*

*vasara beidzās tai naktī ar biezo miglu;
*pagājšnedēļ notika diezgan klasiska Galzoniāde;
*drusku paravēju. augstajā dobē, kurā auga zemās sviesta pupiņas no zemes izķeksēju palielu speķa gabalu. nu tādu ābola izmērā, tikai ne apaļu. balts speķītis, ar mazliet ierullējušos ādiņu vienā sānā. vispār nesaprotu - kā? kāpēc? wtf?
*K no somas izleca pele un paskrēja pagultē;
*šon bijām pie notāra;
*ja ekvinokcijas dienā Sauriešos bija tiešām silts ūdens, tad šovakar Klievī jau pizģec auksti;
*nopeldēju katru dienu 4 mēnešus. no maija vidus līdz septembra vidum. izņemot 7. septembri. man tad bija pohas un citas prioritātes. turpinu peldēt joprojām, bet ne katru dienu. varētu katru, bet man tiešām zajebal visu laiku plānot loģistiku. + tā tumsa;
*jā. jau tik daudz tumsas. vispār neko nevar paspēt;
*šī bija sarežģīta un mokoša vasara. bet arī neticama, brīnumaina un romantiska. rudens un ziema arī būs sarežģīti, bet ļoti ceru, ka vismaz ne mokoši;
*beidzot sanesu iekšā istabas puķes un beidzot ir sakrāmēta malka;
*ļoti gribas, lai entropija mazliet pierimst. un atrast kaut kādu centrtieces punktu, kurā varētu brīdi pastāvēt mierā. neko nerisināt. citādi es lielākoties nodarbojos ar centrbēdzi. lai gan tajā visā ir arī kaut kāda netverama sajūta par tuvošanos centram - vienlaikus bēgot no tā.

Kopš šodienas savu dzīvē piedzīvoto pieredžu groziņā varu ievietot vēl divas:
1. Tīri izlekt 80 cm maršrutu tikai ar vienu kāpsli;
2. Tikt vizinātai ar Suzuki GSR 600 “stella”. Max ātrums 151 km/h

Ar abām pieredzēm esmu apmierināta

vakars sākās ar vīnu degustāciju darbā, lai izvēlētos, kuru dāvināt klientiem. pēc tam es aizgāju uz izstādes "Tev ir pienākušas 1243 ziņas" atklāšanu, kur (par laimi) vīna nebija un dabūju privātu ekskursiju pa izstādi (kurai pateicoties man izstāde patika ievērojami labāk, nekā būtu patikusi bez ekskursijas). pēc tam man drausmīgi gribējās ēst, tāpēc es gāju stāvēt Ausmeņas garajā rindā pēc falafela. kad biju iestiprinājusies, nonācu uz diviem aliem KKC un pēc tam un pēc tam un pēc tam sākās galzoniāde rokkafejnīcā (es ceru šajā iestādījumā vairs nekad nenokļūt). rezultātā man bija brīnišķīgs vakars un šodien - briesmīga, es-vairs-nekad-nedzeršu stilistikā ieturēta diena.

svētdienas novakarē vīrs mani iesēdināja mašīnā pie trim vīriešiem un mēs uzsākām ~5h garu ceļu pie ceturtā vīrieša Lietuvijas lielākajā mežā. pilnīga nekuriene, kur pa kreisi dzīvo vilku bars ar trim īpatņiem, pa labi ar deviņiem, kuri nekautrējas ziemā pie iebraucamā ceļa noēst mežacūku. elektrība izpaužas kā trīs led spuldzes un radio, kuru darbināšanai akumulators jālādē reizi pusgadā. tualete ar divām sēdvietām un milzu logiem. divi dīķi un, 20 min kājāmgājiena attālumā, apaļš milzezers. malamuts Meška. ugunskurs, krītošas zvaigznes, personīgais pavārs, alus, kas dzesējas upē. pretīgi smirdoši cigāri komplektā ar sēmenēm.

