*

pohas. oktobris. saule. migla. zvaigznes, zvaigznāji, galaktikas un piena ceļš - virs "Andžāniem", kur tuvumā nav pilsētu un gaismas piesārņojuma. papīra dzērves. lapsa. Sēlija. pauguri, kalni, līkumi, grantsceļi. tāļi skati, mežu gali, sfumato dūmakas un zeltlapu lieti. ezeri, dīķi, purvi un Daugava. čipši, cepumi, saldējumi, sēmenes, turku zirņi. suns. Panorāma un šlāgeraptauja. Saucēju Sēlpils un Vārnavas dziesmas. Debisī stīgu kvartets un Nīls Jangs. krāsnis un mūrītis.

( Sēlijā )

nu labrīt. īsi piedokumentārēšu arī es nedēļas nogales notikumus - 5dien ārprātīgi drausmīga uzstāšanās Depo. nu tā, ka esot uz skatuves, vismaz es, dzirdēju tikai nenormālskaļi fōnējošas ērģeles, nevis to, ko daru es pati un mani grupasbiedri. pēcāk vakars turpinājās Aptiekā, tad vienā Melnajā Kaķī un, kad to aizklapēja, vēl vienā Melnajā Kaķī. visa tā rezultātā 6dienas rītu (pie miera devāmies ap 10iem) grupa Dueta Kjū sagaidīja visnotaļ nožēlojamā stāvoklī un tā pavadīja arī visu atlikušo dienu. koncerts dārza svētkos Jūtustrenču (par tiem vai visa mana frendliste raksta - GG, Erlends un Genucis) mums par laimi izvērtās visnotaļ īss - nu, jo uzstāšanās secība bija nobīdīta laikā, bet mums ar kaarl bija 20:30 jābūt atpakaļ darbā. ap 21iem uzsākām ceļu uz Valkas konci, katrs pie sevis prātā klusībā virknējot dažādus iemeslus, kāpēc šo braucienu varētu atcelt un doties mājās gulēt. bet ne jau nu jaukais un lādzīgais Augļu&Dārzeņu organizators bija vainīgs pie tā, ka mēs iepriekšējā dienā piedzērāmies - tāpēc nebraukt likās negodīgi. un lai arī mūsu fiziskā kondīcija bija graujoša, tas izvērtās par labāko no šiem trim končiem. pasākums ar bija baigi mīlīgs un foršs - vecā, divstāvīgā kantorēkā, kkur Valkas nomalē, dažādas muzikālas aktivitātes notika bezmaz vai katrā telpā. vienīgais mīnuss bija laukos neizbēgami neiztrūkstošā vietējo urlu klātbūtne un kaušanās.
koncertdzīves man tagad pietiek krietnam laikam. tiesa gan Guntis runāja par spēlēšanu Depo oktobra vidū un es kauko aizdomīgu par šo jautājumu spriedu arī ar Aptiekas Kristapu. nu bet tas tā.

vakarvakarā pēc tā visa piemetās nenormālas, pārpasaulīgas, pēcrokenrola skumjas, nu tā ka gribas gulēt uz muguras gultā, blenzt griestos un klausīties gadspīd vai silvermauntzaion, bet tā kā bijām ar dzīvesbiedru darbā un bija jāgaida izrādes beigas, tad gājām staigāt pa Rīgu - izstaigājām līdz galam manu gandrīz dzimto Tērbatas ielu, aizgājām līdz manai vecajai skolai, es ar šausmām atklāju, ka Daugavas sporta namam blakus esošajā bijušajā sporta laukumā ceļ kaukādu briesmīgu betona monstru un vispār aizrāvos ar bērnības ainu uzburšanu - nu stāstīju, kur padomjlaikos bija sakņu bode, kur pirkām siltu maizi un kur mūžīgi mūžos ir bijis grāmatveikals un viss skumjums pagaisa un vispār man tagad viss ir labs tāds.

