*

šorīt, kamēr Kārlis strādāja un es izgulēju vakardienas Skaņu Meža nolaupīto miegu, vecāki bij atkal aizgāzuši uz Tomes mežiem. atbrauca ar pieciem piesēņotiem spaiņiem. mamma pat skaitījusi līdz cik baravikas atradusi - 99 gab. cik tētim nezinu, bet man tā skaitīšana liekas smieklīga (mums kaimiņi vispār ķerti uz šito, nāk vienmēr atskaitīties un izlielīties un salīdzināties). nav ne jausmas, kur visu šito lērumu likt, jo sāk jau apnikt. un godīgi sakot, man gailenes garšo labāk nekā visas tās bekas. rīt plānā gaileņu risoto.
bet vēl reizīti pasēņot pašai, gan šogad vēl gribētos aizbraukt.

( kaķofori un sēnes )

p.s. vēl es šodien pēc vairāk nekā gada pārtraukuma krāsoju matus. ar to Logonas 100% dabisko krāsu uz hennas bāzes. galīgi nejutos labi ar savu dabīgo krāsu, kura turklāt vēl krietni izbalējusi saulē. nesanāca tik tumši cik gribējās, bet enīvei ir mazliet labāk. ir atpakaļ kaut kripatiņa no mana ierasti drūmā paskata.

m) piestibīju pilnu patrepi ar malku. man šķiet šis vakars ir nevainojami piemērots kamīnsezonas atklāšanai;
p) sanesu iekšā daļu istabspuķu. ka kāda nerātna salna neaizkož. tagad atkal jāpamodina sevī ieradums viņas regulāri aplaistīt;
t) sāku tēju uzliet nevis krūzītē, bet uzreiz lielajā čaiņikā. un pieķēros pie vasarā sapļavotajām zāļu tējām. cik ta var to zaļo jasmīneni lakt;
s) vakariņās būs apšu beku zupa. pusdienās bija bērzlapju karbonādi;
z) un uzdāviniet man, lūdzu, kāds šito.

šodien uztaisīju krutāko lazanju savā mūžā. tagad esmu nenormāli pārēdusies un lepna kā pāvs.
savu veco, labo recepti papildināju vienā kārtā ieliekot, ar sīpoliem un gailenēm saceptu, sojas malto gaļiņu.

ja vasaras sākuma krutākais ēdiens bija zemenes ar pienu un kļavu sīrapu, tad vasaras beigu krutākais ēdiens neapšaubāmi ir salāti "Ineses iecienītie". tos taisa tā - lēni klimstot pa dārzu savāc: mazus kabaču bērniņus; lielās, sārtās vēršu sirdis (tā tāda kruta tomātu šķirne); mazos, dzeltenos ķirštomātiņus; gurķēnus; pāris paprikas un burkānus; sīpoliņu; ķiplociņu (ar vienu daiviņu pilnīgi pietiks); salātlapas (nu jau gan vairs īsti nava); dilles; baziliku; timiānu; raudeni; 2 nelielas salvijas lapiņas; pētersīli; seleriju; pāris piparmētrlapiņas; kressalātus un sauju ar dzeltenām un oranžām klinģerīšu ziedlapiņām. visu nes iekšā un notīra. dārzeņus sagriež gabalos (burkāns gan jāsarīvē), zaļumus sakapā, visu ber iekšā lielākajā bļodā, kas mājās atronama. pievieno tējkaroti sāls, 2 - 3 tējkarotes cukura, piparus pēc garšas un divas deserta karotes DIY baziliketiķa. samaisa un pārlej ar nelielu labas eļļas daudzumu.
+ mums gan dārzā neaug, bet ļoti labi šais salātos iet iekšā arī kāposts un jo īpaši puķkāposts;
+ ja ir vēlme un akurāt ir pie rokas, salātos lieliski iederas arī graudainais biezpiens/mājas siers vai brinza vai mocarella vai fetas siers vai tofu.

es tagad šitos ēdu milzīgos daudzumos gandrīz katru dienu, ij rītā, ij vakarā. gan ar maizīti, gan pie otrajiem ēdieniem, gan vienkārši tāpat plikus beznekā. un nemaz neapnīk.