( tālu Lietuvā )

pusnakts salta, nepilna pilnmēness apmirdzētā Salaspils memoriālā.
jēziņ, kā man ir noriebies aukstums.

vairāk nekā nedēļu nebiju bijusi Rīgā.
vakarvakar aizbraucu un tagad man ir briesmīgas pohas.
kaukas tāds nav bijis tik sen, ka es nemaz nezinu ko ar to lai iesāk.

šodien bija ārkārtīgi produktīva diena. neatceros, kad es (lielais un mājās dirnošais slinkumaiss) pēdējoreiz būtu tik daudz visu ko vienā dienā izdarījusi.
atzīmēšanas vērtas no tā visa liekas trīs lietas:
ā) beidzot aizvedu savu, pirms diviem mēnešiem no zirga nokritušo, muguru pie ārsta. ja kāds man būtu pateicis cik tas ir vienkārši, būtu uzreiz to izdarījusi (ņem savu, darbā piešķirto Gjensidige platīna polisi, aiziet uz ARSu, parāda un apmeklē kādus speciālistus tik ievajagas). uztaisīja rentgenu, rīt būs rezultāti, ta redzēs;
bē) iestājos autoskolā. nodarbības sāksies 15.02. ceru, ka šis piegājiens būs veiksmīgāks, nekā iepriekšējais, kas bij pirms kādiem 7 gadiem;
cē) eju pa ielu un domāju par vienu cilvēku. divas minūtes pēc tam viņš izaug no zemes tieši manā priekšā. krutākais, ka viņš tipa nemaz nav LV. nu ir, bet uz tik, tik īsu laiciņu, kas tas neskaitās. absolūti lieliski, absolūti nejauši un absolūti necerēti.

vot vakar bija atkal ļoti, ļoti jocīga diena. pirmkārt tas, ka nostījos Ziedoni trešu reizi. izrāde jau bez šaubām forša, bet neatceros, kad pēdējo reizi būtu skatījusies izrādi no skatītāju zāles aizmugures, turklāt, kopā ar daudziem citiem skatītājiem (parasti skatos no balkonija vai arī no tukšas zāles priekšpuses, mēģinājumu laikā). ak jā un bija taču skolas mācību daļas vadītāja, Irisa Rasa, atnākusi. garderobē strādājām 3 gab meitenes no RCHV, tāpēc viņas parādīšanās vienubrīd pilnībā paralizēja darbu, jo visas laidāmies lapās no viņas. nevienai nebija vēlme tapt atpazītai un runāties ar viņu. a pēc tam izvērtās normāla galzoniāde. ar basta un svenskterror un Ķūķi aizgājām uz Nabaklabu. gribēju apzinīgi samaksāt to vienu latu par ieeju, bet Čornijs neļāva. un iekšā tur bija daudz visādu jaunu un vecu krabju, ar kuriem daudzus gadus nebi runāts un tad viņi man metās virsū, bučoja un izteica komplimentus par ataudzētajiem matiem. vairāk nekā mēnesi nebiju lietojusi alhōliskos dzērienus, bet visi man tos alus tā krāmēja, ka nekas cits neatlika, kā beigu beigās normāli piemauties. aij un tagad dulna galva no tā visa, nevar nemaz īsti neko uzrakstīt, bet nu secinājums tāds - ja pēdējos pāris gadus man liekas, ka vienīgais veids, kā forši piedzerties ir darīt to reti un dzīvespriecīgi, tad nu jau man ne visai patīk arī tas. laikam drīz dabīgā veidā kļūšu par sXe. nujā, bet jocīgi viss bija. ļoti, ļoti jocīgi. visādas nopietnas un ne tik nopietnas sarunas un senneredzēti cilvēki. Pavārpuiku es tik piedzērušos laikam vispār nekad nebiju redzējusi. un Šakālis izrādās vēl nav aizbraucis, izrunājos ari ar to. un, kas to būtu domājis, ka Trakais Žurnālists Londonas Skvoteris ir LV. forši arī pilsētsbiedrenes satikt. ai nu ar daudziem visko izrunājos, tas labi. tas labi, jā. tik tagad tā stulbā pohu galva nepatīk. nezinkamdēļ sāp labās rokas mazais pirkstiņš un mans maks neizprotamu iemeslu dēļ atrodas pie spriidiic.

