*

ბინდისფერია სოფელი თანდათან უფრო ბინდდება
რა არის ჩვენი სიცოცხლე ჩიტივით გაგვიფრინდება
ჩვენს ნასახლარზე ოდესღაც ბალახი აბიბინდება

იმასაც მოკლედ უვლია ვინც გძლად ეგონა იარა
თოფს ჟანგი შესჭამს ჟანგს მიწა, კაცის გულს დარდი იარა,
მოვა სიკვდილი უჩინო, ერთ წამში აგვყრის იარაღას
ჩვენ რას წავიღებთ იმქვეყნად, სხვას არა წაუღია რა.

ლექსო ამოგთქომ ოხერო თორო იქნება ვკვდებოდე,
და შენ კი ჩემად სახსოვრად სააქაოსა რჩებოდე,
მოსთქომდნენ ჩემებ სწორები ფანდურის ხმაზედ ჰყვებოდნენ,
ქვეყანა მხიარულობდეს და მე საფლავში ვკვდებოდე,
მოსთქომენ ჩემებ სწორები, ფანდურის ხმასა ჰყვებოდნენ,
სახლო არ დაინგრეოდე, ცოლო არ გასთხოვდებოდე.

( aptuvens tulkojums )

*) vakar pie mums rādīja VDT Krāsainās pasakas. aizgāju un nostījos. tā arī nesapratu, kam īsti izrāde domāta bērniem vai pieaugušajiem (no tiem kas vēl skatījās, neviens to nebij sapratis). it kā visādi bērnišķīgi izgājieni, tai pašā laikā daudz tikai pieaugušajiem uztveramu lietu. reizēm jau gadās, ka šāds piegājiens nostrādā, bet šoreiz kaukā nu tā. šite tās pieaugušo lietas brīžam pat kaitināja. piemēram, Zilā pasaka būtu baigi foršā, ja nespiestos cauri kaukāda bezjēdzīga atsauce uz Eiropas savienību.
otrais cēliens noteikti labāks par pirmo. it īpaši otro cēlienu ievadošā Lillā pasaka. tā bij burvīga un asprātīga. toties ļoti nepatikās klišejiskie joki par nacionalitātēm (nu tur par eskimošiem un čainīzeriem). temps izrādei ļoti raits un spraigs, uztaisīts raibi un krāsaini. Zaļajā pasakā pilsētas smakas ļoti precīzi attēlotas. akjā un tie valmierieši šausmīgi skaļi un skaidri runā. sākumā vispār likās ka bļauj, bet pamazām pieradu. mūsējie reizēm līdz pašai pēdējai rindai īsti neaizrunā (diemžēl).
no Imanta Ziedoņa gan izrādē maz. domāts laikam bijis kā sāls un pipari pie zupas, diemžēl piebēries tā, ka pipari ir, bet tās sāls tomēr nava.
par režisoru Meikšanu gan bij baigi labais iespaids radies pēc Partitūras ekosistēmai. gribētos tos viņa Straumēnus ar apstīties;
*) vakar bija arī pēdējā Rudzītes Sarkano lukturu ziemas izrāde. ņem nost no repertuāra, jo beidzas autortiesību līgums un cilvēki kaukā nenāk, lai būtu jēga maksāt par pagarināšanu. bišķi žēl, jo manliekas, ka nebij slikta izrāde, turklāt man viena no pirmajām, pie kuras kā ģērbējai bij jāstrādā. es vispār nesaprotu, kāpēc uz Rudzītes (Olingeres) izrādēm cilvēki nenāk. gadās jau viņai ne visai darbi, bet ir arī foršas izrādes. Puspietura bij baigi labā, bet to ar noņēma, jo cilvēki vispār nenāca. Rudzītei gan manuprāt ir viena nelaime - viņa kaukā taisa, taisa, taisa tās izrādes, bet kauko līdz galam neuztaisa. sāls it kā ir, bet tie pipari pietrūkst. nu kaukāds tāds mazs knipucītis, lai būtu līdz galam un pavisam pa īstam. nujā, bet Lukturus tātad noņēma un es dabūju ierāmētu bildi ar zirgu no rekvizītiem;
*) pa vidu starp izklaidēšanos ar Krāsainajām pasakām un strādāšanu uz Sarkano lukturu ziemu, paspējām aiziet uz Andreja Granta fotoizstādi VMM. baigi labā bija, forši ka aizgājām - nujovakarbija pēdējā diena, kad tas bij izdarāms;
*) man (paldies jebkam!) ir atgriezusies mūzikas un mākslas mīlēšanas sajūta. kaukāda tāda dzīvespriecīga interese. citādi vienu brīdi jau viss bij vienā lielā, pelēkā masā. nekas nepatīk un neaizrauj, neko ar negribas, bet tāpat, inerces un ieraduma pēc, mēģina sev iebāzt iekšā ar varu. tagad ir atkal kaukas atvēries vaļā - viskaukas patīk un interesē un gribas;
*) vispār gribas bišķi vairāk Rīgu Rīgas pēc, nevis tāpēc ka jābrauc uz turieni strādāt, jāpastrādā un jāsteidz atpakaļ uz mājām. parkus gribas un siltā novakarītē ritināties ar velosipēdu cauri un pasēdēt kafē un aiziet uz kīno. bet kīnō man būs. rīt.

