*

vai tas ir mūsu pienākums, cauri kāda cita cilvēka nepārtraukti iekaisušajam ego kas izpaužas kā neiecietīga, konkurējoša diršanās un otra pazemošana pie mazākās izdevības, saskatīt cauri nemirstīgu dvēseli, kas ir pelnījusi žēlsirdību? pat ja pašas žēlsirdības koncepts šim ievainotajam ego būtu pazemojums?
vai arī nekāda šāda pienākuma nav un man (manam ego) ir tiesības un profilaktiski rekomendēts vienkārši aiziet projām un vairs neielaisties nekādās darīšanās?