*

labi, ko tur marinēt un gaidīt īstos datumus. galu galā, ironiskā kārtā, K parīt netiek uz jau pirms mēneša ieplānoto šķiršanās ballīti, jo viņam jāstrādā. karoč, mēs ar K šķiramies. un mums viss ir ļoti, ļoti kārtībā. neviens nav raudājis, nav bijis neviena konflikta, mēs neesam sastrīdējušies un sadirsušies, mēs joprojām gribam pavadīt laiku kopā un kvalitatīvi komunicēt un esam viens otram tuvi un svarīgi un esam lieliska komanda.
es nekad nebūtu iedomājusies, ka ir iespējams šķirties šādi un, ka tas varētu notikt ar mani un K, bet tā ir un tā notiek un es nenormāli lepojos ar mums. man liekas nenormāli kruti. manliekas, ka šī ir viena no pieaugušākajām lietām, kādu jebkad esmu darījusi. K arī.
iemesli ir vairāki, bet tā nav citu darīšana. katrā ziņā, kopš esam sākuši par to informēt cilvēkus, esmu sapratusi, ka reāli grūtāk nekā izšķirties savā starpā ir šo info nodot tālāk. līdz šim normāli/atvērti ir reaģējuši tikai ~5 cilvēki. pārējie nezkāpēc ir visādi "faaak, bļeeee, nevajag, gan jau paliksiet/saiesiet atkal kopā, kurš vainīgs, utt." nezinu kāpēc tā. visdrīzāk tāpēc, ka veids kā un kāpēc šķiramies īsti neatbilst parastajiem priekšstatiem par to, kā un kāpēc cilvēki šķiras. nav arī jāizvēlas, kuru no mums atbalstīt, jo neviens nav bijis pimpis, bet ir sajūta, ka cilvēkiem gribas ieņemt kādu pusi (mana māte, piemēram, ir ieņēmusi un tā nav mana puse). lai gan atbalstīt nevajag nevienu no mums - tikai mūsu kopīgo izvēli.
katrā ziņā, mēs kādu laiku turpināsim dzīvot kopā, jo esam pārāk nabagi un nepraktiski un arī aizņemti, lai šobrīd spētu atdalīt saimniecības un finanses. mēs turpināsim būt nenormāli labi draugi/ģimene un pavadīt laiku kopā - gan publiski, gan nepubliski. rakstu šo ierakstu + nelieku to zem atslēgas, jo jūtos nogurusi no skaidrošanās un ļoti ilgojos pēc ne-awkwardnesa publiskajā lokā.
kā arī - man jau brīdi ir ļoti foršas citas attiecības, kurām bija K atbalsts un akcepts jau kādu laiciņu pirms viņas reāli sākās.

es, iespējams, kkad uzrakstīšu plašākas pārdomas par šķiršanos un laulību (kas, citējot K, ir kristietības patriarhālisma fašisms), bet tagad man nav vairāk laika. man jācep siera kūka, ko ēst rītvakar, svinot šķiršanos. parīt no notāra savāksim šķiršanās apliecību un pavisam oficiāli vairs nebūsim vīrs un sieva.

tā vispār šis gads ir pilnīgi sirreāls un manliekas, ka viņā ir iespiesti notikumi un pavērsieni, ar kuriem mierīgi pietiktu vairākiem gadiem.