*

dzimšanas dienā auļot pa smaržīgi ziedošām pļavām laikam pamazām kļūst par tādu kā tradīciju. ļoti laba tāda tradīcija. gribētu tādu piekopt arī turpmāk.

( šodien )

( pirms gada )

cik šitas rīts likās skābs (man sapnī bij jābēg no nacistiem. sākumā sanāca labi, bet beigās pie viņiem palika Radža un es, nepaspējusi dabūt viņu atpakaļ, pamodos), tik pēcpusdiena izvērtās jauka un produktīva:
atbrauca vīrs no Saldus, aizbraucām uz Dabaszirgiem. tur man bij nenormāli foršs treniņš, visvairāk pateicoties tam, ka aizņēmos izmēģināšanai vienus savādākus beztrenžu iemauktus, nekā pagājšreiz mēģināto saidpulu. nu kauko līdzīgu hakamorai, bet ne gluži. izrādījās, ka ar to esam apmierināti visi, gan es, gan zirgs, gan trenere. vadījās labi, jājās viegli, viss sanāca, daudz ko jaunu uzzināju un iemācījos, zirgs atsaucīgs, priecīgs un rātns. karoč, man tādus iemauktus obligāti vajag pagādāt!
pēc tam iebridām pļavā papildināt vīgriežu, pelašķu un asinszāļu krājumus un piebāzām māgas ar meža zemenītēm.
atbrīvojot vietu svaigi savāktajām un sažāvētajām tējām sabēru kopā visādas pērno tēju pabiras un sanāca šausmīgi smaržīgs un garšīgs tēju maisījums. vīgriezes, kumelītes, klinģerītes, liepziedi, āboliņš, pīpenes, brūču pērkonamoliņš, bērzu lapas, piparmētras un iespējams vēl kaut kas, ko es jau vairs neatceros. ja zinātu proporcijas, kas viņu taisa tik garšīgu un smaržīgu, ta varētu bezmaz pakot un pārdot. vai vismaz pakot un dāvināt draugiem.

( sen neesat lutināti ar zirdziņbildēm )

Ņem, Jāniti, bēru zirgu,
Apjāj manu rudzu lauku,
Izmin smilgas, izmin lāčus,
Lai aug tīra rudzu maize.

rudzu lauks gan nebij pa ceļam, lāči arī ne, bet divi bēri zirgi un gara, burvīga izjāde pa mežu gan bij.
Radikam apvīlēti zobi, izrādās mutē pilnīgas šausmas bijušas. nu tik šausmīgas, ka visi brīnās kā viņš vispār dzīvs ir, jo ar to, kas viņam tur mutē darījies, bijis bezmaz neiespējami kko nokost un sakošļāt. un kopš šodienas mēģināšu pāriet uz beztrenžu iemauktiem - saidpulu. izmēģinājuma jājiens bij tā neko, tik sākumā zirgs likās samulsis. un likās tāds manāmi cietāk jājams, bišķi kārās tais iemauktos iekšā un staipīja riņķī. nu redzēs, gan jau kaukā iepratīsimies un sapratīsimies.

rīt piespiedu brīvprātīgā kārtā jābrauc ar maniem vecākiem pie Kārļa vecākiem uz Saldu. pagaidām liekas, ka būs diezgan ļoti boooring, bet varbūt to es sev tikai tā iestāstu un beigās viss būs pavisam savādāk. bet es sabēdājos, kad uzzināju, ka viss notiksies nevis laukos, bet pilsētas mājā. jau iztēlojos kā no vienas, tuvākas vai tālākas kaimiņmājas, dārd tuci tuci, no otras LR2, no trešas tautasdziesmas mūsdienīgā skanējumā un visam pāri kopā savijies visu tuvākās apkārtnes cepto līķu smārds. nujā, bet nedrīkst jau tā iepriekš negatīvi noskaņoties, jā. nedrīkst, Inese, nedrīkst!