( Rīgā )

Traģēdija vakar nospēlēja zvērīgi kruta, poļus neklausījos, bet Tesai gan čābīgs koncis. izklausījās pilnīgi apmaldījušies un katrs pats par sevi, nevis kopā kā viena grupa. es gan visu viņu uzstāšanos neizturēju un gāju ārā uz tērzēšanu.
Nepabeigtais debesskrāpis diezgan feina vieta, bet daļa publikas nevisai - regulāri nācās spraukties cauri dažādiem skandalētāju pulciņiem, kas taisījās kauties.
vēl es konstatēju faktu, ka man ir bail no piedzērušiem cilvēkiem. arī pazīstamiem, draudzīgiem un labvēlīgi noskaņotiem. bail un viss. negribu, nepatīk, nevajag. tās bailes lēnītēm sākās jau pasen, bet ar katru reto reizi, kad nokļūstu vietā, kur apgrozās daudz iereibušu cilvēku, es jūtu, ka viņas neapturami aug lielākas.

šodien negaidīti radās iespēja braukt pie Radika. neko daudz jau nedarījām - kopā ar Daci un Draiskuli aizgājām pastaigāt pa mežu. pamats bija briesmīgs, zirgiem kājas slīdēja nenormāli, kā rezultātā Radiks bij ļoti satraucies - kā nu ne, mežā, ar pagaidām gandrīz vēl svešu cilvēku mugurā, bez sava drauga Arika un bez savas īpašnieces klātbūtnes, turklāt vēl kājas slīd un pats mežs ar pagaidām diezgan nepazīstams (viņš Dabaszirgos tik pāris nedēļas dzīvo). parikšot dabūjām tik mazu gabaliņu, toties es uzzināju, ka Plakanciema meži ir pilni ar brīvdabas muzejtipa ēku pudurīšiem - nu tur smukas, vecas, pelēkas guļbaļķu mājiņas, klētiņas un akas ar visu vindu. stirnu ar redzējām. pēc tam vēl bišķi pačibinājāmies ar spēlēm no zemes, bet neko tādu īsti nopietnu.
un man šķiet, ka mums sapasēs. biju dzirdējusi no viņa saimnieces, ka viņam esot problēma ar uzkāpšanu - nu kad kāpj augšā, ta viņš mēdzot nestāvēt mierīgi, bet kauko ģorgāties un dricelēties. tāpēc pagājšreiz, kad darbojāmies pa laukumu striķapaušos, ta speciāli piebīdīju šo pie uzkāpjamās tribīnes un vnk lēnām kāpu virsū - nost, virsū - nost, virsū - nost, a šis stāvēja rātni kā jēriņš un ij nepakustējās. kad šitas esot atstāstīts viņa īpašniecei, viņai esot bijis grūti noticēt.
ā un vēl viena patīkama lieta - prasījos savai zirgu guru par to, cik naudiņas viņa gribētu par regulāru manis trenēšanu tieši darbā no zemes, a šī tik noteica lai liekos mierā, ka viņas pa visām mani tāpat iedresēšot, bet jāšanai lai pagaidot, kad būs normāli lietojams laukums un paņemot ik pa laikam kādu nodarbību pie iejādes treneres.

un man ļoti patīk grupa Starmetis

un man pēdējā laikā ir tik daudz viskaukas jādara/ir tik daudz ko darīt, ka jau ap 23iem sāku rubīties ārā. nav laika nedz kūkot, nedz pat kārtīgas pusdienas uzbrūķēt.

