|
[11 May 2012|06:07pm] |
Nereti lūkojos uz savu prātu un ķermeni, un citiem cilvēkiem un būtnēm it kā no malas. Ne ar nolūku tā darīt, bet tā vienkārši ir tajos mirkļos, kad apzinos, ka es neesmu tikai prāts un ķermenis. Sajūta ir, it kā es būtu iekļuvis iekšā filmā. Viss, kas tajā notiek, ir interesanti, aizraujoši un ļoti skaisti un mīlami - kā mākslas darbā. Vienlaikus ir apzināšanās, ka tā ir tikai dižā ilūzija jeb maya. Tā ir brīnumaina, bet projekcija.
Līdz ar to tad notiek prāta un ķermeņa vērtības samazināšanās. Tie abi ir būtiski instrumenti, lai mijiedarbotos pasaulē, taču ne pirmie un ne beidzamie. Es esmu visi ķermeņi un visi prāti, un šis, no kā es rakstu, ir tikai viens no neskaitāmiem. Tāpēc man nebūs žēl no tiem atvadīties, kad tie būs nolietojušies, jo tie, galu galā, ir tikai instrumenti.
Tas ir tāpat, kā ekonomikas krīzē, kad daudzi cilvēki pēkšņi saprata, ka viņu naudas un citu lietu vērtība ir ticībā, t.i., nauda ir kaut ko vērta tāpēc, ka mēs ticam, ka tai ir vērtība. Tāpat ir arī ir prātu, kad vienīgais kļūst par vienu no neskaitāmiem. Iestājas miers. Ja šāda prāta jeb ego vērtības nesamazināšanās nenotiek, cilvēkam ir attiecīgi vairāk problēmu, neapzinoties to neesošo dabu. Jo lielāks ego, jo vairāk problēmu.
Un, jo vairāk es apzinos, jo intensīvāk man šķiet - mūsu piepildījums ir mīlēt. Stabus, vilcienus, kokus, ķieģeļus, asfaltu, stikla lauskas, dzīvniekus, augus, sēnes un vīrusus, visu bijušo, esošo un vēl neesošo. Un, lai mīlētu, vajag apzināties.
Es atdzimu un nepamanīju,
ka man ir izrakts kaps.
Atdodot neko, tiek iegūts viss.
|
|