vakar bija šausmīgi gara un ļoti interesanta diena. no koncerta dzirdēju tikai savu Kārli un nospēlēja viņš patiešām forši. pēc tam viņš aizskrēja uz darbu, bet es paliku pavadīt laiku basta sabiedrībā. aizgājām ciemos (tur es darīju lietas, ko nekad nedaru - ēdu zupu ar krejumu, skatījos pa TV ziņas, kaukādas politiķu runas un tizlu franču kriminālseriāli), tad Kārlis beidza darbu, mēs aizbraucām uz Purvciemu pēc kp, a pēctam uz Kalnciemielu, kur es beidzot pirmoreiz paviesojos Pavārpuikas jaunajā restūzī (likās vienkāršs, bet tajā pašā laikā glauns, gaumīgs un elegants. mājīgs tāds). kaukur ap pusdiviem tie, uzpildījuši Pavārpuikas mašīnu ar atspirdzinošiem proviantiem, aizbrauca uz Talsiem. mēs, savukārt nolēmām iemest acs kaktiņu piektdienas nakts Vecrīgā. un tas bija viens elpu aizraujšs piedzīvojums - neatceros, kad pēdējo reizi būtu uzdzīves ugārā tur bijusi. ja viņdienās tas izskatījās tā, ka parasti cilvēki vienkārši izklaidējas un dara to pārmēru paņemot uz krūts, tad vakar likās, ka tas ir milzīgs lopu bars, kam nav ne jausmas, kas pastāv kaukas tāds, kā cilvēciska cieņa un pašcieņa. tādi vienkārši parasti cilvēki īsti nebija manāmi, visa tā masa sastāvēja galvenokārt no urlām, bezgaumīgām čiksām un jēgu pārdzērušiem bērneļiem (jeb varbūt tagad tādi ir visi vidējie cilvēki?). biš sametās arī šķērma dūša, ka pati reizēm ne daudz labāka esu pa to masu kūlusies.
izmetām riņķīti pa visām vietām, kuras pa retam mēdzam apmeklēt. nekur nemanīja nekādu dzīvespriecīgu jautrību ar mums pazīstamu cilvēku piedalīšanos (patiesību sakot dzīvespriecīgu jautrību nemanīja nekur), tāpēc kāpām automašīnā, ap četriem bijām mājā un gājām gulēt. drausmīgforša sajūta to visu vērot necik nedzerot alhōlu un esot visnotaļ labā un labvēlīgā noskaņojumā, kā arī tas, ka šodien nav pohas un nav jānoguļ visa diena, lai vispār būtu spēks no gultas iztrausties. ak jā, un tak naudu ar vispār, vispār necik nenotriecām.
par Depo gan žēl. iegājām tur pirmoreiz pēc tā slavenā remonta un tur izstās šausmīgi. ja agrāk tais drūmajās sienās likās iekodēta tāda asa, sagrābjoša un trū rokenrōlīga dzert un drāzties smaka, ta tagad tur izstās pēc kaukāda gaģušnija pasionāta pasteļtoņos priekš piedzērušiem mazuļiem. pats trakākais, ka izskatījās, ka Guntim, kurš tur spēlēja diseni, tas viss tur tā patīk.

vienā pusē ugunīgs saulriets, otrā milzonīgs, vieglā dūmakā satinies pilnmēness. augšā zilas debesis un apakšā balts zirgs. gar pašu aploka malu vēl redzēju vairākas lapsas dancojam. un Botāniskajā dārzā smaržoja pēc vasaras, pēc nesen pļautas, apvītušas zāles un kaukādām saldām pļavpuķēm.
Upene sākusi mainīt kažoku. jāju šodien bez segliem un pilnas bridžas sirmu spalvu - durstīja un kniesa man dibenu un ciskas. vēl viņa nesaprotamā kārtā palikusi šausmīgi resna. varbūt tas sportiskais kastrāts, kas vasaru pie mums stāvēja, nemaz nebija kastrāts? vienreiz pati savām acīm redzēju kā viņi abi izpildījās. bet pilnmēness ļoti jūtams zirgu barā. visi nervozi tādi un tramīgi. treniņa beigas ar bišķi norāvās, jo Rēbusam vispār sākās kolikas un ta šis tur bizenējās un ķildojās ar visiem pa laukumu, bet citur nebija kur viņu tādu likt.

