*

nu labrīt. īsi piedokumentārēšu arī es nedēļas nogales notikumus - 5dien ārprātīgi drausmīga uzstāšanās Depo. nu tā, ka esot uz skatuves, vismaz es, dzirdēju tikai nenormālskaļi fōnējošas ērģeles, nevis to, ko daru es pati un mani grupasbiedri. pēcāk vakars turpinājās Aptiekā, tad vienā Melnajā Kaķī un, kad to aizklapēja, vēl vienā Melnajā Kaķī. visa tā rezultātā 6dienas rītu (pie miera devāmies ap 10iem) grupa Dueta Kjū sagaidīja visnotaļ nožēlojamā stāvoklī un tā pavadīja arī visu atlikušo dienu. koncerts dārza svētkos Jūtustrenču (par tiem vai visa mana frendliste raksta - GG, Erlends un Genucis) mums par laimi izvērtās visnotaļ īss - nu, jo uzstāšanās secība bija nobīdīta laikā, bet mums ar kaarl bija 20:30 jābūt atpakaļ darbā. ap 21iem uzsākām ceļu uz Valkas konci, katrs pie sevis prātā klusībā virknējot dažādus iemeslus, kāpēc šo braucienu varētu atcelt un doties mājās gulēt. bet ne jau nu jaukais un lādzīgais Augļu&Dārzeņu organizators bija vainīgs pie tā, ka mēs iepriekšējā dienā piedzērāmies - tāpēc nebraukt likās negodīgi. un lai arī mūsu fiziskā kondīcija bija graujoša, tas izvērtās par labāko no šiem trim končiem. pasākums ar bija baigi mīlīgs un foršs - vecā, divstāvīgā kantorēkā, kkur Valkas nomalē, dažādas muzikālas aktivitātes notika bezmaz vai katrā telpā. vienīgais mīnuss bija laukos neizbēgami neiztrūkstošā vietējo urlu klātbūtne un kaušanās.
koncertdzīves man tagad pietiek krietnam laikam. tiesa gan Guntis runāja par spēlēšanu Depo oktobra vidū un es kauko aizdomīgu par šo jautājumu spriedu arī ar Aptiekas Kristapu. nu bet tas tā.

vakarvakarā pēc tā visa piemetās nenormālas, pārpasaulīgas, pēcrokenrola skumjas, nu tā ka gribas gulēt uz muguras gultā, blenzt griestos un klausīties gadspīd vai silvermauntzaion, bet tā kā bijām ar dzīvesbiedru darbā un bija jāgaida izrādes beigas, tad gājām staigāt pa Rīgu - izstaigājām līdz galam manu gandrīz dzimto Tērbatas ielu, aizgājām līdz manai vecajai skolai, es ar šausmām atklāju, ka Daugavas sporta namam blakus esošajā bijušajā sporta laukumā ceļ kaukādu briesmīgu betona monstru un vispār aizrāvos ar bērnības ainu uzburšanu - nu stāstīju, kur padomjlaikos bija sakņu bode, kur pirkām siltu maizi un kur mūžīgi mūžos ir bijis grāmatveikals un viss skumjums pagaisa un vispār man tagad viss ir labs tāds.