ķ) mīļie draugi, kam pieejamas ķiploku dobes. ir pats īstākais laiks taisīt ķiploku ziedu/kātu pesto. es gan taupības nolūkos visu reducēju līdz minimumam - vienkārši sablenderēju ķiploku kātus/ziedus ar labu olīveļļiņu un burkās iekšā. it kā rakstīts, ka vajag glabāt saldētavā, bet izgājšziem burciņas stāvēja pagrabā un nekas nesabojājās. ļoti labs smērēšanai uz maizītes, pievienošanai zupām un citiem ēdieniem;
v) un vīgriezes zied pilnā sparā. kam vajag miega tēju, tam jāiet lasīt;
n) gribu iemācīties pati apgriezt zirgam nagus. šodien skatījos kā to dara Radika īpašniece un neko nesapratu. bet beigās dabūju pavīlēt priekškāju nagiem malas. skatoties kā to dara kāds cits, tas izskatās viegli un ātri, bet kad pašai jāķeras klāt viss izrādās pavisam savādāk;
m) labi, ka ar mašīnu viss tik veiksmīgi sanāca - šodien izgāja skati, bez jelkādiem servisa tēriņiem;
p&a) pilnmēness un rītdienas aptumsums gan spiež. jūtos nīgra, niķīga, gražīga un nenormāli rijīga. pati nenormāli krītu sev uz nerviem.

šorīt treniņā biju patīkami šokēta par to cik daudz visādu vadības nesanākšanu atkrīt pašas no sevis, tiklīdz apsēžas seglos taisnu muguru un pareizi. zirgs paliek miljons reizes atsaucīgāks. bezmaz mute no brīnumiem bij vaļā. Gita tik forši liek man to jāšanas bildi pa maziem gabaliņiem kopā, turklāt tos gabaliņus izvēlas precīzi manai saprašanai un uztverei piemērotā secībā. treniņa beigu puse, gan nu tā - Radiks sāka mani vazāt labajos pagriezienos. mums, t.i. man, uz to pusi vispār grūtāk iet, a šis uzķēra manu tizlumu un sāka mani nest cauri. bet pēc tam lēkšos atklājās, ka puika ar kreiso pakaļkāju klibo. nez, iztaustījām kāju, it kā neko īpašu neatradām. moš kaukā ne tā sagrieza. bet ar to tad arī treniņš beidzās.
pēc tam ar Līgu beidzot atklājām peldsezonu Misā. ūdens vēss, kā jau upē, un tikai līdz viduklim, bet tik kruta. un šovakar vīrs atgriežas no komandējuma.
a jums nav tā, ka laimes sajūtai komplektā nāk arī kaut kas līdzīgs sāpēšanai?
aij, man vienkārši gribas tagad vāvuļot, bet nav ar koa.

velcieties, lūdzu, mākoņi. man vajag NEGAISU!

( paladziņš par vasaru, zirdziņiem un mani )

