*

nākamajā dienā pēc tam, kad ierakstīju te, ka man vairs nav skumju, es viņas atradu.
savā zirgā.

sestdien Līga mums uzdeva vienu meditatīvu vingrinājumu divās variācijās. 1) es kāpjos atpakaļ un zirgam ir jānāk man tipa virsū. man jāskatās viņam pierē, jāizslēdz visas savas domas un jābūt vienkārši priekš zirga. var iztēloties, ka man ir garas, garas rokas, kas to zirgu var aptvert un samīļot. parasti šis vingrinājums jādara brīvībā (bez apaušiem un striķa), bet ar Radiku pagaidām bez striķa nesanāk, jo viņš ik pa laikam jāiedrošina - jā, tu drīksti tā nākt man virsū un es no sirds aicinu tevi pie sevis; 2) man ar vienu roku jāturas zirgam pie apaušiem, ar otru iespēju robežās jāapķeras zirgam ap kaklu un jāiet. galvenais ir būt kustībā (kustība nomierina zirgus), bet virzienu nosaka zirgs pats. var vērt ciet acis. un atkal - jāizslēdz visas savas domas, jābūt priekš zirga, jāsajūt kas viņam iekšā notiek un ar gaismu jātīra ārā viss sliktais. jābūt nesatricināmi mierīgai, mīlestības pilnai un dziļi jāelpo. pat, ja zirgs sāk darīt kauko nelāgu (piemēram, spert) nedrīkst zaudēt mieru un stabilitāti, nedrīkst baidīties un dusmoties.
mēģinājām un brīžam kaut kas sanāca. sajutu, ka no Radika nāk tāda smaga, dziļi iekšā ieraktu skumju straume. viņš vispār liekas tāds dziļi sevī ieracies, noslēdzies un skumjš. viņš visu iepriekšējo dzīvi ir mācīts būt par mašīnu, par inventāru, kam nedrīkst būt nekāds savs viedoklis un viņš vispār neprot izrādīt savas emocijas. viņš pat baidās dusmoties. tādi ir tik daudzi tradicionāli jāti un strādāti zirgi. viņi netiek sisti, viņi netiek turēti badā. viņus tur ieslēgtus siltos staļļos, tīsta segās un apkarina ar zirglietām no jaunākajām kruto zīmolu kolekcijām. bet viņiem netiek ļauts būt par viņiem pašiem - zirgiem. un neviens negrib, lai viņi domātu, jo tas nav ērti.
man ļoti gribas palīdzēt Radikam atvērties. manliekas, ka tas palīdzētu arī man šausmīgi daudz ko lieku nokratīt nost pašai no sevis. un manliekas, ka mums varētu sanākt. mēs esam pazīstami tikai 2,5 mēnešus un esam tikušies gana reti, bet viņš ir manāmi atvērtāks un jautrāks, ja man sanāk pie viņa aizbraukt biežāk. šoreiz nebiju tikusi bišķi vairāk nekā nedēļu un viņš atkal bija ļoti sevī noslēdzies. bet tagad taču man ir tiesības, brīva pieeja mašīnai un brīva gandrīz visa vasara (galvenais sagrabināt ko bākā ieliet).
un zirgs patiešām ir brīnišķīgs spogulis, viņš precīzi atspoguļo tev tevi pašu un ir tik daudz ko domāt, pārdomāt, saprast un mācīties.