*

manliekas, ka es nekad neesmu sapņojusi par kautko viengabalainu un lielu. es vienmēr sapņoju par mirkļiem. tādām mazām un diezgan konkrētām ainiņām. brīsniņiem, nieciņiem, sīkumiņiem. un kad kaut kas no tā precīzi piepildās, tad iekšas staro no pārlaimības un milzīgas pateicības izjūtas.
šodien kas tāds atgadījās pat vairākkārt:
*) jāju viena pati ar tipa savu (nu viņš man nepieder, bet man viņam ir neierobežota pieeja un neviens cits ar viņu neko nedara) zirgu pa ļoti smuku mežu. ir silti, spīd saulīte, debesis zilas un līdzi rikšo mans foršais suns;
*) tupju uz sniega kupenas ar ķieģeļrupjmaizes kukuli rokās. no vienas rokas maizīti ēd zirgs, no otras suns;
*) un tamlīdzīgi.

kopā ar Radžu nodzīvojāmies visu dienu pa Dabaszirgiem. sākumā mazliet paspēlējos ar Radiku, bet tā kā mana zirgu guru ņēmās pa iekšu ar bērnu un tā kā man, pilnīgam načural horsmenšip iesācējam tomēr pietrūka vadošu norādījumu un komentāru no malas, ta baigi ilgi nedarbojāmies. izdomāju būt drosmīga un aiziet viena pati ar pagaidām pasvešu zirgu, lielā un pagaidām pasvešā mežā pastaigāties. neapmaldījos un ar prieku secināju, ka Radiks ir nu ļoooti godprātīgs. bišķi jau uztraucās par šitādu soloizjājienu, bet uzvedās ļoti rātni un paklausīgi. pārsvarām gājām soļos, bet bišķi parikšojām arī. par Radžu arī prieks - šai tik otrā izjāde, bet viņa jau ir sapratusi, kas par lietu un smuki nāk līdz, nekur nepazūd un zirgam pa kājām ar nemaisās. atnācām atpakaļ, gribēju Radju noseglot, noiemauktot un pajāt pa laukumu bez segliem un striķapaušos, bet sanāca iepazīties ar tikko atbraukušo Renāti, Volframa saimnieci, kura ar taisījās iet uz mežu ar domu gan normāli parikšoties, gan palēkšot. ta mēs ar uzreizi šīem astē līdzi un sanāca pirmo reizi kautcik Radika lēkšus pabaudīt. gaita viņam ļoti aktīva un dziļa, vadās ar labi. uz beigām gan viņā pamodās tīrasiņu jājamzirga asinis un šis sāka normāli ieskrieties, tomēr palikdams savācams un apturams. Radžiņa godam izturēja arī šo izjādi, lai gan pēc skriešanas līdzi lēkšojošiem zirgiem šai viss purns bija vienos dubļos (viņa vispār šīs dienas gaitā pārvērtās par milzīgu spalvainu dubļu bumbuli).

vismaz pagaidām liekas, ka man ir neticami paveicies un viņš ir ideāls zirgs priekš manis. vienīg izmēros varēja būt bišķi mazāks. es joprojām nevaru pierast, ka es neredzu pāri viņa skaustam, ka pievelkot vēderjostas nevaru normāli ieķerties priekšējā seglu lokā un, ka uzkāpšana uz viņa no zemes ir ilga, mokoša un tizla. labi, ka tur tagad ir uzkāpjamā tribīne ierīkota. vot.