam nesakasoties un nesalecoties.
es tā nemāku.
man ir ļoti stiprs vīrs.

Posted on 2012.05.09 at 23:54
Tags:
4 gadi.

papīrenes

Posted on 2012.05.05 at 10:38
Tags:
1 gads.

Atpakaļ 20