lieku burkās atlikušos baklažānus. atradu vēl foršāku recepti, nekā iepriekšējā.
jāpieraksta, lai nepazaudējas.

puskīlo burkāni - rīvēti
puskīlo sīpoli - sagriezti pusripās
puskīlo paprikas - sagriezta kubiciņos
puskīlo baklažāni - sagriezti kubikos
1 kīlo tomāti - sablenderēti (es tik novilku viņiem ādu un sagraizīju gabalos)
1 litrs pupiņas - vārītas (tā mērvienība mani mazliet samulsināja, bet es pielobīju litra ķomzeli ar svaigām pupiņām, novārīju un ir labi)

saber visas sastāvdaļas katlā, samaisa, pārlej ar 250 g eļļas, pieber 2 ēdk. cukurs (nez, man par saldu likās, beigās dabūju tējkaroti citronskābes piešaut) un sāli pēc garšas.
es no sevis šo recepti vēl papildināju ar krietnu sauju kapātu ķiploku un brangu zaļumu bunti (baziliks, pētersīlis, timiāns, raudene, dilles), kā arī ar diviem maziem čilī pipariņiem (šoreiz griezu ar rokām viņiem klāt neskaroties)

visu šito vāra/sautē katlā bez vāka apmēram stundu.
pilda burkās, nes pagrabā un gaida ziemu.
rezultāts ir ļoti, ļoti, ļoti garšīgs.



p.s. baigi kruti, ka viss izņemot baklažānus, eļļu, sāli, cukuru un citronskābi ir no pašu dārza.

nākamreiz es mazos, mammas izaudzētos čilī pipariņus, tīrīšu un griezīšu cimdos. nu jau vismaz pusotra stunda riņķī, bet joprojām ritīgi dedzina roku. degunu, kuru pakasīju ar to roku, arī. nekāda mazgāšana ar ziepēm un ūdeni nelīdz.

bet ieliku trīs burkas ar baklažāniem ziemai (par pamatu ņēmu šo recepti, bet, protams, ar saviem uzlabojumiem. šķiet, ka sanākuši garšīgi).

*) 1dien pirmoreizi nolūza zobs. trešdaļzoba. ieliku mutē mazsālīta gurķīša šķēlīti, pārreiz apkožļāju un izņēmu no mutes gabaliņu zoba. bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma vai sāpēšanas vai kā tāda;
*) 2dien pirmoreizi braucu skatīties zirgu. nu pirkšanai. bet neņemšu. nav manējais. ja būtu daudz naudas un daudz zemes paņemtu, jo zirgs ļoti bēdīgs un nelaimīgs. nav labi viņam gājis šai dzīvē un turpina neiet;
*) 3dien pirmoreizi cepām paši maizi. vairāk jau Kārlis cepa, es asistēju. ar visādiem zaļumiem un olīvēm. sanāca laba, tik garoziņa nezinkāpēc šausmīgi bieza un cieta;
*) naktī no 3dienas uz 4dienu pirmoreizi iepirkāmies nakts tirgū - 700 g mellenes, 7 gab bakližāni un arbūzio.

rītdienai/šodienai pagaidām nav nekāda pirmāreize paredzēta. ā, moš, jālieliek pāra bakližāni burkā - ziemai. ja kādam laba recepte priekšautā ieslēpta, tad kāds tiek velkomēts vilkt to ārā.

mīļā digna man tādu ierādīja un es tikko viņu taisot iedomājos, ka moš jāpadalās, jo man visu dzīvi bijuse liela sāpe par auksto zupu, kurā visa ģimene bāž tās stulbās bietes iekšā un ēd gardu muti, man piedāvājot kaukādu pliekanu kefīrainu bezbieteni, kura garšo pēc vienkārši ļoti atsulojušamies/šķidriem salātiem. varbūt, ka vēl kāds ir cietis tāpat un šī recepte veldzēs ari viņa izslāpušo dvēsli.

