*

cik šitas rīts likās skābs (man sapnī bij jābēg no nacistiem. sākumā sanāca labi, bet beigās pie viņiem palika Radža un es, nepaspējusi dabūt viņu atpakaļ, pamodos), tik pēcpusdiena izvērtās jauka un produktīva:
atbrauca vīrs no Saldus, aizbraucām uz Dabaszirgiem. tur man bij nenormāli foršs treniņš, visvairāk pateicoties tam, ka aizņēmos izmēģināšanai vienus savādākus beztrenžu iemauktus, nekā pagājšreiz mēģināto saidpulu. nu kauko līdzīgu hakamorai, bet ne gluži. izrādījās, ka ar to esam apmierināti visi, gan es, gan zirgs, gan trenere. vadījās labi, jājās viegli, viss sanāca, daudz ko jaunu uzzināju un iemācījos, zirgs atsaucīgs, priecīgs un rātns. karoč, man tādus iemauktus obligāti vajag pagādāt!
pēc tam iebridām pļavā papildināt vīgriežu, pelašķu un asinszāļu krājumus un piebāzām māgas ar meža zemenītēm.
atbrīvojot vietu svaigi savāktajām un sažāvētajām tējām sabēru kopā visādas pērno tēju pabiras un sanāca šausmīgi smaržīgs un garšīgs tēju maisījums. vīgriezes, kumelītes, klinģerītes, liepziedi, āboliņš, pīpenes, brūču pērkonamoliņš, bērzu lapas, piparmētras un iespējams vēl kaut kas, ko es jau vairs neatceros. ja zinātu proporcijas, kas viņu taisa tik garšīgu un smaržīgu, ta varētu bezmaz pakot un pārdot. vai vismaz pakot un dāvināt draugiem.

( sen neesat lutināti ar zirdziņbildēm )

ķ) mīļie draugi, kam pieejamas ķiploku dobes. ir pats īstākais laiks taisīt ķiploku ziedu/kātu pesto. es gan taupības nolūkos visu reducēju līdz minimumam - vienkārši sablenderēju ķiploku kātus/ziedus ar labu olīveļļiņu un burkās iekšā. it kā rakstīts, ka vajag glabāt saldētavā, bet izgājšziem burciņas stāvēja pagrabā un nekas nesabojājās. ļoti labs smērēšanai uz maizītes, pievienošanai zupām un citiem ēdieniem;
v) un vīgriezes zied pilnā sparā. kam vajag miega tēju, tam jāiet lasīt;
n) gribu iemācīties pati apgriezt zirgam nagus. šodien skatījos kā to dara Radika īpašniece un neko nesapratu. bet beigās dabūju pavīlēt priekškāju nagiem malas. skatoties kā to dara kāds cits, tas izskatās viegli un ātri, bet kad pašai jāķeras klāt viss izrādās pavisam savādāk;
m) labi, ka ar mašīnu viss tik veiksmīgi sanāca - šodien izgāja skati, bez jelkādiem servisa tēriņiem;
p&a) pilnmēness un rītdienas aptumsums gan spiež. jūtos nīgra, niķīga, gražīga un nenormāli rijīga. pati nenormāli krītu sev uz nerviem.

šodien pusdienās ēdām fritētu juku jeb kasavu jeb manioku ar modžo mērci un salatķikiem.
procesa vidū (t.i. pēc novārīšanas) likās, ka diezkas nebūs, bet beigās izrādījās baigi kruta.

( zisizit )

paldies, rasbainieks, bija ļoti garšīgi!

ēdu tagad zeltaini brūnus mamma-stail karpeļus frī (vārīti eļļā, katliņā ar melnu, apaļu dibenu), ar salatķikiem (lapu salāti+dilles+loki+kefīrs) un ritīga bērnības garša mutē (galvenais kartupeļus ritīgi samačkāt ar tiem salātiem kopā).

