Tas par ego izzušanu - manuprāt ir diezgan garš cełš lai to saprastu. Es arī vēl nesaprotu līdz galam, bet ego nedrīkst būt negatīvs, tikai veselīgs ego var izzust, un tā vietu tad ieńem beznosacījumu mīlestība un gudrība
Manliekas, ka ego nav jābūt ne pozitīvam, ne negatīvam. Tam vajadzētu būt neitrālam un paklausīgam - klausīt mīlestībai un gudrībai un godīgumam. Kamēr esam savā fiziskajā ķermenī un šajā pasaulē, tikmēr ego ir nepieciešams lai dzīvotu un izdzīvotu, tā ir viņa funkcija un tāpēc viņš mums ir iedalīts, iebūvēts utt. Kas notiek tālāk es protams nezinu.
Neitralitāte jau nenozīmē neesamību, ja ar to Tu domā 0. Konceptu par ego ir daudz, mani līdz šim visvairāk ir uzrunājis vēdiskais koncepts par ahamkaru. Kas attiecas uz netralitāti, es taču varu mēģināt palīdzēt nogludināt konfliktu starp diviem draugiem - vienkārši esot tur, nenostājoties neviena pusē, apzinoties ka viņu konflikts nav mana darīšana un vienkārši pieņemot situāciju rīkoties izejot no mīlestības pret šiem draugiem. Ar ego vajadzētu būt tāpat - viņam vajadzētu iemācīties vienkārši pieņemt lietas, bet lēmumu pieņemšanu atstāt mīlestībai, gudrībai, godīgumam.
vai tas ir mūsu pienākums, cauri kāda cita cilvēka nepārtraukti iekaisušajam ego kas izpaužas kā neiecietīga, konkurējoša diršanās un otra pazemošana pie mazākās izdevības, saskatīt cauri nemirstīgu dvēseli, kas ir pelnījusi žēlsirdību? pat ja pašas žēlsirdības koncepts šim ievainotajam ego būtu pazemojums? vai arī nekāda šāda pienākuma nav un man (manam ego) ir tiesības un profilaktiski rekomendēts vienkārši aiziet projām un vairs neielaisties nekādās darīšanās?
Kāpēc gan lai būtu tāds pienākums un kas to varētu būt uzlicis? Aiziet prom un saskatīt nemirstīgo dvēseli jau viens otru neizslēdz. Neviens jau neliedz arī atbildēt ar to pašu, bet man personīgi liekas, ka tas pazemo vēl vairāk. Man grūti sev acīs skatīties, ja kādreiz kam līdzīgam ļaujos. Bet nu jā - pienākumus sev uzņemas katrs pats un tad nu izturas pret tiem kā sirdsapziņa, ētikas vai pašcieņas izjūta liek. Manliekas, nav nekā tāda, ārēja, kas liktu pienākuma pēc pazemoties, ļaut lai pazemo utt.
Kamēr esam savā fiziskajā ķermenī un šajā pasaulē, tikmēr ego ir nepieciešams lai dzīvotu un izdzīvotu, tā ir viņa funkcija un tāpēc viņš mums ir iedalīts, iebūvēts utt. Kas notiek tālāk es protams nezinu.
Kas attiecas uz netralitāti, es taču varu mēģināt palīdzēt nogludināt konfliktu starp diviem draugiem - vienkārši esot tur, nenostājoties neviena pusē, apzinoties ka viņu konflikts nav mana darīšana un vienkārši pieņemot situāciju rīkoties izejot no mīlestības pret šiem draugiem. Ar ego vajadzētu būt tāpat - viņam vajadzētu iemācīties vienkārši pieņemt lietas, bet lēmumu pieņemšanu atstāt mīlestībai, gudrībai, godīgumam.
vai arī nekāda šāda pienākuma nav un man (manam ego) ir tiesības un profilaktiski rekomendēts vienkārši aiziet projām un vairs neielaisties nekādās darīšanās?
Bet nu jā - pienākumus sev uzņemas katrs pats un tad nu izturas pret tiem kā sirdsapziņa, ētikas vai pašcieņas izjūta liek. Manliekas, nav nekā tāda, ārēja, kas liktu pienākuma pēc pazemoties, ļaut lai pazemo utt.