nebij šodien nekāda svinēšana plānota, taisījos mierīgi braukt staļļot, bet uzprasījās skolas laiku labākā draudzene ciemos, ar kuru tiekamies krietni retāk nekā labpatiktos. gribējās ij to, ij to, beigās izdomāju, ka jāmēģina palienēt kāds no Līgas zirgiem, jāņem draudzene līdzi un jāiet uz mežu. jo īpaši tamdēļ, ka ar šito draudzeni agrāk kopā arī zirgojāmies. Līgai pret zirga aizdošanu nebij nekas pretī - piešķīra mums Roi. tik pakaļiešanas vaina. uzzīmēja mums pat karti, kā tikt uz pavisam tālajām ganībām, kuras ir vēl tālākās par vienkārši tālajām ganībām, bet paveicās un zirgi bija tepat, pavisam tuvajās ganībās. Roi pat stāvēja vistuvāk no visiem. Radis bišk tālāk cītīgi grauza krūmus, bet ļoti priecīgi atsaucās uz manu saukšanu un ausis saspicējis nāca pretī.
mežā jauki un labi. Roi gan Radika plašajam solim nekādi līdzi neizsoļot un par spīti mūsu voltiem un apstāšanām, Laurai tāpat nākas ik pa brīdim pierikšot klāt, lai neatpaliktu pavisam neglābjami. izejam klasisko mazo meža aplīti, bet pie pagrieziena uz mājām ir skaidrs, ka vajag vēl. ta nu paejam vēl pa ceļu uz priekšu. šausmīgi gribas palēkšot. bišķi bažos par Lauru - iepriekšējā reize seglos šai bijusi pagājušā gada septembrī, bet viņa saka davai, davai. ta lēkšosam ar. Radiks ritīgā sajūsmā, sāk ar lēcienveidīgu uzrāvienu un nu tik nesīsies. bet es šim saku, ka ne, ne, šoreiz šitā ne - jālēkšo rāmi un pieklājīgi. lēkšojam, lēkšojam smuki un vienmērīgi, līdz sāku just Roi elpu pakausī - šis izskatās noskaities, grib par katru cenu panesties garām un uz Lauras bremzēšanu reaģē tikai daļēji. ta nu nobremzējam mēs, nobremzējas arī Roi un varam rāmi soļot uz māju. Radis gan bišķi sapīkst - vai ta tik vien bija tie skrienamprieki?
pēc burvīgās pastaigas ilgi sēžam virtuvē un tējojam. Laurai ļoti sanāk Līgas bēbītes barošana ar putru, bet pavisam harmoniskai un zirdzīgai noskaņai Fanta klauvē pie loga. diena paiet nemanot un Laura konstatē faktu, ka laika plūdumam tur ir pavisam savādāks ātrums. es ar to sajutu jau pašā pirmajā reizē, kad tur viesojos. visa starpā - Līga iekārtojusi bloknotu Pateicībām un ierosinājuiem un man tur nākas obligāti ierakstīties pirmajai - galu galā man ir tas gods būt bijušai par pašu pirmo Dabaszirgu klienti, turklāt tas notika vēl pirms Dabaszirgi vispār bij izveidoti.
karoč baigi foršā diena un baigi foršās dāvanas ar dabūju. draudzene uzdāvināja ābelīti vārdā Inese, nu tik jāpiemeklē dārzā vieta, kur iestādīt. bet Līga akal uztrāpīja ar tieši, tieši to veģetāro pavārgrāmatu uz kuru jau sen sen biju aci uzmetusi (tā gan neskaitījās šīs dienas, bet gan kāzu dāvāna). vēl nospēru zirgiem pāris saujas auzu. gribu pamēģināt uzbrūķēt auzu pienu. nesen pagaršoju veikalā nopērkamo un baigi iegaršojās.

nākamajā dienā pēc tam, kad ierakstīju te, ka man vairs nav skumju, es viņas atradu.
savā zirgā.

sestdien Līga mums uzdeva vienu meditatīvu vingrinājumu divās variācijās. 1) es kāpjos atpakaļ un zirgam ir jānāk man tipa virsū. man jāskatās viņam pierē, jāizslēdz visas savas domas un jābūt vienkārši priekš zirga. var iztēloties, ka man ir garas, garas rokas, kas to zirgu var aptvert un samīļot. parasti šis vingrinājums jādara brīvībā (bez apaušiem un striķa), bet ar Radiku pagaidām bez striķa nesanāk, jo viņš ik pa laikam jāiedrošina - jā, tu drīksti tā nākt man virsū un es no sirds aicinu tevi pie sevis; 2) man ar vienu roku jāturas zirgam pie apaušiem, ar otru iespēju robežās jāapķeras zirgam ap kaklu un jāiet. galvenais ir būt kustībā (kustība nomierina zirgus), bet virzienu nosaka zirgs pats. var vērt ciet acis. un atkal - jāizslēdz visas savas domas, jābūt priekš zirga, jāsajūt kas viņam iekšā notiek un ar gaismu jātīra ārā viss sliktais. jābūt nesatricināmi mierīgai, mīlestības pilnai un dziļi jāelpo. pat, ja zirgs sāk darīt kauko nelāgu (piemēram, spert) nedrīkst zaudēt mieru un stabilitāti, nedrīkst baidīties un dusmoties.
mēģinājām un brīžam kaut kas sanāca. sajutu, ka no Radika nāk tāda smaga, dziļi iekšā ieraktu skumju straume. viņš vispār liekas tāds dziļi sevī ieracies, noslēdzies un skumjš. viņš visu iepriekšējo dzīvi ir mācīts būt par mašīnu, par inventāru, kam nedrīkst būt nekāds savs viedoklis un viņš vispār neprot izrādīt savas emocijas. viņš pat baidās dusmoties. tādi ir tik daudzi tradicionāli jāti un strādāti zirgi. viņi netiek sisti, viņi netiek turēti badā. viņus tur ieslēgtus siltos staļļos, tīsta segās un apkarina ar zirglietām no jaunākajām kruto zīmolu kolekcijām. bet viņiem netiek ļauts būt par viņiem pašiem - zirgiem. un neviens negrib, lai viņi domātu, jo tas nav ērti.
man ļoti gribas palīdzēt Radikam atvērties. manliekas, ka tas palīdzētu arī man šausmīgi daudz ko lieku nokratīt nost pašai no sevis. un manliekas, ka mums varētu sanākt. mēs esam pazīstami tikai 2,5 mēnešus un esam tikušies gana reti, bet viņš ir manāmi atvērtāks un jautrāks, ja man sanāk pie viņa aizbraukt biežāk. šoreiz nebiju tikusi bišķi vairāk nekā nedēļu un viņš atkal bija ļoti sevī noslēdzies. bet tagad taču man ir tiesības, brīva pieeja mašīnai un brīva gandrīz visa vasara (galvenais sagrabināt ko bākā ieliet).
un zirgs patiešām ir brīnišķīgs spogulis, viņš precīzi atspoguļo tev tevi pašu un ir tik daudz ko domāt, pārdomāt, saprast un mācīties.