es te tā sēžu, rakstu Vateram vēstuli draugos, dzeru aliņu un ir tāda sajūta it kā pa ausīm tecētu šķidrums kkāds ārā, bet nekas jau protams netek. netek, netek, netek.
es gribu gribu gribu gribu gribu ZUPU!

es jau esmu aizmirsusi kā šāda veida posti jāraksta, bet īsumā ir tā, ka vakar Zirgā izdzēru krietni vairāk nekā puslitru šnabi (tas skaitās ļoti daudz priekš manis, jo pēdējos laikos tak nedzeru necik), tad atnācu mājās, paņēmu suni un nezināmu iemeslu vadīta aizgāju vēlreiz līdz Zirgam, kur nopirku X daudzumu alus mazajās kōlas pudelītes.
tajā visā balagānā man visvairāk skumdināja mīlestība, jo visi tur esošie pāri (un arī nepāri) kko rīvējās un disonēja. netīšām pat iekļuvu vienā škandālā. mēs ar dzīvesbiedru gan nestrīdējāmies, jo viņš vispār ir Slovēnijā kopš vakardienas rīta.
ai, man ir liela, trausla un ļoti vārīga galva šobrīd, tāpēc es jau aizmirsu, kas posta sākumā rakstīts, ko un kāpēc es vispār te tagad rakstu. drošības labad pierakstīšu vēl to, ka mājās nav minerālūdens ar gāzi un šajā sakarībā tēts nolika man priekšā aliņu. dieszinkāšodienapaies.

p.s. mamma teica ka es briesmīgi izskatoties. atbildēju, ka šnabi dzēru. viņa akal teica, ka tad laikam man labāk esot alus jādzer, bet pēdējā laikā es no alus ļoti ātri piedzeros, ja sanāk dzeršana kkāda un to šnabi es vakardien dzēru tikai tāpēc, lai nepiedzertos.

visvisskaistāk dziedāt pūtvējiņus ir pustrijos naktī, pēc maskačkas gadģušņika apmeklējuma (un viena lielā melleņu sidra un viena lielā alus iegādes) gājēju tunelī, kas zem Salu tilta savieno Maskavas ielu ar Maskavas ielu. brīnišķīga akustiska (liekas ka dzied nevis divas drAUdzenes, bet vesels koris) un pacilājuma sajūta.

labrīt, lai, kas arī tagad nebūtu, mani laikam sauc Inese.
vakardienas ieraksts par Lūša zvaigznāju izrādījās liktenīgs, jo pret savu gribu nokļuvu Arvjdienas svinībās, satiku Lūsi, kurš bija šokā par to, ka es esmu Dzert un Drāzties autore un kurš saslavēja mani tik ļoti, ka es sadzēros šņabīti un no mājupceļa atceros tikai jau mājas un uzmācīgu suņa mīļošanu. ā un velosipēda priekšējais atstarotājs nezinkāpēc atradās man kabatā. nuvokā.

ā jā, - laikam sarunāju vēl kko grupas attīstībai. jo Lūsis paziņoja, ka Duetai Kjū esot noteikti jāuzstājas kopā ar 1/2H 1/2W. vēl ir sarunāts ierakstīt vienu dziesmu pie Baušķinieka. un koncertēšanas iespēja Ļeņingradā. tik nez kāpēc mēs neko nedarām.

tikko gulēju savā gultā, spēlēju uz vēdera uzliktu sintezātoru bērnu čimčidrilku un domāju, ka digna guļ savā gultā un lasa grāmatu. izrādījās, ka viņa guļ savā gultā un spēlē alta blokflautu.

vakardien iečīkstējos, ka baigi sen nav bijušas pohas un, ka bišk tā kā gribētos. ilgi nebija jāgaida un šodien es esmu dabūjusi, ko gribēju.
forši, ka tā.