ņem katlu, iegriež iekšā gurķus un tomātus un visvisādus zaļumus (man patīk uzsvars uz baziliku, timiānu un pētersīļiem)
pārlej ar tomātu sulu (Grūzijā, kur tāda nepastāv, izmantoju ar ūdeni atšķaidītu tomātu pastu, kas būtībā tas pats vien ira)
pieber klātu biezpienu. tādu, kas graudains un turas kopā. var mājas sieru arī (Grūzijā, kur tāds nepastāv, izmantoju sadrupinātu balto, sāļo aitas sieru, tāpēc iedomājos, ka arī ar brinzu varētu mēģināt. vegāniem tofu noteikti derēs)
un, ja gribs vai akurāt ir pa rokai, arī kāda paprika, sīki sagriezta, neskādēs.
sataisa šito visu cik šķidrs patīk, saber klātu piparus un sāli un liek ledītī atdzesēties.
klāt lieliski iet grauzdiņš ar garšaugu sviestu, kādu es vakar veselu bļodu sataisīju.

UPD: nu tad pie reizes arī saldo. šiten uzgāju nenormāli vienkāršu un nenormāli garšīgu banānu-šokolādes pudiņu.
vajag tik sablenderēt 1 gab liels banāns, ar 1 ēdk medus un 1 ēdk ritīgā kakāvo pulvera! dekorē ar riekstiem un kokosriekstu skaidiņām. tikko izmēģināju - lielisks!
p.s. ritīgi pudiņīga konsistence sanāk no pazaļiem banāniem, no galīgi gataviem vairāk kā mērcīte.

z) šīs vasaras lieliskākais rīta ēdiens ir tikko dobē saplūktas zemenes, pārlietas ar kļavu sīrapu un pienu;
e) ļoti kruti ir cepšanai izmantot eļļu, kas paliek pāri, kad izēsti saulē kaltēti tomāti, vai Daugavas svaigā siera bumbas vai kas tamlīdzīgs. šodien, piemēram, cepām šampiņjonus kaltēto tomātu eļļā - rezultāts lielisks. pēc siera izēšanas atlikušajā eļļā ir cepta soja - arī ritīgi labi;
m) tikpat labi var izmantot arī marinādes. piemēram, soju var ļoti ņammīgi iemarinēt sušī ingvera marinādē (vislabāk, paštaisītā, jo tais nopērkamajos marinētajos ingveros ir nenormāli daudz visādas liekas ķīmijas un Ē klāt), vai arī sojas marinēšanai izmantot šķidrumu, kurā nupat vēl peldējušās olīves;
b) vēl šodien iemēģinājām roku baklavu taisīšanā. filo mīklu, protams, slinki un tizli būdami, izmantojām pirkto. garša sanāca laba, tik nezkāpēc neizdevās tik kraukšķīgi un vienlaikus slapji kā vajadzētu būt. bija vienkārši slapji. diez ilgāk viņas jācepj vai kā?

bija laba diena. beidzot, beidzot aizbraucām eckursijā uz Daugavas muzeju Doles salā. līdz šim tai vietā biju bijusi vienreiz - 2006. gada Lieldienās, kad pilsētasbiedres mani uz mirkli atrāva no kursadarba rakstīšanas, iekrāmēja auto un aizveda tur izšūpoties. muzejs diezgan intrsants, parks arī smuks, tik tā kā vakar bija saulaina svētdiena, tad pārpilns ar slāvu atpūtniekiem - desiņcepinātājiem. nu jā, bet ko viņiem citu darīt, ja ikdiena paiet pelēkā deviņstāvenē - zaļumos tak visiem gribas. pēc tam pavadījām pāris stundas sēžot pie HESa, aliņojot, baudot pastiprinātu elektromagnētisko lauku un risinot transcendentāli metafiziskus jautājumus par dzīvi. tad Kārlim ienāca prātā doma, ka vajag uzbliezt sušī. sacīts, darīts - sataisījām nenormāli, nenormāli daudz almost vīgan sušī un gājām lejā spēlēt šachu. es vinnēju. bet sliktā ziņa ir tāda, ka apmēram 2,5 h pēc partijas beigām dzīvesbiedrs aizdevās uz lidostu, lai brauktu kārtējā, nedēļu ilgā komandējumā. uz Kanādu šoreiz. tas droši vien nozīmē vairāk spama no manis šiten šonedēļ.