gāju šodien uz Botāniskā stalli apraudzīt Upenes mazmeitiņu, Lēdijas bēbīšzirdziņu - Lakvellu, kas piedzima pirms 2 nedēļām. bet satiku arī nūtrijas un ūdenžurkas krustojumu (pēc skata pārāk liela, lai būtu ūdensžurka, bet no kurienes gan lai tur būtu uzradusies nūtrija?) un odzi.

( grieziet ceļu putni, zvēri )

p.s. izsktās ka savvaļnieki ar to pavasari pārgaidījušies, ka nu, kad viš beidzot pienācis, palikuši galīgi traki. vakar zalktis ceļmalā, šodien odze gandrīz caur kājām pār taciņu pārlocījās. stirnas, ķirzakas, vardes, visādi vabuļi, jukušas kamenes, putni, kas vislaik bļaustās. ezīts gan nieviens vēl nav šogad redzēts.

( maza reportāžiņa no vakardienas mačiem un treniņa )

esmu atpakaļ no kārtējās garumgarās dienas Dabaszirgos

1) orientēšanās mačos atradu visus kontrolpunktus un paliku 4. vietā 7 dalībnieku konkurencē. bet tās pirmās trīs gāja baigos hodos - mani no pirmās vietas ieguvējas šķir 23 minūtes;
2) treniņš pie Gitas bija dievīgs. neeeenoooormāls kaifs, kad veselu stundu pieredzējusi trenere pievērš uzmanību tikai un vienīgi Tev, pamana un labo katru kļūdiņu un neaizmirst kārtīgi saslavēt par to, kas sanāk.

ar sīkākiem aprakstiem jūs te nemocīšu, bet kaukad citdien drošvien palepošos ar kādu fotoattēlu, šodien vairs nav iekšā krāmēties, turklāt jādabon vēl bildes no sacensību korespondentiem.