Tērbatsielas laikos, tā kā dzīvoju centrā, pie manis vienmēr vilkās ļaužu bari - klasesbiedrenes un vēlāk arī visādi vecrīgisti un ta mamma vienmēr stundām ilgi stāvēja pie vārošās eļļas katliņa un taisīja visiem tos kartupeļus un visi vienmēr bija nenormālā sajūsmā. bet es tikai pirms diezgan neilga laika sapratu, ko tas patiesībā nozīmēja mammai - viņas iekšējais, milzu mammīgums nepieļāva domu, ka varētu atstāt bērnus neēdušus, bet rocība jau mums nebij nekāda diezko lielā, tāpēc viņai regulāri vajadzēja lauzīt galvu kā to badīgo bērneļu baru pabarot, lai pašiem pēc tam nebūtu zobi jākar vadzī. un ta šitie kartupeļi bija vienīgais reālais, turklāt ļoti garšīgais variants. laikietilpīgs gan. vot, paldies, mammu.

šodien beidzot ir diena, kad nav nekur jāskrien un nekas īpašs jādara. nē, nu ir jau - vakarā jāiet uz koncertu un vajadzētu mācīties autoskolai, bet tas tā. pilnai laimei vēl vecāki nav mājās - ir miers un klusums un neviens nemaisās. konstatēju, ka lielā ķirbja pēdējā piektdaļa sākusi iešanu postā un ar milzīgu baudu metos pie ēstgatavošanas. uztapināju svaigēdāju kūku un ķirbju-kokospiena zupīti. bet pa vidu starp zupas un kūkas ēšanu mēs ar Kārli gājām dārzā ievākt pa ziemu sakrājušos Radžas tualeti, bet tikām tikai līdz pusei, jo beidzās maisi (tikai 2gab vien bija). tagad es jums pastāstīšu, kā es to kūku taisīju

( raw ķirbju pīrāgs )

man ļoti patīk taisīt ēst, jo īpaši, ja mani neviens netraucē un procesa laikā neuzdod jautājumus un neizsaka komentārus.

izdīcu, lai mamma uzcepj man savas garšīgās ķirbju pankūkas. tā rezultātā tika iegriezts viens no mazākajiem lielajiem ķirbjiem, tāpēc pie reizes devu arī savu ieguldījumu viņa nolietošanā:

100 g izspiestas linsēklas (man vienmēr vajag mazāk);
2/3 glāzes sagriezta ķirbja;
1-2 citrona vai apelsīna daiviņas (labāk garšo ar citronu);
2 ēdamkarotes medus vai 6 mērcētas dateles (lieku medu, dateles nav mēģinātas);
1 liels banāns vai salds, plānās šķēlītēs sagriezts ābols (pagaidām esmu mēģinājusi tikai ar banānu);
garšvielas - kanēlis, kardamons, ingvers - kas nu patīk. oriģinālā šī recepte bij pasniegta kā svaigēdāju kanēļmaizītes, bet tas man neliekas tik svarīgi.

sablenderē ķirbi ar linsēklām un citronu/apelsīnu. es bēru kanēli klāt arī šai masai. ja par mitru pieber vēl linsēklas, ja par sausu - liek vēl ķirbi. vispār tā linsēklu un ķirbja attiecība ir atkarīga no konkrētā ķirbja sulīguma. masu ar rokām izspaida uz cepmampapīra (vai kā tamlīdzīga) tainstūra formā, paplānu tādu. pārklāj ar banānu ripiņām vai ābolu šķēlītēm, vienu garāko malu atstājot brīvu. pārkaisa ar kanēli. ar papīra palīdzību sarullē tāpāt kā sušī. liek ledītī uz vismaz pusstundiņu sakosties. pēc tam jem ārā, griež gabaliņos un ēt nost.
kas dīvaini (un kruti!), ka negaršo nedz ķirbīgi, nedz linsēklīgi, bet vienkārši forši. nujā, liekas tāds pilnīgi normāls našķis.

līdz ar aukstumu mans organisms brēktin brēc pēc auzu pārslām. nomainīju ikrīta smūtiju pret putru ar medu, kamēli, riekstiem un banānu un tikko izcepu šugarfrī auzu pārslu cepīšus. labprāt izceptu vēl arī flapdžekus, bet jāgaida, kad Kārlis atnāks mājā un atnezīs banānus - tos mēs esam sākuši patērēt vājprātīgos daudzumos (vajag pašiem savu, nepārtraukti ražojošu banānkoku).