visu nakti braukuši, braukuši, braukuši agri no rīta esam pieMaskavā un jau kādus 20km pirms šīs monstrozmilzīgās pilsētas sākas sastrēgumi - mašīnas stāv pat piecās joslās vienā virzienā un kustās uz priekšu tik ātri, kā gliemezis ar lauztu vienīgo kāju. manliekas, ka pa to sastrēgumu mēs nokūlāmies kādas stundas četras vismaz. visi smiegojušies un pilniem urīnpūšļiem. maskavieši mūs uzņem ļoti krutā un mīlīgā divstāvu dzīvoklī pāris metro pieturas no paša centra un piebaro ar lielu daudzumu veģetārā plova. aizbraucam bišķi uz centru, kur konstatēju, ka Sarkano laukumu esmu iedomājusies grandiozāku esam. pēc Kristus glābēja katedrāles apskates pārējie iet uz Puškina muzeju, bet mēs ar Kārli braucam atpakaļ uz dzīvokli dušoties un kādu stundiņu pasnaust.
koncerts notiek vietā Aktovij Zal, kas mazliet atgādina Melno piektdienu. pirms Tesas uzstājas vēl divas grupas un Edgars. pirmā ir ļoti, ļoti forša, otrā savukārt ļoti, ļoti jocīga. cilvēku ir daudz un traki. Tesu jau sauc ar saukšanu uz skatuves un, kad viņi sāk aiziet nenormāls mošpits, steidždaivings, trakošana un ārdīšanās. enerģijas līmenis zālē nenormāli augsts. arī paši tes-meņi mošo pa skatuvi kā traki. beigās Tesu vairākkārt sauc atpakaļ, pēdējā dziesmā pa skatuves grīdu pilnīgā ekstāzē vārtās viena blondīne un pāris džeki. tiek izpirkts arī viss līdzpaņemtais distro (Tesas plates) un pēc konča stāv gara rinda pēc autogrāfiem, kā arī Tesa laikam ir uzstādījusi par ieejas biļetēm nopelnītās naudas rekordu.
nu ļoti kruta, karoč un visi baigi apmierināti.
kaukur ap 2iem naktī esam novākušies, sakravājušies, iepirkuši ceļamaizi un izbraucam uz Latviju.

( Maskava )

šitas tāds īsiņš ierakstiņš būs. karoč aizbraucam uz turieni. vieta tāda it kā normāla, bet iekšā pavēss un nelāgi ož. cilvēku gandrīz nemaz nav, pietam izskatās, ka tie, kas ir nav nākuši speciāli uz konci, bet vienkārši patusēties. pirms Tesas spēlē divas vietējās gaseratas, turklāt nevisai kvalitatīvas. kad pienāk kārta Tesai, daudzi cilvēki jau ir aizgājuši, bet vēl liela daļa aiziet kamēr viņi spēlē. pats koncis arī nu tāds - nau baigi kruts un pauverfuls. nez - vai nu sūdīgi izreklamēts, vai tas, ka pirmdiena... runā, ka iepriekšējie Tesas un Silarda konči šai pilsētā uzņemti krietni siltāk. vienīgais, kas tur foršs - tāds jauks un sirsnīgs džeks, kas liek krutu un gaumīgu dissseni, par kuru pats ļoti priecājas. priecājas arī par Tesu. uzreiz pēc konča dodamies ceļā uz Maskavu.

( Dižā Novgoroda )