( tā jau nebūs, ka bildes nebūs )

1) negrib vēl kāds no manis to Indijas jūras rīsa sēni? viņai pie mums tik ļoti patīk, ka viņa nenormālā ātrumā vairojas. žēl mest lieko laukā, bet ja viņa netiks kaukur likta, tad drīz būs savairojusies tā, ka sagribēs uz vannu pārcelties dzīvot.
pagaidām konstatējamākais labums, ko esmu guvusi, viņu no aprīļa sākuma regulāri dzerot, ir tas, ka man vispār vairs negribas saldumus. agrāk ļoti rūpīgi pieskatīju, lai kārumu atvilktnē vienmēr, vienmēr kautkas būtu, ko uz kārā zoba uzlikt. tagad pilnīgi pofig. tiesa gan, ja blin_da nebūtu man šito pateikusi, es nebūtu pati ievērojusi.
bet te vispār rakstīts, ka viņa palīdz pret jebko sliktu, kas vien var piemesties cilvēciskai būtnei;

2) tagad man ir skaidrs, kāpēc es droši vien nekad nekļūšu par vegānu - es esmu, vārda tiešā nozīmē, atkarīga:

Is there such a thing as cheese addiction? Is it an overstatement that you could, in fact, be addicted to cheese?
In the 1980s, scientists already discovered a trace of morphine in milk and dairy products, in particular, cheese.
Morphine, which is an addictive opiate, was found to be present in cow. Specifically, casein, a milk protein, releases opiates upon digestion. Cheese contains more casein than is found in milk from either cows or humans, because cheese is concentrated protein with water and lactose sugar extracted. Accordingly, eating too much cheese may result in cheese addiction. avots
un vēl viens nopietnāks raksts par šo tēmu.

200 g gabaliņos sagrieztu rabarberu
ingvera gabaliņš (apmēram 10 g) - nomizots un sīki sasmalcināts
1 mazs sarkanais asais pipariņš - attīrīts no sēklām un sasmalcināts (man mājā beigušies, aizstāju ar pustējkaroti čili pulvera, nekāda vaina) -
1 neliels sīpols (labāk sarkanais) (ņēmu parasto, ir forši) - sīki sasmalcināts
1 kaltēta ananasa šķēle vai 2 žāvētas aprikozes (es ņēmu aprikozes, ir forši) - sīki sagriezt
2 ēdamkarotes cukurs (labāk brūnais)
2 ēdamkarotes vīnetiķis (ja ņem parasto tad mazāk, citādi ir pārāk etiķaini. ja ņem āboletiķi, tad apmēram tikpat, bet var arī bišķi mazāk)
pustējkarote karijs
pustējkarote sāls

katliņā liek apm. 150 g rabarberus, pārlej ar ēdamkaroti ūdens, pievieno visas pārējās sastāvdaļas un maisot lēni vāra. pēc kādām 8-10 min pievieno atlikušos rabarberus un vēl pāris minūtes pavāra.
pamatrecepte no kaukāda žurnāla, iespējams Ievas - mammas brāļasieva reizēm sūta man no Smiltenes kaukādus izgriezumus, kas viņasprāt man varētu noderēt.

ļoti garšīgs - salds un ass. nupat izvārīju piecreiz lielāku porciju.

mūsu rīta cēliena darbošanās rezultāts*

_____________
*

1) esmu sajūsmā par to cik tieši, konkrēti un nepārprotami Kosmoss atbild uz maniem jautājumiem un šaubām. nu karavāna var atkal iet mierīgi tālāk;