vakar sēžot Raw Garden un šķirstot tur pieejamo svaigēdāju propogandas presi, izlasīju, ka avokado nogatavošanos varot paātrināt ievietojot to papīra maisiņā kopā ar ābolu. nu tip tas ābols tur izdala kko nezinko un tas ietekmē kko tur nezinko, kas ir tai avokado - ļoti ciets avokado nogatavojoties 2-3 dienās. vakar vakarā ieliku vidēji cietu avokādo papīra maisiņā ar ābolu un tūlīt smērēšu sev ņam, ņam avokado maizītes. konsistence ideāla.

vēl es šodien ieskrēju tirgū pēc banāniem, bet tas rezultējās ar to, ka likās - kādam būs man ar fūri jābrauc pakaļ. toties tagad man ir izvejvielas raw kūkai, vegan flapdžekiem un vēl viskas vēderam un garšas kārpām noderīgs.

man šausmīgi garšo flapdžeki, diemžēl ilgu laiku Latvijā viņus vispār nevarēja nopirkt. tagad var - kafejnīcā Māja, Inženierielā, blakus Svadai, bet nav viņi tur diezko lēti un nav arī man pa ceļam. pirms pāris gadiem mēģināju vairākas reizes taisīt pati pēc diezgan klasiskas receptes (parasti t.i. auzu pārslas, sviests, cukura sīrips + piedevas), bet man nekad viņi neturējās kopā. sanāca vien kaukas līdzīgs diezgan treknai granolai. šodien lolojot savu slinkuma sajūtu un dīki sēžot kompjūterī uzgāju absolūti lielisku un ļoti vienkāršu recepti vegāniem bezcukura flapdžekiem. kuru arī nekavējoties izmēģināju.

2 vidēja izmēra banāni;
1 glāze sīki sagrieztas žāvētas dateles (man bišķi pietrūka, tāpēc piemetu pāris žāvētas plūmes klāt. domāju, ka var arī aprikozes);
2 glāzes auzu pārslas;
1/3 glāzes augu eļļas.
es vēl piemetu pa saujai ķirbju un saulespuķu sēkliņas. noteikti var likt klāt riekstus, rozīnes, garšvielas, vatever.

sablenderē banānus ar datelēm un eļļu. iejauc pļurā auzu pārslas (un riekstus/sēkliņas). atstāj uz nedaudzām minūtēm, lai auzu pārslas savelkas ar to pļuru. liek cepties 180 grādos kādas 20 min. ņem ārā, uzreiz karstu sagriež un atstāj atdzist.
garšo lieliski un turas kopā arī lieliski.
no šāda sastāvdaļu daudzuma man sanāca šitikdaudz (tur kur tas tukšais stūris - tur bija gabaliņš, kuru es apēdu noprovējot).

p.s. man vispār aukstā laikā pastiprināti gribas visādus auzu pārslu izstrādājumus. ja pareizi atceros, ta pēc ajurvēdas skaitās, ka auzu pārslas ir ļoti sildošs pārtikas produkts - droši vien tāpēc man tā.

beidzot sāku ķeksēt ārā no saldētavas visādus labumus. atstāju uz nakti ledītī, lai lēnām atlaižas un no rīta blenderēju kopā. nu tipa kaukas, ko laikam var saukt par smūtiju, tik es neskatos nekādās receptēs un močīju kopā to kas pieejams, balstoties uz savu iekšējo pārtikas izjūtu.
nu, piemēram, šorīt izstrēbu krūzi bieza padzēriena, kas sastāvēja no brūklenēm, smiltsērkšķiem, plūmēm, spinātiem, viena pūt sākuša banāna, pāris deserta karotēm linsēklu, mazas saujiņas auzu pārslu, kanēļa, šķipsniņas kaltētu nātru lapu un 3 tējkarotēm medus. ja gadās par biezu, ta piešauju bišķi ūdeni klāt.
ļoti, ļoti garšīgi + baigais pauvers un enerdžījs no tāda.