labvakar, mani sauc Inese un man nebija ienācis prātā, ka mēģis ar džiniņu, šampi, moku un šņabīti varētu beigties ar to, ka mans plašu atskaņotājs tiek izmantots kā ģitaras pastūzis un es pati, to ģitaru spēlēju. about a girl, jebkas cits un vispār pilnīgs balagāns -

p.s. nabaga mani vecāki

man ir visai pamatotas aizdomas, ka man ir zudis dzeršanas skils.
enīvei, es nesu mājās kaimiņu, nevis kaimiņš mani.

labvakar. mani sauc Inese un es esmu pilnīgi piedzērusies.

man gribējās te kko ierakstīt par vakardienu, bet konstatēju, ka esmu to jau izdarījusi vakar. tad nu neatliek nekas cits kā rakstīt par šodienu - kkad no rīta istabā ienāca tētis, nolika man pie gultas atkorķētu mazo aliņu (Bitburger, 0,33l) un teica, ka ja es celšoties augšā, tad dabūšot vēl un lielāku. godīgi sakot, ne man gribējās celties, ne arī to aliņu dzert.
enīvei, man šķiet, ka tādas kopīgas piedzeršanās uzlabo mikroklimatu ģimenē, lai gan dzert man vakar negribējās necik. vismaz sākumā.
ā starp citu. vakardien tētis, kurš atmeta pīpēšanu pirms gadiem septiņiem, ievilka vienu dūmu no manas cigaretes. jo mēs ar mammu pīpējām istabā.
vēl man ļoti nāk par sevi smiekli.

nu tā. es esmu pilnīgi piedzērusies. kopā ar tēti. un es viņam atzinos kā es agrāk slēpu Šakāli zem galda. un mēs sarunājām rīt dzert šņabīti, jo rumu mēs izdzērām jau tagad. un vispār man ļoti man patīk mani vecāki. un es meibī zinu ko es daru.
ā starp citu. pēc šitās nenormālās sarunas ar tēti man viss ir vēl vairāk nekā nenormāli pohui.
katrā ziņā šitā te tētim padusē man vēl nebija gadījies sēdēt.

es esmu aizgājusi galīgā vaildā. ko man tagad darīt?
un man abās kājās ir labās kājas kurpes un viena no tām pieder sātanam. nu tā kas sarkanā krāsā.

tas, ka es vakar Rudaku vilcienā satiku laikam bija liktenis. un Rudaka 40 tika nosvinēti godam, jo kā es nokļuvu mājās es zinu gan, bet atcerēties neatceros. neatceros arī kā un kādu apsvērumu vadīta es iepostēju bildi ar zīloņiem, kuru laikam tūliņ ņemšu ārā, jo man ir cita bilde padomā. pamodos un piecēlos tikai tamdēļ, ka jābrauc Kritiskajā Masā un vispār man ir šņabja garša mutē. un visi tie, kuri nebrauc, jo kāds cits nebrauc, jo jāguļ un vēl visādu iemeslu, kuri nemaz nav iemesli, dēļ ir mīkspēdiņi un godīgi sakot es itin nemaz neesmu skaidrā un nemaz nezinu, kurā Vecrīgas bārā es vakardien nebiju.
un te lūk tā bilde bez zīloņiem un sakarā ar šodienu -

p.s. tētis neteikdams ne vārda ienāca un nolika man priekšā Tērvetes Senču. un bildi ar zīloņiem es ārā tomēr neņemšu - tā ļoti labi atspoguļo vakardienu, jo es vakar izdancoju pasaules tizlākās dziesmas hiphopa garā. kopā ar Ivo. un mamma negrib man dot ēst, jo viņa vakar esot svinējusi Vaņkas 41 jubileju.
p.s.2. un lai gan man nebija laika tomēr labi, ka vakar aizgāju uz to Rudakdienu, jo satiku visus savus vecos puikas.