*) iebraucām Dabaszirgos brīdī, lai redzētu kā pēdējie no bara zirgiem, Līgas dzīti, dodas uz pirmajām priekšganībām. pēc tam notiek rumulēšanās.
kad vēlāk eju uz ganiem pēc zirga, ieraugu Radiku pa gabalu (ceturtais no kreisās) un bez īpašām cerībām nolemju mēģināt viņu piesaukt klāt. saucu - Raaaaadik, Raaaaadik, Raaaadik! viņš paceļ galvu, paskatās un NĀK! mierīgā, bet nepārtrauktā gaitā pienāk man klāt un sāk šuharēt pa kabatām. es no prieka un laimes bezmaz apčurāties varēju;
*) tā kā neviena cita jājēja nebija, gājām ar Radiku divatā apvidū un beidzot piepildījās manas runas par apmaldīšanos mežā. nevar gan īsti teikt, ka apmaldījāmies, vienkārši iegriezāmies garā, garā, garā ceļā, kurš beigās izrādījās tupiks. vilkties atpakaļ baigi negribas. garastāvoklis labs, mežā jauki, steigas nekādas - dodu Radikam pilnīgi brīvu pavadu, saku lai nes pa taisno mājā un skatos kas notiks. iet džeks pavisam nopietni un pārliecināti iekšā mežā, uzmanīgi skatās kur likt kājas un iet. sākumā izskatās, ka varēs kautkur izlīst, bet priekšā parādās paklaja vieta, kas pilna ar zemē guļošām, zarainām un vecām eglēm - iziet nekādi. saku Radikam - davai šite nē, izdomā kauko citu. zirgs iegriežas mazliet slīpi un turpina apņēmīgi brist mežā. atkal izskatās, ka varēs iziet, bet pamazām krūmi sāk sabiezēt un pamats kļūst arvien mitrāks un purvaināks. acīmredzami esam iekļuvuši Smerdūklī. neko darīt, griežu zirgu riņķī un ejam atpakaļ, cik nu atpakaļ var aiziet, jo līkumojot starp kokiem tas virziens ir bišķi nojucis. Radiks izliekas mazliet apvainojies - tikko lika nest pa īsāko ceļu uz mājām, nu vairs negrib un neļauj, tāpēc pats neko nerāda un ceļš atpakaļ uz ceļa jāmeklē pašai. beigās izbrienam atpakaļ uz tā tupikceļa un velkamies tomēr to pašu gabalu atpakaļ. rezultāts kādas vismaz trīs stundas seglos, nosēdēta pakaļa un no svaigā meža gaisa pārdozēšanas nāk miegs. bet pēcāk apskatot karti secinu, ka zirga mājvirziena sajūta ir ekselenta un arī manējai nav ne vainas. uzņemtais virziens bijis pilnīgi pareizs;
*) kautkā nostiprinājusies mana uzticība Radikam. uz auļu ceļa laidu šo lēkšos ar brīvām pavadām, lai skrien pats cik ātri un cik ilgi grib. skrēja ar, bet ļoti godīgi, ik pa laikam it kā vēršoties pie manis - ir okej? ir labi tā? es akal pilnīgā sajūsmā baudīju lēkšus, brīžam izbļaujot pa kādam indiāņu kaujas saucienam;
*) vakarā paskatījos kā Līgai un Gretai notiek treniņš pie treneres Gitas Zaķes - man pie viņas būs rīt. trenere ar milzīgu pieredzi, bet kā likās ļoti elastīga un piemērota jebkura līmeņa jātniekam. šķiet, ka būs ritīgi kruta.

pārāk daudz stresa man tuvākajā laikā paredzēts:

ā) piektdien piedalīšos savās pirmajās sacensībās kopā ar zirgu, kuras būs arī manas pirmās orientēšanās sacensības. viņas gan notiek Dabaszirgos, nelielā, savējo lokā (es gan visus savējos vēl nemaz personīgi nepazīstu), bet tomēr ar kārtīgu nolikumu, svinīgu pirmsstarta parādi, kontrolpunktiem, laika limitu un pucēšanos, protams. it kā jau nekas traks, bet negribas arī gluži tā galīgi izgāzties - neatrodot nevienu kontrolpunktu vienkārši apmaldīties mežā;

bē) otrdien no rīta man ir braukšanas eksāmens CSDD. pagaidām šķiet, ka tas būs kaukas krietni briesmīgāks par bakalaura eksāmnu LKA;

cē) piektdien vakarā, kaukad pēc mačiem, mums ar Radiku ir sarunāts pirmais treniņš pie iejādes treneres. vispār var teikt, ka tas būs pirmais, pavisam īstais jāšanas treniņš manā mūžā. tie pāris mēneši Kleistu mācību grupā pie Villijas 1997. gadā neskaitās.

( man šodien ļoti labs garastāvoklis, tāpēc būšu jauka un nestaipīšu jūsu frendlistes )

*) man ir 2 gab jaunas grāmatas - būs ko darīt visu vasaru. man šo abu grāmatu sakarā pat radās doma par to, ar ko es varētu gribēt pelnīt naudu pēc gadiem, hmmm, pieciem - desmit;
( šitādas )
*) vakar bij braukšana, šodien bij braukšana, rīt būs braukšana, 1dien būs braukšana, 2dien būs braukšana - ļoti liela iespēja, ka pēc tam eju uz eksāmenu un dabonu tiesības;
*) es gribēju rakstīt vēl kautko, bet man viss sajuka un es visu aizmirsu. ā nu varbūt to, ka šodien braucot ar riteni konstatēju, ka galīgi nemaz neesmu formā, bet tas tā.