šodien gājām mājas soli. satīrījām abas istabas, ko apdzīvojam; braucām uz pārtikas veikalu un cepām piparkūkas. nezinu vai tas no tā aptumsuma vai vnk pilnmēness, bet gāja ar to visu pagrūti. vislaik kaukāds tizlošanās delīrijs, neiespējami sakoncentrēt uzmanību vienas darbības veikšanai un mētāšanās no viena darāmā pie otra un atkal atpakaļ. ta vēl dienas vidū Kārļa mamma pie mums kā no gaisa nokrita. bet jautri tomēr viss un lielākā daļa arī tika +/- godam paveikta.
tad nu rezumējums par piparkūku mīklām:
mīkla A (no Ievas mājas) ir ļoti okej. to, ka tur ir tie rudzu milti kaukā atsevišķi nejūt. pati mīkla ir diezgan gumijaina, tāpēc rullējas grūti un arī formiņas diezgan jāspiež. bet, ja pacenšas un izrullē pavisam, pavisam plāni, ta sanāk ļoti garšīgi. mazliet par maz garšvielu. cauri var just iesala ekstrakta un mežrozīšu sīrapa garšu - tas labi. pacietas, bet tas arī nav itin nekas slikts. karoč šī mīkla tiek atzīta par labu esam.
mīkla B (no šejienes) gan mums sagādāja problēmas gan pie mīcīšanas, gan cepšanas. jau mīcot likās pārāk drupena, tāpēc likām klāt papildus sviestu, kas diezko nelīdzēja. šo mīklu ir gandrīz neiespējami izrullēt un vēl neiespējamāk ir izspiest kaukādas normālas formītes - viņa vienkārši drūp mazos gabaliņos, bet, ja arī nesadrūp pavisam, tad plaisā. izpiedām vienu pannu ar maziem aplīšiem, izmantojot Baikāla pudeles korķi - garša nav slikta, bet garšo vairāk pēc sviesta cepumiem ar piparkūku garšu, nekā pēc piparkūkām. beigās mums jau arī bija apnicis ņemties pa virtuvi, tāpēc metām mieru un lielāko šīs mīklas daļu atstājām citai dienai. jāpaštuko, kas varētu būt pie vainas un moš jāmēģina pārmīcīt.

pirmo gadu mīcam mājās mīklu. nolēmām izmēģināt divas dažādas receptes. pierakstu te, lai nepazūd.

( mīkliņas )

lai pastāv pāris dienas ledusskapī un sakožas. cepsim drošvien nākamnedēļs sākumā. tad arī tiks ziņots par rezultātiem.

nezinu vai tas no tā aukstuma vai vienkārši aiz kaukādas iekšējas nedisciplinētības un izvirtības, bet man NEPĀRTRAUKTI, gribas ēst. pie kam kārojas pašas treknākās un sātīgākās lietas, no veģetāro (ar ievirzi uz vīgan) labumu klāsta. t.i. žāvētas dateles, avokado, turku zirņi (tai skaitā humuss), garšvielains kakāvo ar medutiņu, medutiņš viens pats, olīves, rieksti (it īpaši mani treknie, mīļie brazīļi), banāni, hurma, auzu pārslas, žāvētas plūmes, zemesriekstu sviests un vēlviskas tāds. to visu varu stūķēt iekšā nepārtraukti un jebkādā secībā. nezinu, kā lai šito pārtrauc, jo pēdējās dienās kustos ļoti maz, ārā iet izvairos un tas var beigties ar to, ka tad, kad būs jāiet, durvis būs kļuvušas par šaurām.

ar cukura neēšanu gan labi iet. kārumus nepērku un neēdu un nemaz nekārojas. veikalā saldumu plaukti nevilina, jo iedomājoties par končām un cepīšiem, liekas, ka tā ir kaukāda smaga, melna ķepe un tādu pirkt un ēst negribas. kaukad darbā atkal bi uzklīdušas smalkmaizītes for free, tās pāris apēdu un bišķi brūno cukuru te kaukad pie kakao piešāvu. maizei ar skatos sastāvu un ēdu to, kurai cukrs nav klāt. bet vispār gribas ēst tikai ritīgu rupeni un tai jau parasti cukuru klāt neliek. zemesriekstu sviests, kurā ir cukurs, gan gribas, bet pēdējo mājās esošo burciņu izskrubināju jau sen un jaunu vietā neesmu gādājusi. bet ganjau, ganjau uz svētkiem vēl saceps un saēdīs kūkas visvisādas cukurotas.