tātad, kā jau stāv rakstīts, Pēterburgā esam no rīta un mūs ļoti viesmīlīgi uzņem Kostja. pēc brokastīm un dušām daži paliek gulēt, daži brauc uz centru. galvenais mērķis ir Ermitāža, bet tur priekšā jau milzumgara rinda. daži paliek stāvēt, lielākā Ermitāžas kārotāja aizbrauc atpakaļ uz dzīvokli gulēt, bet mēs ar Kārli ejam paklīst pa pilsētu. ārā ir ļoti jocīgi laikapstākļi - saulītē ļoti karsti, no jumtiem gāžas lāstekas un ledus blāķi, ielas klāj bieza kārta šķidras šļuras (sāli viņi tur gāž masīvi - tas tiek nepārtraukti darīts pat uz gandrīz pavisam tīrām ielām un ietvēm), tai pašā laikā ik pa brīdim pūš ledains vējš un ēnā ir āprātīgi auksti, mitri un kodīgi. bišķi pastaigājam, bet tā kā visa nakts ir pavadīta braucot busā un tur man izdevās aizmigt tikai kādus 60 km pirms Pēterburgas, iekšā ir baigais nogurums. tas vēl vairāk sagrābj, kad ieejam kaukādā baznīcā pasildīties un brīdi tur pasēžam - saņemties piecelties un iziet ārā ir ļoti grūti. tāpē laižam apakaļ uz dzīvojamo namu kompleksu "Kosmoss" un liekamies pagulēt. pēc tam izrādās, ka Jancs un Dāvo tai Ermitāžas rindā stāvējuši tik pusstundu, enīvei laiks apskatei bijis ļoti īss - kādas nepilnas divas stundiņas.
vakarā Tesai jāspēlē V-Club. vieta jauka un pretēji gaidītajam tur iekšā ir silti. dod arī daudz garšīga ēdiena un cilvēku ir gana, turklāt ir baigā sajūsmā par Tesu. kamēr Tesa kravājas, bišķi uzspēlē arī Edgars Rubenis, kurš kopš Tallinas ir pievienojies mūsu jaukajam kolektīvam. pirms konča pie Kārļa pienāk kaukāds džeks, pastāsta, ka Tesas koncerts, kurā viš bijis pirms 4 gadiem (eckur laikam video no tā konča) ir inspirējis viņu pievērsties pedāļu čiņīšanai un uzdāvina Kārlim arī kaukādu krutu savu rokdarbu ar ļoti skaistu dīzainu, turklāt. vēlāk atklājas, ka viņu sauc Kirils un viš atbrauc arī uz Maskavas koncertu.
pēc konča atgriežamies pie Kostjas, kur daži pīpē, dzer, skatās jūtjūbā šredus un tad iet gulēt, savukārt daži iet gulēt uzreiz.
nākamās dienas pēcpusdienā dodamies uz Veļikijnovgorodu.

( Sanktpēterburga )

no 24. līdz 27. fevrālim Tallinā notika festivāls Heliosphere, kurā 25.02. uzstājās arī Tesa.
notikās Von Krahl teātrī Tallinas vecpilsētā. Tesa nospēlēja labi un neko vairāk par viņiem ar pirmajā vakarā nedzirdēju. labprāt būtu paklausījusi Amenra, bet viņi spēlēja tieši pirms Tesas un mēs tai laikā diezgan histēriski meklējām, stāvvietu kur bija nolikts buss. palikšana 16eiro hostelī, kurā organizatori bija nobukojuši 5vietīgu rūmu, nevis 6vietīgu, kā mums vajadzēja. bet tāpat iegājām bez kādām problēmām un papildus piemaksām, turklāt viena gulta izrādījās mazliet platāka par pārējām un tajā ar Kārli jauki sagulējām. arī brokastīs sanāca mierīgi iešmaukt visiem. nākamajā dienā dirnējām pa Tallinu gaidot Benu Frostu - aizbraucām uz jūru/klintīm Tallinas pievārtē, tad pagulējām Mika hosteļa istabiņā diendusiņu, jo no savējā jau bijām izčekojušies un pēc tam gājām ēst uz glauno restūzi, kur dalībniekiem deva fūdu forfrī. tas bij ritīgi foršs, it īpaši ja atceras kā iepriekšējā Tallinas braucienā bija lielas problēmas ar normāla veģetāra ēdiena dabūšanu - šajā bija plaša izvēle + viss ar noslieci uz bioeko. un ēst varēja cik grib un var apēst vienā reizē. apkalpoja gan lēni, starp katru ēdienu apmēram pusstundas pauze, kā rezultātā tur pavadījām stundas divas un gandrīz nokavējām Benu.
svīt seksī Beniņš nospēlēja baigi smuki, smaidīja un nebija saļuļļājies kā Ventspilī. pēc tam daži klausījās Nadju, daži vienkārši kūkoja, līdz bišķi pāri pusnaktij devāmies ceļā uz Pēterburgu.
braucās negaidīti ilgi, toties uz robežas viss izgāja neticami gludi un raiti, cik nu tas vispār uz Krievijas robežas ir iespējams. ap 9iem-10iem no rīta, ja pareizi atceros, bijām Pēterpilī un devāmies uz Kostjas mitekli dzīvojamo namu kompleksā "Kosmoss", lai piejemtu dušu, iekostu un nedaudz relaksētos.