šodien ļoti kruta diena. pāris stundas (droš jau ka mazāk, bet man likās baigi ilgi) vazājāmies pa mežu - es ar Radiku un Renāte ar Volframu. sajūta tāda kā Džārmuša Dedmen un Koenu Trūgrit krustojumā. mežs, viss pelēks, nemitīgi sijājošs lietus, biezi miglas vāli tinas ap kokiem, vietām vēl pamatīgs sniegs, pārsvarā dubļi, bet dažviet milzīgas lāmas, kur zirgiem ūdens pāri vēzīšiem. drūma vesterna sajūtu vēl pastiprināja tas, ka Renāte bij uzcirtusi savu jauno jāšanas lietusmēteli (apmēram šādu, tikai brūnu un mazliet savādāku), kā arī grāvjmalā redzējām mētajamies paliela zvēra apakšžokli. diezgan daudz rikšojām un divās vietās arī palēkšojām. pirmajā gana daudz, lai es beidzot kautcik saprastu kā īsti Radiks lēkšo un es jums saku - viņš ir ļoti ātrs (vasarā tiek plānoti dragreisi pa auļojamo ceļu un mums ir reālas izredzes uzvarēt). šīsdienas lēkši gan tādi diezgan ekstrēmi - pa dubļiem un peļķēm un sniega šļuru, sejā sitas lietus, vējš un smiltis, ko met gaisā pa priekšu lēkšojošā Volframa nagi. varēja just, ka puikam pavasaris galvā un gribas izskrieties, bet uzvedās godīgi un nekādus ekscesus netaisīja. ā bija gan nelieli ekscesi, kad ejot pāri grāvim, zem ceļa esošā notektruba taisīja ārkārtīgi jocīgas skaņas, nu tādas it kā podā ūdeni norautu. Volframs sāka bolīties, dīžāties, kāpties atpakaļ, Radiks viņa panikai pamazām pievienojās un es ar sāku raut stresu par to, ka krūmos moš guļ ievainots un ļoti nikns lācis. mīcījāmies, mīcījāmies, līdz Renāte neizturēja, nokāpa un pārveda tam grāvim pāri pie rokas. beigās izsecinājām, ka tā skaņa rodas, kad pārplūdušais grāvis kopā ar ūdeni sarauj caurtekā gaisu un ta viņš kaukā iznāk ārā, taisot to trako zirgus (un mūs) biedējošo skaņu. Renātei gan gadījās vēl viena izkāpšana no segliem - rikšojām jau uz mājupusi, kad Volframs ar vienu pakaļkāju pamatīgi iestiga dubļos, pakrita uz ceļiem un vēl sašķiebās, kā rezultātā Renāte zemē, tomēr par laimi piezemējoties uz kājām.
karoč viss baigi forši. lieliska izjāde tieši tādās noskaņās, kādas man šodien gribējās.

( ilustrācijas ) (tieši tik pelēkas, izplūdušas un pikseļainas kā šī diena)

šodien visādiem notikumiem tik pārbagāta diena, ka tas, kas notika no rīta, jau šķiet drausmīgi sens.
*) no rīta braucu uz Rīgu ar tēta Volvo V70. biju jau kaukad sen viņu stūrējusi, bet tas bij tiešām sen un tagad pēc mūsu 1,4 litru benzīnGolfiņa, šitas milzīgais 2l turbodīzelis likās baigā bauda. stabils, paklausīgs, necimperlīgs un mierīgs. gabarītus protams nejūtu, bet pagaidām es viņus īsti nejūtu arī Golfam. salīdzinājumā ar Volviķi Golfiņš liekas tāds nervozs raustiķis;
*) noliku teorijas eksāmenu CSDD. ar vienu neizbēgamo neuzmanības kļūdu. stulbi tik, ka braukšana nobremzējusies - instruktoram daudz jaunu kursantu uz pavasari saradies un švaki ar laikiem. man starp nākamo un aiznākamo nodarbību vairāk nekā 10 dienas starpā, tas nozīmē, ka pie tiesībām varētu tik uz aprīļa beigām/maija sākumu;
*) šorīt mamma atbrauca no Londonas un atveda manus jaunos ībejā pirktos jāšanas zābakus. nav jau tik smuki kā īstas ādas un drošvien arī ne tik izturīgi, toties vīgan un ļoti lēti. būs labi arī, ja tik vienu sezonu nokalpos. varēšu uzcirst uz Lielās piektdienas mačiem;
*) lielāko daļu dienas pavadīju taisot tonnu sušī par godu dzīvesbiedra jubilejumam. sušī, kārtainās mīklas magoņrausīši un svaigi salatķiki, papildināti ar pavisam svaigu un vitamīniem pārpilnu virzu no siltumnīcas;
*) ā un vēl mani šodien uzaicināja slepenajā slēgtajā zirdznieku forumā, nu kur viss tas Plakanciema krū un vēl visādi naturāļi un pusnaturāļi ņemas. taga gribas tur pilnīgi visu izlasīt. labi, ka šis notika pēc teorija eksāmena nolikšanas, citādi tak es nebūtu varējusi pamācīties, kad blakus tabā kaukas tik intrsants lasāms;
*) aij man vēders pārbāzts ar tiem sušī un rausīšiem un tēju, nekas te nerakstās, bet viss ir ļoti, ļoti labi.