a rīt man galzoniāde.

nu labrīt. īsi piedokumentārēšu arī es nedēļas nogales notikumus - 5dien ārprātīgi drausmīga uzstāšanās Depo. nu tā, ka esot uz skatuves, vismaz es, dzirdēju tikai nenormālskaļi fōnējošas ērģeles, nevis to, ko daru es pati un mani grupasbiedri. pēcāk vakars turpinājās Aptiekā, tad vienā Melnajā Kaķī un, kad to aizklapēja, vēl vienā Melnajā Kaķī. visa tā rezultātā 6dienas rītu (pie miera devāmies ap 10iem) grupa Dueta Kjū sagaidīja visnotaļ nožēlojamā stāvoklī un tā pavadīja arī visu atlikušo dienu. koncerts dārza svētkos Jūtustrenču (par tiem vai visa mana frendliste raksta - GG, Erlends un Genucis) mums par laimi izvērtās visnotaļ īss - nu, jo uzstāšanās secība bija nobīdīta laikā, bet mums ar kaarl bija 20:30 jābūt atpakaļ darbā. ap 21iem uzsākām ceļu uz Valkas konci, katrs pie sevis prātā klusībā virknējot dažādus iemeslus, kāpēc šo braucienu varētu atcelt un doties mājās gulēt. bet ne jau nu jaukais un lādzīgais Augļu&Dārzeņu organizators bija vainīgs pie tā, ka mēs iepriekšējā dienā piedzērāmies - tāpēc nebraukt likās negodīgi. un lai arī mūsu fiziskā kondīcija bija graujoša, tas izvērtās par labāko no šiem trim končiem. pasākums ar bija baigi mīlīgs un foršs - vecā, divstāvīgā kantorēkā, kkur Valkas nomalē, dažādas muzikālas aktivitātes notika bezmaz vai katrā telpā. vienīgais mīnuss bija laukos neizbēgami neiztrūkstošā vietējo urlu klātbūtne un kaušanās.
koncertdzīves man tagad pietiek krietnam laikam. tiesa gan Guntis runāja par spēlēšanu Depo oktobra vidū un es kauko aizdomīgu par šo jautājumu spriedu arī ar Aptiekas Kristapu. nu bet tas tā.

vakarvakarā pēc tā visa piemetās nenormālas, pārpasaulīgas, pēcrokenrola skumjas, nu tā ka gribas gulēt uz muguras gultā, blenzt griestos un klausīties gadspīd vai silvermauntzaion, bet tā kā bijām ar dzīvesbiedru darbā un bija jāgaida izrādes beigas, tad gājām staigāt pa Rīgu - izstaigājām līdz galam manu gandrīz dzimto Tērbatas ielu, aizgājām līdz manai vecajai skolai, es ar šausmām atklāju, ka Daugavas sporta namam blakus esošajā bijušajā sporta laukumā ceļ kaukādu briesmīgu betona monstru un vispār aizrāvos ar bērnības ainu uzburšanu - nu stāstīju, kur padomjlaikos bija sakņu bode, kur pirkām siltu maizi un kur mūžīgi mūžos ir bijis grāmatveikals un viss skumjums pagaisa un vispār man tagad viss ir labs tāds.

ai, es te rakstu un delītoju, rakstu atkal un atkal delītoju, jo īsti nesaprotu, vai man patiešām gribas to visu stāstīt, vai tas ir tikai pieradums pierakstīt;
tāpēc pohui - esence, eliksīrs un koncentrāts no tā ir: viss turpina ļoti raiti un veiksmīgi ritināties uz priekšu pats no sevis, sazarojoties un izvēršoties dažādos negaidītos un necerētos virzienos.



p.s. Galzoniādes Nr.6 pirmā diena manā kabatā atstāja divus alus pudeļu korķus (Tērvetes Senču, protams) un divus krievu rubļus.