1) pagatavojam banānu-šokolādes krēmu/pudiņu, par kuru esmu rakstījusi jau iepriekš;
(sablendē banānus ar medu un daudz īstā kakao pulvera. proporcijas pēc garšas un patikas. ja ņem zaļus banānus, tad sanāk ļoti želejpudiņīgi, ja banāni gatavi, ta krēmīgmērcīgi)
2) sagriež gabaliņos visvisādus augļus. arī banānus;
3) uzķeskā krēmu augļiem un samaisa;
4) papildus var pievienot riekstus, kokosskaidiņas, kanēli, kardamonu utt.
5) sukā iekšā! krietni garšīgāk par klasiskajiem augļu salātiem ar jogurtu, turklāt šie arī tā neatsulojas, ja pastāv.

p.s. tas šokobanānkrēms/pudiņš ir kaukas nenormāli foršs. viegli un ātri pagatavojams, var ēst tāpatās, var ēst ar pančenēm, uzsmērēt uz maizītes un, re ku šitajos augļu salātos, kā mērci izmantot. un ganjauvēlkautko var izdomāt, kur viņu izmantot, piemēram, iziest kādā kūkā.

vēl varu pastāstīt, ka salasījusies visko, kas slēpjas zem atslēgvārdiem sugar addiction sāku eksperimentēt. pirmie secinājumi ir tādi, ka neēdot neko, kas satur cukuru + cenšoties ēst maksimāli daudz termiski neapstrādātas vai pēc iespējas mazāk apstrādātas pārtikas (tvaicēti dārzeņi, piemēram), sajūta ir miljons reizes foršāka. gan prāts, gan ķermenis ir nesalīdzināmi mundrāki un možāki. par to pārliecinājos pēc pāris, praktiski bez cukura un ļoti svaigēdājiski pavadītām dienām, aizejot ciemos, kur saēdos saldus cepumtiņus un pēc tam vēl vakarā, darbā nespējot atteikties no kanēļmaizīšu grēdas, ko for free nolika priekšā kafejnīca. sajūtas kā diena pret nakti un skaidri var sajust to, kā apēstais atstāj iespaidu uz garastāvokli un ķermeni.
vaidzēs kaukad uztaisīt ilgāku raw vegan eksperimentu, bet tam es pagaidām esmu vēl par slinku un izlaidīgu.

līdz raw vegan mēs esam vismaz tik tālu cik no Zemes līdz Lielajiem, greizajiem ratiem un tas arī, vismaz šobrīd, nav mūsu mērķis, bet kaukā pēdējā laikā cenšamies samazināt miltu, rafinēta cukura un eļļaini ceptas pārtikas patērēšanu, tā vietā orientējoties uz augļiem un visādiem termiski neapstrādātiem ēdieniem. nuvo, visu dienu ar to nav nekādu problēmu, bet ap kādiem sešiem vakarā man bezmaz tādas kā cukura lomkas piemetas - nenormāli sāk gribēties kko trekni cukurainu, piemēram, biezpiena sieriņu, šokolādi, smalkmaizītes, kūciņas vai litru limonādes "Baikāls". un, nē, tas nav tāpēc, ka trūktu enerģijas. tieši otrādi, enerģija ir daudz, bet tiklīdz tiek izdabāts cukuratkarībai un aprīts kaukas salds un trekns, tā enerģijas līmenis nokrītas uz tādu, kurā negribas neko citu, kā vien kusli kūkot pie kompja vai gulšņāt un lasīt grāmatu. un noturēties pret to neizdabāšanu ir šausmīgi grūti. mājās cenšamies, nekādus kārumus neturēt, bet es šitā dēļ, nezinādama, kur likties, vienreiz sarijos tik daudz medus, ka bišķi pat pumpas sametās. toties, ja izdodas savākties, sajūta ir lieliska - vieglāks ķermenis, možāks prāts un vairāk enerģijas.
pagaidām neesmu izfiškojusi vai tai cukurkārei ir tīri psiho-ego-loģisks pamats, vai arī kkas fizioloģisks. būs jāpaprasa internetam, kad nebūs slinkums.
un vispār jāsāk atkal vairāk dzert sēne. pēdējā laikā kaukā nedzeras, bet atceros, ka tad, kad dzērās daudz, ta kārumus pavisam negribējās.

