*

šodien man vajadzētu spēku, drosmi un gudrību, lai nenodarītu pāri savai jau daudz cietušajai sirdsapziņai. bet šobrīd es esmu gatava tieši uz to, jo mana no reta un trausla materiāla veidotā galva, negrib neko citu, kā atzvanīt freakart sakot - "es negulēšu vairāk, atved man tomēr to aliņu" un Žukam - "jā, taisiet pikniku manā dārzā", pašai turpinot ļauties lutināšanai un nekā nedarīšanai. ā un ap 17iem mans sačiņītais ļasiks būs mājās, to es arī gribu sagaidīt. man nav ne mazākās vēlēšanās spert kāju ārpus Saļika, par kkādu braukšanu uz randiņu nemaz nerunājot.

+ vakardiena bija absolūti lieliska. gan nokājošana no Vecāķiem līdz Mangaļsalai un sušīošana pēc tam, gan arī pēcākā atbraukšana uz Saļiku, manis nolaupīšana un nokļūšana mājās padsmit cilvēku sastāvā. un man riebjas, ka tagad ir nevis pusdivi, bet jau pustrīs.
UPD: ā nav tomēr tagad pustrīs. bet arī pusdivi ir mazliet par daudz.