2) ja nu kādam interesē, es kaukad drīz varēšu padalīties ar Indijas jūras rīsa sēni, man viņa diezgan normālā ātrumā vairojas. ja, kas piesakās tepat komentārijos.
info
:Vides Vēstīs
:Vikijā
:te vispār rakstīts, ka viņa palīdz pret jebko sliktu, kas vien var piemeklēt cilvēcisku būtni

jo vecāka palieku, jo vairāk par sevi manīt liek katrā latvietī mītošais zemnieks. manējais, pie tam, ir diezgan tāds sentimentāls (kaukas bezmaz no Virzas Straumēnu sērijas). ja agrāk mani dārzā varēja dabūt tik ar dakšām dzenot, tad tagad jau sāku pamazām uzprasīties pati - liekas, ka vajag no mammas samācīties visas zaļpirkstīšu gudrības. un, ja agrāk es tā garāmskrejot papriecājos par mammas saaudzētajā puķītēm un tomātiņiem utt., utt., tad tagad gribas līst pie katra asniņa, brīnīties, makrofotoaparātēt un pēc tam vēl pie monitora ūūū-ināt un uķiķuķināties par visiem tiem matiņiem/punktiņiem/dzīsliņām/faktūriņām/utt., kas tā vienkārši uzmetot aci parasti paliek nepamanīti.
un tas vis nav no tā, ka 15 gadus skaitījos pilntiesīga galvaspilsētas mamzele - lauku un dabas manā dzīvē nekad nav trūcis. ij pa siena talkām esu noņēmusies, ij mazus telēniņus barojusi, ij bietes kaplējusi un vienreiz pat mēģināju pagaršot cūkas pienu pa taisno no pupa.

nuvo - šodienu tātad pavadījām ganoties pa dārzu mammas virsvadībā. es ķemmēju mauriņu, Kārlis apšņikāja jasmīnu un kurināja nost zarus un vēl šis tas tamlīdzīgs bija programmā.
vēl es salasīju svaigas gārsiņas, pieneņlapiņas, nātrītes un lociņus un pievienojot tiem kefīru, tiku pie brīnumjaukiem zaļumu salātiem forfrī. nu tik cik tā kefīra lāse bija jānopērk. tiesa gan tās nātres pamanījās man pamatīgi sadzelt rokas, par spīti visai manai izveicībai un cimdiņiem.

( fraktāļi )

kā jau dzīvesbiedrs to melns uz balta aprakstījis savā burtnicā, pēdējās dienas ir pagājušas diezgan slapjā garā. kā nu ir tā ir, tāpēc uzņemto dzeramvirzienu rīt turpināšu, mēģinot atturēties no jebkādas cietas barības un dzerot tikai bērzeni no pagalma (es sākotnēji uzrakstīju nevis 'pagalma', bet 'pagalam') bērza un varbū kādu tējiņu, ja sagribēsies ko siltu.
kad sāku rakstīt šo ierakstu, man likās, ka pohas pa lielam ir mani pametušas. galu galā mēs nogulējām pusi dienas, aizbraucām piedzīvojumā uz veikalu (vispār iepirkšanās paģiru stāvoklī ir diezgan neveselīga ģimenes budžetam, jo mēs notērējām pussimta latu un es neesmu droša, ka mums to visu patiešām vajadzēja), svētlaimīgi paēdām salatķikus (lapu salāti+tomāti+gurķis+redīsi+mocarella+īsts baziliks no saldētavas+ķiplokpipari+DIY baziliketiķis+tuč tuč eļļa=absolūta ekstāze), izbraucām lielu loku ar riteņiem (memoriāls un dambis) un vēl graužot popkornu noskatījāmies ļoti stilīgu dokumentāriju par saules sistēmas brīnumiem. bet izrādās, ka man tomēr vēl ir tās pohas, jo ir gan grūti savirknēt vārdus loģiskos teikumos, gan vispār saprast ko un kā un kāpēc es gribēju te rakstīt.