*) šorīt ļoti jocīgs rīts. visjocīgākās bija divas lietas - tas, ka par spīti šim, mans vilciens nokavēja tikai 5 minūtes. un tas, ka pa ceļam uz staciju, starp milzumdaudz automašīnām, kas gaidīja rindā pie aizvērtas pārbrauktuves, ratos iejūgta stāvēja arī mana mīļā Upene. izskatījās ļoti skaisti - lērums ar izplūdes gāzes smirdinošām mašīnām, bet pa vidu tāds sapucēts balts sirms sapņu zirgs;
*) izrādās, ka pierunāt ļoti dubļainu Radžu iekāpt duškabīnē, lai noskalotu viņas vēderu un ķepas nav nekas baigi grūts un sarežģīts. izskatījās, ka viņa pat neapvainojās;
*) sanāca tādas kaukāziskas pusdienas - Kārļa taisītais, garšīgais veģetārais plovs un mans vakardien, kaukādā prāta aptumsumā nopirktais sarkanvīns. bet es regulāri ilgojos pēc Gruzijas;
*) 4dien lielā 60 jautājumu ieskaite autoskolā, bet jo tuvāk viņa nāk, jo man mazāk gribas mācīties un, jo vairāk kļūdu es pieļauju;
*) bij vēl kkas, bet es jau aizmirsu.

es neeeeeevaru sagaidīt:
ā) kad būs normāli lēkšojami ceļi. šodien, piemēram, lēkšošanai piemēroti bija vien nieka 150 m, no visiem meža ceļiem. visur vai nu piesalis un slidens, vai atkusis un milzumdziļas dubļupeļķes visā ceļa platumā, viena pēc otras. man tik ļoooooti gribas lēkšot. zirgam arī;
bē) kad būs atkusis un nožuvis jāšanas laukums. man šausmīgi gribas beidzot kauko pastrādāt, patrenēties, attīstīties. paslīpēt uzsēdi, vadību, komunikāciju ar zirgu. paņemt treniņu pie iejādes treneres. šobrīd pat darbam no zemes viņš nav diezko lietojams - viss vienos sasalušos pampakos, uz kuriem to vien kā kaklu lauzt, ne brīvi kustēties koncentrējoties uz zirgu.

manliekas, ka es nekad neesmu sapņojusi par kautko viengabalainu un lielu. es vienmēr sapņoju par mirkļiem. tādām mazām un diezgan konkrētām ainiņām. brīsniņiem, nieciņiem, sīkumiņiem. un kad kaut kas no tā precīzi piepildās, tad iekšas staro no pārlaimības un milzīgas pateicības izjūtas.
šodien kas tāds atgadījās pat vairākkārt:
*) jāju viena pati ar tipa savu (nu viņš man nepieder, bet man viņam ir neierobežota pieeja un neviens cits ar viņu neko nedara) zirgu pa ļoti smuku mežu. ir silti, spīd saulīte, debesis zilas un līdzi rikšo mans foršais suns;
*) tupju uz sniega kupenas ar ķieģeļrupjmaizes kukuli rokās. no vienas rokas maizīti ēd zirgs, no otras suns;
*) un tamlīdzīgi.

( sīkāk )