Cilvēki, Miers, Cieņa un Mīlestība. Vidzeme, salvija un 11 alus pudeļu korķi kabatā.

un šis

davai čau.
izšļūkājos ar ļasiku pa ledu un došos prom.
man būs Galzoniāde izbraukumā un citiem Inesoniāde atbraukumā.
cerams atpakaļ es braukšu pati, nevis mani vedīs.

tieši šobrīd viņš paceļas, lai atkal aizplivinātos prom no tēvzemes, bet man no šo dienu piedzīvojumiem vislabāk patika tas kā mēs ar digna klasiskajā Katrīnas ielas bārā ūķī pilnā kaklā dziedājām superhītu no filmas Kin-dza-dza:

мама, мама, что я буду делать? kу.
мама, мама, как я буду жить? ы ы ы ы! ы-ку, ы-ку, ы-ку, ы-ку, ы-ку, ы ы ы ы.
у меня нет тёплого пальтишки, ы ы ы ы ы ы ы.
у меня нет тёплого белья.
kу.

dziesmai piebalsoja arī citi tās iestādes apmeklētāji - azartspēlmaņi un aizdomīga paskata slāvu urlas. beigu beigās mums aplaudēja viss bārs ūķis.

novērojumi liecina, ka basta ierašanās LV rada traucējumus parasti rimtajā un nemainīgajā laika ritējumā - tikko bija 5dienas rīts, bet nu jau 7dienas vakars. ir pabūts visādās sazinkādās vietās un satikti visādi sazinkādi cilvēki un sajūta tāda it kā mājās neesmu bijusi, ja ne miljons gadus, tad vismaz nedēļu.

par brīnumu un par laimi ar darbu viss kārtībā, lai gan tik sūdīgi izgludinātus kreklus kā šovakar, aktieriem, manlieks, vēl nebija nācies vilkt. sūdzēties gan nesūdzējās.

pārrodoties mājās es svārku kabatā atradu kandžas pudeles korķi, džempera kabatā 3 gab Tērvetes alus korķus un vēl vienu alus korķi somā. bet man ir pazudusi viena zeķe.
vakar izrādījās, ka alus spēj mani nokaut labāk nekā absinta un kandžas sajaukums aizvakar. pat izsauktais taxis aizlaidās.

vispār pēdējās divas dienas sākās un beidzās lidostā. pa vidu bija draugi un alkohols. Vecrīga, kaķis, čalis, mātes un tēvi, vecmāmiņa, Brutuļi, lietus, Silva, smiekli, kāpņutelpa, pagrabs, Smiltene, minerālūdens, Roltons, Priekuļi, Galzonstrīts, šoseja, muļķības, pelmeņi, benzīntanki, izpirkti veikali, saldējums, Daugavmala, tālbraucējšoferis, Viesturdārzs, Viesturs, trakā tante, megastoni, Rīga, bērniņš, cigaretes, Vaives dzirnavas un vēl miljons lietas ko nevar izteikt. un sasveicināšanās un atvadīšanās.

mans jaunais vārds ir Aiznese un apsolu, ka līdz nākamajai reizei būšu izdomājusi kā piemontēt sev rokturi. ērtākai transportēšanai. Reiņa variants ar manu extremitāšu izmantošanu kā lences man tomēr liekas pārāk brutāls.

hm... zveeraa un paardomas par to visu deva daudz ljoti pozitiivu atzinju
sapraatam ar satbilitaati ir mazaaka saikne nekaa parasts uzskatiit, bet mulkjiibas sastraadaat it neizbeegama paraadiiba

nelielas probleemas ar apakashvelju, 3 dvuhljitrovkas atpakaljceljaa, fuure - vitautas, sveshi dzhemperi, apruupeeta kaa ziidainis, kaa stafetes kocinjsh celjoju pa rinkji, sliikonju glaabshana, sveistmaizhu smeereeshana, nekas nau pazudis, tikai aizdots projaam un veel vairaak ieguuts..

cilveeki gan ir sasodiiti skaisti
joprojaam
exaamens nokaartots

jea