kas attiecas uz tusēšanu, es sāku ļoti gaidīt, kad beidzot nokļūšu kādā saviesīgā vakarā, kurā varēs vienkārši, priecīgi dancot pie patīkama muzikālā pavadījuma, nevis kratīties pie kautkādas pretīgas šļurgas vienlaicīgi cenšoties caur visām pōrām izstarot, ka tas netiek domāts nopietni, ka tā nav dancošana, bet tizlošanās. tai Saldus diskotēkā, kurā bijām ieklīduši Klusajā sestdienā, es nevarēju saņemties pat tam otrajam variantam, bet vakar Zirgā vienu dziesmu tomēr nokratījāmies. a es vispār neatceros, kad es pēdējreiz forši izdancojos. gribs kaukādu dzīvespriecīgu Depo mazās zāles dissseni, kur Guntis liek vienu bērnības dienu superhītu pēc otra un apkārt ir milzīgs, saviesīgi noreibušu, pazīstamu cilvēku jūklis, kas visi jautrā dancī lec vai līdz pašiem griestiem, skaļi līdzbļaudami dziesmu tekstus.

gribēju pievienot arī pāris fotoatelu no pēdējām dienām, kuros gan nav itin nekā, kas liecinātu par to, kā šīs dienas patiesībā pagāja, bet šaubos vai paspētu izčakarēties ar tām bildēm, līdz brīdim, kad Kārlis iznāks no dušas un mēs iesim gulēt, tāpēc teikšu Jums - arlabunakti mazie bibji, pasaku par Diegabiksi izlasiet jel paši.

vakar no rīta izdomāju šitādu:
ņem to apaļo, plakano arābu maizi (var dabūt RIMI, iepakojumā 4 gab, maksā kaukur čeēsmit saņķiki), ātri apcep pannā no abām pusēm, lai paliek zeltaini kraušķīga (it kā jau varētu ar plāno pankūku, bet viņa būs par plānu un nekad nebūs tik kraušķīga);
pārsmērē ar medu;
vidū, visā garumā kaudzītē saber ripiņās sagrieztu banānu, riekstus (piemēram, valriekstus), sīki sagrieztu apelsīnu (attiecīgās sezonas laikā ļoti labi varētu derēt zemenes un sīki sakapātas, svaigas piparmētras);
pārkaisa visu ar kanēli;
uzloka malas virsū un noēd ar gardu muti.

kad man būs bērni, es viņiem noteikti šitādu taisīšu - garšīgi un veselīgi ar diezgan. un pagatavošanas laiks ~ 4 min.

redzkā nodzīvoju veselu nedēļu šiten neko neierakstot. viskas pa šo laiku noticies, bet nekas no tā nestāv līdzās manai šī brīža aizgrābtībai -
šodien pa ilgiem laikiem bijām ieklīduši Centrāltirgū (konkrētāk sakņu, kārumu un piena paviljonos), a tur viss tik garšīgs, svaigs, smaržīgs un kārdinošs. kad dzīvesbiedrs ar gardumu piebāzto somu devās kāpt vilcienā uz mājām, bet man nācās doties uz darbu, es viņu (un somu it īpaši) pavadīju ar skumju, jo skumju, pat viegli izmisušu skatienu.
tagad es arī esmu mājās, man ir pilns vēders ar ēdienu pēc kura šķiet biju ilgojusies mēnešiem (vārīti kartupeļi + salāti (tās zaļās lapas+redīsi+gurķis+kefīrs) + pāris sojas desiņas) un, kura ēšana man likās gandrīz vai labāka par seksu (galvanais uzsvars uz tiem salātiem). un rokas stiepienā no manis šobrīd atrodas maisiņš ar cepumiem Svetlana un pavisam svaiga, mutē kūstoša halva un virtuvē vēl gaida čurekmaize ar mājās sietu, kūpinātu sieru ar ķiplokiem. un droši vien ir vēl kas, ko šobrīd ar savu sajūsmas aizmigloto vēderu prātu nespēju atcerēties.
bet es Jums teikšu arī tā, ka iešana uz tirgu ir naudas makam nesalīdzināmi bīstamāka, nekā parasts lielveikals, vai pat bārs. tāpēc varbūt pat labi, ka tas tirgus īsti nesanāk pa ceļam mūsu ikdienas gaitās.