es te tikko sarakstīju pilnīgas bezjēdzības. labi, ka izdzēsu. pietiks, ja pateikšu, ka Losikūla ir pilsēta Igaunijā. un, ka mēs ar Kaimiņu un _lain_ cepsim kartupeļus. un, ka apgalvojums "uz pāris aliem" joprojām ir muļķīgāko iedomu topa augšgalā.

es Saļikā esmu bijusi visurkur, bet Silavas bērnudārza Saulīte Atvasīte, sporta zālē futbolu, četru gana pāri 20 tefteļu un divu tikpat gana pāri 20 (gadiem, protams) dāmu sabiedrībā, vēl nebija nācies spēlēt. tas bija lieliski. ekskursija pa bērnudārzu tumsā un ļasikbraucēju bandas izbrauciens arī.
viss sākās tik nevainīgi - ar kartupeļu cepšanu pie manis, ko mēs ar Kaimiņu piekopjam nu jau reizi nedēļā un ar vidusskolniecisku grilpārtiju dārzā lielisku puiku sabiedrībā, klausoties Metallicas kaseti.
man ir vēl 3gab aliņi. mošk parakstīšu bakalaurdarbu.
un kāds te šobrīd perina kko ne to.

Cilvēki, Miers, Cieņa un Mīlestība. Vidzeme, salvija un 11 alus pudeļu korķi kabatā.

un šis

labdien. mani sauc Inese un es esmu gandrīz jebkas - leprikons, elfu princese, trollis vai komantagaddarīt.
man uz abām rokām ir sXe krusti, par ko Raivis shvkr izteica ģeniālu frāzi - ka roka ar šādu krustu virsū, kas tur šņabīša glāzi, ir perfekta Iņ un Jaņ t.i. Dao zīmes reprezentācija. es arī šobrīd turpinu reprezentēt Dao, netīšām minīša vietā ieraujot šņabīti no lielas plastmasas pudeles.
un ir interesanti dzirdēt, kā par kaimiņu Inesi, kas ir ta ka puika leģendas stāsta man iepriekš nepazīstami cilvēki, toties par vakardienu man komentāru nav. nē, nu vispār ir, bet labāk neko vairāk par to, ka man bija neprātīgi jautri, es neteikšu.

+ ja Lucifers Olivers domā, ko runā, tad Dueta Kю drīz skanēs Nabā.

+ es apņemos vairs nekad neapgalvot šovakar izdzeršu tikai pāris aliņus, nepiedzeršos un gulēšu kā pieklājas - mājās/pie dignas. tas ir tikpat bīstami, kā paziņot, ka man ir garlaicīgi. ja ne vēl bīstamāk.

es: kā mēs vakar mājās atnācām?
Kaimiņš: lēni un mokoši

man gan liekas, ka kkādi kosmiski spēki lika mums ar saviem soļiem iziet Lielvārdes jostas rakstus.

šodien man vajadzētu spēku, drosmi un gudrību, lai nenodarītu pāri savai jau daudz cietušajai sirdsapziņai. bet šobrīd es esmu gatava tieši uz to, jo mana no reta un trausla materiāla veidotā galva, negrib neko citu, kā atzvanīt freakart sakot - "es negulēšu vairāk, atved man tomēr to aliņu" un Žukam - "jā, taisiet pikniku manā dārzā", pašai turpinot ļauties lutināšanai un nekā nedarīšanai. ā un ap 17iem mans sačiņītais ļasiks būs mājās, to es arī gribu sagaidīt. man nav ne mazākās vēlēšanās spert kāju ārpus Saļika, par kkādu braukšanu uz randiņu nemaz nerunājot.

+ vakardiena bija absolūti lieliska. gan nokājošana no Vecāķiem līdz Mangaļsalai un sušīošana pēc tam, gan arī pēcākā atbraukšana uz Saļiku, manis nolaupīšana un nokļūšana mājās padsmit cilvēku sastāvā. un man riebjas, ka tagad ir nevis pusdivi, bet jau pustrīs.
UPD: ā nav tomēr tagad pustrīs. bet arī pusdivi ir mazliet par daudz.