vai tas ir mūsu pienākums, cauri kāda cita cilvēka nepārtraukti iekaisušajam ego kas izpaužas kā neiecietīga, konkurējoša diršanās un otra pazemošana pie mazākās izdevības, saskatīt cauri nemirstīgu dvēseli, kas ir pelnījusi žēlsirdību? pat ja pašas žēlsirdības koncepts šim ievainotajam ego būtu pazemojums? vai arī nekāda šāda pienākuma nav un man (manam ego) ir tiesības un profilaktiski rekomendēts vienkārši aiziet projām un vairs neielaisties nekādās darīšanās?
Kāpēc gan lai būtu tāds pienākums un kas to varētu būt uzlicis? Aiziet prom un saskatīt nemirstīgo dvēseli jau viens otru neizslēdz. Neviens jau neliedz arī atbildēt ar to pašu, bet man personīgi liekas, ka tas pazemo vēl vairāk. Man grūti sev acīs skatīties, ja kādreiz kam līdzīgam ļaujos. Bet nu jā - pienākumus sev uzņemas katrs pats un tad nu izturas pret tiem kā sirdsapziņa, ētikas vai pašcieņas izjūta liek. Manliekas, nav nekā tāda, ārēja, kas liktu pienākuma pēc pazemoties, ļaut lai pazemo utt.
vai arī nekāda šāda pienākuma nav un man (manam ego) ir tiesības un profilaktiski rekomendēts vienkārši aiziet projām un vairs neielaisties nekādās darīšanās?
Bet nu jā - pienākumus sev uzņemas katrs pats un tad nu izturas pret tiem kā sirdsapziņa, ētikas vai pašcieņas izjūta liek. Manliekas, nav nekā tāda, ārēja, kas liktu pienākuma pēc pazemoties, ļaut lai pazemo utt.