vēlāk: šodien diezgan daudz laika pavadīju internetojot par sabdžektu un karoč ir tā, ka -
rafinēts cukurs ir atkarību izraisoša viela, no kā var dabūt normālas lomkas un es esmu cukurnarkomāne. kā mēs visi.

ja mājās ir nenormāls ķirbju daudzums, tad jāliek lietā visi radošie spēki, lai izdomātu, ko ar viņiem pasākt.
viena no iespējām, ir pārstrādāt nelielu ķirbīti biezenī, salikt burkās ledītī un apmēram 2 nedēļu laikā izlietāt visādiem garšīgiem ēdieniem.
variantu ir daudz, bet līdz šim izmēģināts -
*) ķirbju pankūkas klasiskās;
*) ķirbju kēkss - atzīts par labu esam. garšvielu dēļ smaržo un garšo bišķi Ziemassvētciski;
*) ķirbju - siera mafini. lieliska recepte. papildināju ar ķirbju sēklām, muskatriekstu un ingveru. pirmai reizē čakarējos ar tām formītēm, bet šodien vnk iegāzu mīklu lielajā, plakanajā cepeškrāsns pannā, pārkaisīju ar ķirbju un sezama sēklām un rīvētu sieru un cepu apmēram stundu. nav tik smuki un pufīgi, kā atsevišķi mazi kēksiņi, bet enīvei ļoti, ļoti garšīgi. rekomendēju;
*) vēl to ķirbju biezeni var piepļeckāt sautējumiem, biezzupām utt.

un plānā ir izmēģīt ķirbju maizi.

vispār šitai blogā ir pa pilnam krutu recepšu ķirbim un ķirbju biezenim.

n) pagājšnedēļa arī bija laba nedēļa. tikai ļoti jocīga;
z) vakar pa ilgiem laikiem tiku uz natural horsemanship treniņu. tā kā manai zirgu guru pirms pāra nedēļām piedzima meitiņa, nodarbību vadīja Dace. bija šausmīgi interesanti un kaukas man tomēr ir iesēdies iekšā no retajām iepriekšreizēm. spēlēs gāja ļoti, ļoti labi, kaukā neticami labi veicās ar iekšējās enerģijas pārraidīšanu, dozēšanu, pacelšanu un nolaišanu. spēlējos ar ļoti enerģisku un ātrdomājošu ķēvi - Fairu un ja, pagājšreiz šī mani pārsvarā vazāja aiz deguna, ta šoreiz izveidojās ļoti laba sadarbība. pārsvarā reaģēja uz prasīto jau no domas, līdz 4. fāzei tikām reti. jāšana gan nu tā, jo Fanta meklējās, taisīja savu kvī, kvī, kvī un vispār necik negribēja manī klausīties.
ā un paldies, _adriana_ - mana zirgu guru bija pilnīgā sajūsmā par Tevis taisīto lacīti;
b) mans pēdējā laikā iecienītākais brokastēdiens ir ar ūdeni aplietas auzu pārslas, sajauktas ar banānu-šoko pudiņu (kopā sablendēts banāns + medus + kakāvo);
v) pēdējos divus vakarus gan drausmīgs pārgurums. 23os vakarā liekas, ka ir jau kaukāds nakts vidus, bet to manliekas tas mans piepuņķojies deguns pastiprina.


!!!) un man šausmīgi vajag, lai kāds mani tuvākajā laikā aizved līdz Mazsalacai un atpakaļ!

( ārā )

atnāku mājā no darba, a te mani sagaida ar nenormāli garšīgu puķkāpostu krēmzupu un šoklādīgu ābolkūku. esmu svētlaimīgi šokēta un nu jau arī vājprātīgi pārēdusies.
vispār gribēju rakstīt kko pavisam citu, bet nevaru - vēders spiež. varbūt vēlāk.