*

*) man nesen bija visai aktuāls jautājums par to kā saglabāt pašcieņu, cenšoties saglabāt pašcieņu. tas ir sarežģīti, īpaši, ja runa par robežsituāciju. es, protams, pieļāvu pāris kļūdas, bet kopumā manliekas tiku cauri visai pieklājīgi. interesanti skatīties, kā citiem pašcieņa vispār nav aktuāla, bet tas visai automātiski nozīmē, ka tāds cilvēks arī nespēj cienīt citus. man laikam liekas, ka pašcieņa ir miljons reizes svarīgāka nekā kaut kāds īslaicīgs gandarījums ievainotam ego;
*) es laikam nekad nesapratīšu to gudrās grāmatās pausto atziņu, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis. tāpat kā nesapratīšu kā var riebīgos vārdos apsaukāt un censties pazemot cilvēku, kuru tipa mīli/kurā esi iemīlējies/kurā tev liekas, ka esi iemīlējies. man tas liekas līdzvērtīgi kā apsaukāt pašam sevi. manliekas, ka mīlestība ir miljons reizes svarīgāka nekā kaut kāds īslaicīgs gandarījums ievainotam ego. un ja es mīlu, man liekas šausmīgi šo mīlestību (t.i. savas skaistākās jūtas) pašrocīgi apliet ar samazgām, pat, ja piemēram, neesmu saņēmusi gaidīto pretmīlu utt. (un tie nav tukši vārdi, es esmu to piedzīvojusi);
*) vēl man liekas, ka ir jāpriecājas un jāatbalsta jebkādi cilvēka centieni būt godīgam. pasaule ir tik pilna ar meliem un izlikšanos, tāpēc man liekas ļoti skaisti, labi un gaiši, ja kāds saņemas būt godīgs - pret sevi un citiem, pat, ja tas kādam nav ērti. nu un, ka tas var būt sāpīgi? tas taču ir normāli ka sāp. mēs visi esam ievainoti un tiksim ievainoti, bet godīgums ir miljons reizes svarīgāks nekā kaut kāds īslaicīgs gandarījums ievainotam ego. manliekas cilvēki mūsdienās reizēm izvēlas melot tieši tāpēc, ka baidās no iespējamās (pret)reakcijas viņu centieniem būt godīgiem. godīgums lielā mērā nozīmē arī uzņemšanos atbildību par savu dzīvi, būt pieaugušam un nobriedušam cilvēkam;
*) vēl es šodien daudz domāju (un mazliet diskutēju) par to, kur aug kājas cilvēku tieksmei tenkot. viens variants kas izskanēja, ir ka tenkas savā ziņā rada vērtību sistēmu. tipa, tas par ko tenko ir ārpus šīs vērtību sistēmas. bet es nezinu vai man ar šo skaidrojumu pietiek. man jāatzīst, ka man ir tāds guilty pleasure reizēm runāt par citu cilvēku dzīvēm. pārsvarā gadījumos kad kaut kādi notikumi kontekstē vai paralēlē ar notikumiem manā dzīvē un ir interesanti veikt tādu kā salīdzinošo analīzi. un es cenšos ļoti, ļoti rūpīgi izvēlēties cilvēkus, ar kuriem to darīt un nekad nerunāt neko tādu, ko vajadzības gadījumā nespētu pateikt/atzīt konkrētajam cilvēkam personīgi un acīs skatoties, bet vienmēr jau nesanāk tik skaisti un tīri, kā gribētos;
*) atgriežoties pie godīguma, man šķiet, ka cilvēks kas nav godīgs vai vismaz necenšas tāds būt, nevar radīt tiešām dziļu un patiesu un kvalitatīvu mākslu. es tagad negribu iedziļināties mākslas definīcijā, jo runa ir par manu personīgo izpratni par to, ko es uzskatu un izjūtu kā mākslu (manliekas, ka šis varētu būt arī viens no iemesliem kāpēc Alvim sanāk labas izrādes, bet Šmitam nē);
*) man viena no svarīgākajām lietām dzīvē ir godīgums. spēt skatīties acīs pašai sev. un bez pašcieņas, manuprāt, tas īsti nav iespējams. ar godīguma konceptu, es visai nopietni esmu nodarbojusies jau kādus gadus 10, ar pašcieņu mazāk. ir vēl kur augt un izplesties.

p.s. runājot par ievainotiem ego - es nekādā gadījumā neatbalstu šizotēriskos murgus, ka ego vajag likvidēt un, ka ego ir visa ļaunuma sakne utt. veselīgs ego ir neizbēgami nepieciešams, lai normāli eksistētu materiālajā pasaulē. bet brīži, kad tas tiek smagi ievainots ir ideāli piemēroti, lai mācītos atrast īsto pavadas garumu, kurā ejot ego ir funkcionāls un netaisa liekus sūdus. lai augtu un mācītos cilvēcību, šī vārda labākajā izpratnē.