( Tallinn )

apdeitots ar video no Tallinas: TESA- P48 LIVE@Von Krahl_Heliosphere.mp4

varbūt kāds vēlas nākt ar mani rīt uz koncertu?
kaukāds jocīgs tāds http://latvijaskoncerti.lv/lv/news/517.html
besī, ka ielūgumi uz visādiem koncertiem man vienmēr iegadās brīžos, kad dzīvesbiedrs atronas ārvalstīs.

ja nu ir gribētājs, ta lai piesakās. vienīgi jābrīdina, ka es kļūstu par aizvien nesociālāku radījumu un visticamāk nebūšu baigi intrsanta, runīga un saviesīga.

p.s. tur tai info teikts, ka Ķīnas raidorganizāciju ķīniešu tautas orķestris ir simt mūziķu liela skaniska vienība, bet man ielūgumu piegādātāja teica, ka LV būšot tikai 25 gabali.

Man nenormäli patìk braukt mashìnä garus gabalus, divatä ar Kärli un pilnä rìklè kaukt lìdzi visädiem superhìtiem. Piemèram, Depeshmödei vai U2 dzhoshuatrì. Tad mani pärnjem täda bezgalìga un mazliet zhnjaudzosha laimes sajùta.

vakarrīt, savilkusi mugurā 17 gab apģērba gabalus (ieskaitot virsdrēbes), braucu dzīvoties pa Dabaszirgiem un pavadīju tur lielisku, mierpilnu, priecīgu un iedvesmojošu dienu. izjājām pa fantastiski skaisto, piesnigušo mežu (meži ap Līgas māju ir gandrīz tikpat smuki, ka visskaistākie meži pasaulē - tie, kas ap Smilteni). sākumā bijām runājušas, ka būs tikai soļi un mierīgi rikši, bet neizturējām un laidāmies arī lēkšos. kad atjājām atpakaļ, tad jūdzām Naudiņu kamanās - tas zirgs ir īsta konfekte! nodzīvojāmies vairāk nekā stundas četras pa āru, beigās vēl sabarojām zirgus un gājām iekšā ēst un pļāpāt.
nekādas jaunas NH gudrības gan nesamācījos, vienkārši baudījām dienu un kopā būšanas priekus. un tagad man ir vēl viens paraugmammas piemērs - nu tas, kāda mamma es gribētu būt, kad man būs bērns - tik rāma un mierīga un adekvāta (pirmais ir kushette_femini). ir tik forši redzēt, ka bērns un māte nepārtraukti viens otru nemoca, nerausta un nenomāc. diemžēl šitādus nelabus piemērus man nācies redzēt krietni vairāk.

kad tiku atvesta atpakaļ uz Rīgu bij pats laiks iet uz mēģtelpas koncīti, kur arī ļoti noderēja virsū savilktie 17 gab apģērba gabali. koncis bija jauks un mīlīgs - patīkams atmosfērijs, tēja un kūkas. BET - ja pavēsā pirmdienas vakarā, vietā, kur nav nekādu citu izklaides iespēju un normālas tualetes, ir paredzēts uzstāties četrām grupām, tad būtu ļoti jauki, ja viņas prastos un censtos nespēlēt tik šausmīgi ilgi un vēl ilgāk pārkrāmēties. Luis Allegre diezgan labi patikās - iepriekš nebija gadījies dzirdēt. a Tesai diemžēl atkal vajadzēja tās bezgalīgi garās, masturbējošās beigas ievilkt, tas gan man galīgi nepatīk.

eckur Naudiņš

baigi smuks tas Soundarcade Hunt Royal klips

tā kā šodien abiem bija brīvdiena, tad apbruņojāmies ar katze rekomendēto (un patiešām ļoti labo) grāmatu Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Rīgā un gājām pirmajā baznīcapskates tripā. akmensšķērespapīrīts norādīja, ka sāksim ar Maskačku (otrs variants bija Pārdaugava). aizbraucām līdz Vagonu parkam un apstaigājām 7 gab, no 13 grāmatā minētajiem, Latgales priekšpilsētā, esošajiem objektiem. ( sīkāk )

pēc tam patukšojuši humpalbodes un papildinājuši skapja saturu (Maskačkā izrādās ir tāds veikals Pārtika. Saimniecības preces. Lietoti apģērbi - viss vienā, ar vienu ieeju un pavisam kopā), gājām nomēģināt to jauno Inžinierielas indiešu ēstūzi Svada. atzinām par labu esam. izvēle nav baigi lielā, toties ja ēstu krišņās, tad katrs samaksātu tik, cik Svadā par abiem kopā. tad atlika tikai pasēdēt kafē, kafē, lēni pasūkt tēju, pašķirstīt žurnālus un atpūsties no iešanas, iepirkšanās, ēšanas, komunicēšanas un sagaidīt, kad pienāks laiks iet uz koncertu Lielajā ģildē.