tā kā Ziemassvētki ir jau garām, tad laikam jāvēršas pie Lieldienu zaķa - mīļo garausīt, atnes man, lūdzu, savā olu groziņā arī jaunu virtuves plīti. citādi esošā mani nobeigs. šodien, piemēram, siera kūku, kurai jācepas 30-40 min, plīts cepa vairāk nekā divas stundas un tāpat es viņu izņēmu ārā, vēl bišķi par mīkstu, jo vairs nevarēju to izturēt. un tā viņa dara ar pilnīgi visu, ko liek viņai vēderā. digna vienreiz stundu viņā cepa biskvītu tortei - to, kurš normāli jācepj 20 minūtes, lielā karstumā, krāsni nevirinot.
nē, nu, protams, protams, labāk jau tāda nekā nekāda.
ā aizmirsu vēl pasūdzēties, ka tā plīts regulāri dod pa nagiem. es laikam šai mājā esmu vienīgā, kas vēl nekad nav atrāvusies. kaarl ir dabūjis desmit reizes. mana mamma arī. votkā.

pie reizes pierakstu te kūkas recepti, jo šī, vismaz priekš manis ir drošākā vieta, kur to darīt. lai nepazustu.
( cepjamā siera kūka )

1) šīs dienas atklājums ir kumelīšu tēja ar kanēli. pati nekad nebūtu iedomājusies, ka tās abas garšas tik ļoti labi iet kopā;
2) atcerējos, par tādas vietas kā atlants.lv eksistenci - iegāju pastīties un konstatēju, ka kopš pagājušā gada maija beigām man tur sakrājies jau 4.91 Ls. ta jau kāds velk tos manus darbus un plaģiātē uz viņiem;
3) viena diezgan briesmīga slimība, kas var piemesties ir kad cilvēks vairs negrib un nemēģina izklaidēties pats, bet gaida, kad kāds cits/citi viņu izklaidēs. šīs ligas lielākās riska grupas ir vientuļi cilvēki, kuri dzīvo vieni un ļoti maz komunicē ar citiem, kā arī, nesen kā kopā sagājuši, jauni pāri. vēl viens riska faktors ir palēnām pieaugošais vecums. tie, kas ir inficējušies ar šo kaiti ir neciešami augstprātīgi, paštaisni un garlaicīgi cilvēki, kuri visbiežāk savu slimību nemaz neapzinās un negrib apzināties (par cenšanos izārstēties nemaz nerunājot). ja godīgi, tad mēs ar Kārli ar vienu brīdi, manliekas, bijām ar šito saslimuši, bet nu jau lēnītēm sākam atlabt;
4) lasu tagad tādu Maikla Talbota grāmatu Hologrāfiskais Visums - visādā ziņā ļoti interesanta un izklaidējoša, bet kas man tur riebjas (drīzāk smīdina un mazliet kaitina) ir ļoti subjektīvas tulkotājas (Inta Čerņavska) piezīmes. nu viņas viedoklis un domas par dažādiem grāmatā aplūkotajiem jautājumiem (piemēram, vietā kur tiek aplūkots fenomens, kad cilvēki spēj bāzt pirkstus ugunī un neapdedzināties, tulkotāja apakšā pievieno piezīmi, ka pati Bulgārijā esot redzējusi kā cilvēki staigā pa degošām oglēm un tas esot ļoti iespaidīgi). par to, kas šī tulkotāja ir un kāda ir viņas kompetence par aplūkotajām tēmām nekur nekas nav minēts. tad jau moš varēja grāmatā iedrukāt arī viņas radu un draugu, kuri varbūt dabūja pašķirstīt iztulkoto manuskriptu vēl pirms tas tika iespiests un izdots, refleksijas. pēc manām domām tas ir diezgan neprofesionāli. es taču teātrī neeju pie katra skatītāja pirms izrādes un neklāstu viņiem savas pārdomas par to;
5) man sāk apnikt ziema. gribētu pārreiz uz kalnu aizbraukt un viss, vsjo. gribu siltumu un slapjas zemes smaržu;
6) karoč visu šito varēja arī mierīgi nerakstīt, bet man bija ritīgs klabā rakstāmais mūds un nekas cits ko pastāstīt man šobrīd nava. lai jums visiem viss labi sokas.