koncerts - Kamersinfonija Zoom In bija ļoti, ļoti foršs. visvairāk laikam patikās Vilņa Šmīdberga skaņdarba Saucēja balss pirmatskaņojums.

tāda mums forša diena šodien.

a jums nav tā, ka citu izvēlēta un uzlikta mūzika skan smukāk?

nu, piemēram, aizej ciemos, tur skan kaukāds muzons, kautvai mājās līdz nelabuma atklausīts, vecs, zināms - bet tik, tik, tik smuki izklausās. vai arī es augšistabā nomokos nezcikilgi, nevarot izvēlēties, ko klausīties, jo nekas neatbilst telpai, noskaņojumam un neskan smuki un tad es noeju uz lejistabu pie Kārļa, kurš uzlicis kauko pavisam parastu un skan tik šausmīgi skaisti, silti un iederīgi.
nē, nu, protams, nav jau man tā pilnīgi vienmēr, bet ļoti bieži gan.

kādu pusotru nedēļu viss liekas tāds skābs un diezgan nelabvēlīgs. nu tā, ka gaisā kaukas ne-labs virmo. brīžam ta ka pieklust, bet brīžam kļūst grandiozi izteikts.
un apmēram divas nedēļas vislaik redzu sliktus sapņus. tādus sīkumaini riebīgi sliktus, ar kaukādu bezspēcīgu izmisīgumu un trulu monotonu atkārtošanos. kad par to šodien apspriedos ar kolēģi, šī tik atmeta ar roku un nosmēja, ka veļu laikā nemaz neko citu negaidot un uzskatot to par normālu parādību. nezinu, bet veļu laiks ir kautkāds. nu tāds, kurā pagātne lien no stūriem ārā un liek sevi pārdomāt.
nu, piemēram, mans ex-dzīvesbiedrs apmēram nedēļu skumīgs nodzīvoja pie mums, jo citur viņam nebija kur. un tad vēl vakardien, starp aizejošo un ienākošo īrnieci, bijām nogājuši panostaļģēt Kārļa Kuģielas dzīvoklī. un beigās tas izvērtās bišķi savādāk nekā domāts. nu kaukā tā vairāk bēdīgi nekā nebēdnīgi.

toties Tesa vakar Aptiekā bija ritīgi kruta. dažs labs pat no konča tā jumtu bija norāvis, ka mums likās, ka šis ritīgi pārkurījies vai sadzēries, a šodien izrādījās, ka tas viss tik no mūzikas. tik no tās vien, jā.

Ausekļa Baušķinieka gleznas izskatās, tā, kā izklausās Ingus Baušķinieka mūzika.

šodien, kad gāju jāt, vētras netrūka nemaz. visa apkārtējā pasaule izskatījās tieši šādi (tikai bez tām divām tantēm). a treniņa laikā brīžam pat likās, ka nupat, nupat nopūtīs no zirga nost. toties no rīta, kad ap 7iem tiku kaķa pamodināta un laidu viņu ārā, konstatēju, ka tur notiek pelēkbalta pasaka, kurā šausmīgsmuku ambientnoiziņu taisa sniegpārslu, vēja un čabošo lapu saspēle. kad pamodos otrreiz, tad jau tīri zilas debesis un spoža saule.
nezinu, kājumsturrīgā, bet šiten dažas sniega detaļas tā arī nemaz nepaspēja pa saulaino dienu nokust.
koesartovisugribējupateiktnezinu.

īsa atskaite par šī gada festivāla apmeklējumu:
9. septembris - pa lielam jau visu iepriekš uzrakstīju. tik aizmirsu pierakstīt to, ka tur nebija daudz cilvēku, bet no esošajiem kādi 70% bija briļļainas meitenes un tas man likās ļoti jocīgi.
10. septembris - ieradāmies brīdī, kad beidza spēlēt Andžonis ar Neiburgu. noklausījāmies Mārtiņu Roķi, tas bija kruts un mums patika. pēc tam nezinājām ko īsti darīt, pasēdējām video zālē, kur rādīja diezgan bezjēdzīgas īsfilmiņas. mazajā zālē ar nekas īpašs nebija. aizbraucām uz nakts tirgu un nopirkām puķukāpostus. atbraucām atpakaļ, spēlēja Etienne Jaumet - diezgan foršs tāds. jestrs. nebi ne vainas. tad man šausmīgi sāka nākt miegs, bet gribējās paklausīties kko no Raster-Noton. pēc saraksta vajadzēja būt Aoki Takamasai, ko es kaukad sen, Šakāļa laikos biju klausījusies arī mājās. bet tur sāka uzstāties kaukas pavisam cits. paklīdām vēl riņķī, bet kaut kas ar tām telpām nebija īsti labi. it kā kruts tas tukšais Preses nams, bet viss pasākums kaukā neturējās kopā, nebija kopsajūtas. neizturējām un braucām mājās. pēc tam gan dzirdējām, ka bijis vērts sagaidīt to japāni, bet ko nu tur vairs.
11. septembris - vakardiena vispār bija unikāla. Kārlis visu dienu strādāja, es kūkoju pa mājām. ap 22iem biju Rīgā, satikāmies uz stūra un ar kājām nogājām Melnajā Piektdienā. iegājām iekšā, kopīgi pastījāmies pulkstenī - ā, vienpadsmit, davai skrienam uz vilcienu. par mata tiesu arī paspējām. kāpēc tā? nezinu. es Melnajā Piektdienā nekad neesmu jutusies labi, man tur nepatīk, nav īsti kur sevi novietot, tā bija ari vakar. un brīdī, kad iegājām uz skatuves ļoti nopietni darbojās kaukāds mākslinieks, bet darīja viņš to tik klusi, ka cilvēku balsu murdoņa bija par viņu skaļāka. varjaubūt, ka viņš tikai skaņojās, bet mums vienkārši salikās, ka nav tur jābūt un šai sajūtai arī sekojām. gan jau vēl ienāks ziņas, par to ko mēs tur atkal palaidām garām.

kopsavilkums: priecājos, ka biļetes nepirkām. arī, ja mums būtu bijis skaņmežīgāks noskaņojums un mazāk nācis miegs, manliekas ka tur kaukas nebija līdz galam. nebija tādas festivālu kopā turošas sajūtas. nu kaukas līdzīgs ballītes sajūtai, tikai mazliet savādāk. nu ka notiek kaukāds Notikums, kurā ir forši būt un piedalīties un izbaudīt. nez, nešķetinās man šobrīd valodiņa, lai to sajūtu aprakstītu. nezinu, kā bija pagājšgad, jo darba dēļ tiku tikai uz Sunn O))), bet iepriekšjos divus gadus (2007., 2008.) tajā Notikuma sajūtā pilnīgvaipeldēties varēja.

jocīga tā dzīve. vairākas nedēļas pavadījām nelielā, bet nepārtrauktā frustrācijā, ko darīt ar Skaņu Mežu. iet, neiet? pirkt biļetes vai nepirkt? kur ņemt naudu (abiem šobrīd vējš kontos svilpo)? un, kur mēs nakšņosim, vai, kas maksās par taksi uz Salaspili? un vai vispār varam iešanu ar darbu apvienot? pāris dienas atpakaļ apspriedāmies un nonācām pie konklūzijas, ka nemaz tā baigi negribas iet, nekas tāds mūs nenormālinteresējošs tur nau un, ka jautājums atrisināts ar šī gada festivāla neapmeklēšanu.
atviegloti uzelpoju, saplānoju šīm dienām visādus citus plānus un tad, kā zibens no skaidrām debesīm mūsu saujiņās par baltu velti iekrita uz visām trim dienām derīgas aproces (paldies, Jenc) un visi jau noraktie jautājumi, izņemot vienu (to par biļetēm), sāka griezties atkal pa riņķi.

tātad vakar aizskrējām pēc mana darba. biju diezgan izbesījusies, jo darba beigās pavadīju labu laiciņu staipot pa trepēm smagus vīriešu uzvalkus, sasvīdušus aktieru kreklus un veselu lērumu kurpju. trāpījām Preses namā īsu brīdi pirms sāka uzstāties tie grabinātāji. jāatzīst, ka skaņas viņiem bija ļoti smukas, bet es nebiju spējīga atrast tur kaukādu kopstāstu apakšā un māksla, kas neko nestāsta man liekas garlaicīga uz bezjēdzīga. kaukādā brīdī, kad tie grabinātāji no trim bija transformējušies par vienu, vēl garlaicīgāku, man no darba beša, miega un garlaikotības kombinācijas sāka nākt virsū kaukāds delīrijs, ar ķiķināšanas lēkmēm un knosīšanos. nospriedām, ka nav ko un braucām mājās. izrādījās gan, ka viss ritīgais labums vēl tikai nāca, bet nu neko.
šodien bi paredzēti divi ciemiņi, bet viens atteicās pats, otru atteicām. paņemsim no tēta auto un brauksim. ganjauieslabāk. un rīt ari.

Dziestošās vasaras pēdējā garā izelpa. Veļu laiks nāk, veļi nāk, nāk laiks. Izelpa, kurā jau 1:1 sajaucies stindzīgs rudens dzestrums ar neieelpojami tvanīgu tveici. Es jūtu kā rudens lēni velk tuvāk apziņas virspusei sen aizgājušu laiku ēnas, sen nolietotus un sairušus ķermeņus, netverami ātri pagaistošas atmiņas par jau sensenis sastingušām dienām. Dvēsele klusējot sevī atkal izdzīvo reiz jau nodzīvotu dzīvju notikumus. Sen izkaltušas asinis pamostas un savu nīcību aizmirsdamas brēc uz debesīm. Nē, es negribu atriebties. Es gribu atsvabināties. Piedot. Piedoties.
Izlaist no rokām visus striķu galus. Atraisīt cilpas, tīklus atšķetināt. Noņemt nastas no pleciem, akmeņus no sirdīm, klapes no acīm. Atbrīvot sažņaugtās plaukstas, sakrampētos pirkstus, atbrīvot bailes, palaist tās mājās. Lai skrien, lai aizskrien lepnas un brīvas. Manas un Tavējās.
Bet tās stīgas ir nospriegotas un turpina vibrēt. Tās rezonē, rezonē, rezonē. Piepilda ēteru, pievij ēteru, aizdūmako ēteru. Sajūtas, nojautas, šaubas un pārliecības. Atsieties, atpīties, atbrīvoties.
Vai zinājāt, ka pasaulē dzīvo cilvēki, kuriem nedrīkst palīdzēt? Nedrīkst un viss. Var tikai censties viņus iemīlēt, žēlot un cerēt, ka tas pamazām atsies visas tās saites. Tās karātavu virves un vergu važas un zirnekļtīklus, kuros mēs visi viens otru turam. Viņi un mēs. Piedodiet, jel tiem, jo tie nezin, ko dara. Spoles tinas, kamoli tinas, uztinot mūs, satinot kopā. Saivas tinas, atspoles skrien dūkdamas. Iztīties, izadīties. Ieausties, tikt ieaustiem atkal jaunā audumā, jaunā gobelēnā. Citās paralēlēs, citās krāsās, rakstos un kompozīcijās. Mēs neizbēgami būsim atkal blakus. Tāpēc, lūdzu, nestāvēsim viens pret otru jau tagad. Stāvēsim plecu pie pleca, roku rokā, viens PAR otru. Nav vajadzības acīs skatīties, nav vajadzības kaut ko pierādīt. Tik lieki ir liegties un spītēties. Viss jau ir zināms, viss jau ir pateikts, viss jau ir izdarīts. Atliek tikai mīlēt un piedot.



p.s.
1. viss, kas še aprakstīts ir balta patiesība;
2. kaukas šitāds mums abiem laikam tagad piemeties;
3. pāris dienas atpakaļ nesapratu, kā es uz tik ilgi biju varējusi aizmirst par vienu no visu laiku vislabākajām/ģeniālākajām LV grupām. bet kad kādu laiku paklīst ar viņu austiņās, tad ir skaidrs kāpēc - pašsaglabāšanās nolūkos. viņa ievelk, nohipnotizē, iekrampējas un negrib palaist vaļā, liekot vēlēties lēni un sāpīgi pagrauzties zem asfalta un tur arī palikt. Kartāga tā ir;
4. bildīte no Freda Tomaselli.