*

cilvēki ir iebūvējušies grandiozās pašaizsardzības būvēs, cerot, ka tās viņus pasargās no tā, kam būtu daudz lielāka iespēja nenotikt, ja viņiem šīs būves nebūtu.

aij, nē, tas ko es vakarrīt nosaucu par negribas neko darīt un atslābt nav nekas cits kā bailes kauko sākt pa īstam darīt. bailes, ka man nesanāks, bailes, ka es varētu būt kļūdījusies vai, ka neattaisnošu kaukādas abstraktas savas un citu cerības.
to, ka slinkums patiesībā ir bailes es biju izdomājusi jau sen, bet nē, man tomēr vajadzēja mēģināt sevi kārtējo reizi apmānīt.

iekšā sajūta, ka šobrīd noslēdzas viens loks/posms/cikls manā dzīvē un sākas jauns. pēdējos mēnešos ļoti intensīvi ir būvējusies platforma tam jaunajam - mums atdeva mašīnu, es nokārtoju tiesības un varu izbraukāt pie zirga, kurš mani atrada pats. beigu beigās arī apprecējāmies.
tagad liekas tāds baigais pēcnoskrējiena atslābums. nav vairs neparko jāiespringst un jāplāno, kā rezultātā negribas darīt vispār, vispār neko. tikai tupēt mājās un pūt uz dīvāna vai internetos. divas dienas jau esu nodirnējusi, neizdarot neko vairāk kā kuslu pamājsaimniekošanu. liekas, ka vajadzētu pietikt, bet nepietiek. neko, neko vispār negribas darīt.
šodien, piemēram, krūmu tīrīšanas talka Dabaszirgos. runāts bij ap 12iem savākties un sākt, bet re kā es vēl klimstu pa māju un nevaru vien iztaisīties.
nē, nu vajag jau manliekas ļaut sev arī papūt un atslābināties. tik baigi grūti notrāpīt to pareizo brīdi, kad atkal jāceļas un jāsāk kustēties. ja sāk par ātru, tad var dabūt riebumu pret darāmo un iekšā paliek kaukas līdz galam neizsēdēts, kas vēlāk var ļoti neizdevīgā brīdī izlīst ārā. abet, ja to momentu nokavē, ta pēc tam šausmīgi grūti iekustēties un izrauties no tās slinkošanas.
vispār manliekas, ka es tagad visus šitos garos penterus rakstu tikai tāpēc, lai varētu vēl necelties, netaisīties un nebraukt.

vienīgais, ko nav iespējams izdarīt kamēr vien esi dzīvs ir pilnībā apstāties.
tik daudzi to nesaprot vai negrib saprast un iekrīīīīīīt!
tas mirklis, kad piens un medus pats pie Tevis atnāks, pie durvīm pieklauvēs un mutē iekāps nekad, nekad, nekad nepienāks.

man vispār vairs nav skumju. līdz ar to nav arī nekādas poēzijas, kam prasīties ārā. vispār poēzija ir, bet priekpilna un tai gribas klusi sēdēt un kņudināties pa iekšpusi. ja arī man nav labs garastāvoklis, tad esmu vienkārši nīgra. reizēm gribētos bišķi tā saldsērīgi paskumt, jo skumjas man šķiet tāda ļoti šķīstījoša sajūta, bet es vairs neprotu. tāpat kā vairs neprotu uzrakstīt neko apgarotu.
ar šo gan es itin nemaz negribu uzprasīties uz kaukādām nepatikšanām. man ir labi, man patīk mana dzīve, man ir ko darīt un, uz kurieni iet. es tik reflektēju - tagad liekas tik jocīgi, ka ir bijis laiks, kad skumjas ir bijušas tāds bezmaz permanents stāvoklis.
tfu, tfu, tfu! vislabāk tomēr ir tagadnē.

svarīgi ir nevis tas, ko tu darīsi, bet tas, ko tu dari. tagad.

kaukā jocīgi sanāk. ja visu laiku ir ko darīt, tad diena sāk likties vienlaikus garāka un īsāka. garāka tāpēc, ka izrādās viņā var tik daudz paspēt. īsāka tāpēc, ka kā vienu lietu beidz, tā jau jādara kaut kas pavisam cits - nupat vēl bija rīts, bet nu jau vēls vakars.
vispār pa lielam ir forši tā, lai arī grūti pierast - galu galā pēdējos pāris gadus mana dzīve ir bijusi ļoti dīki plūstoša un samērā laiska.

lai gan tādas dienas kā šodiena ir par traku. 7os no rīta piecēlos, lai dotos uz autoskolu un 22os vakarā beidzu darbu. pusdivpadsmitos ievilkos mājās un tik tikko kā beidzot apsēdos, lai ēstu savus vakariņu salatķikus. kājas smeldz, mugura biš sāp, galva dulna un smaga.
vismaz rīt ir pavisam brīs un itin nekas nav ieplānots.

runājām vakar par to, vai mums (katram atsevišķi) ir kaukas, ko savā dzīvē nožēlot -
laikam vienīgais, ko es varētu nožēlot ir reizes, kad neesmu pietiekami ticējusi/uzticējusies sev. un man joprojām mēdz būt ar to problēmas. lai arī uzlabojumi šai ziņā ir noteikti un ir jūtami.
bet šķiet tik jocīgi - kā var reizēm būt tik šausmīgi grūti ticēt sev, ja pats taču esi sev vistuvākais cilvēks, kurš vienīgais vienmēr, vienmēr ir blakus.

jo dzīvē viss mierīgāk un paredzamāk un sakārtotāk notiekas, jo retāk sajūtas man tik ļoti patīk būt man sajūta. bet gribas tādu. haosu gan negribas un nemieru arī ne.

man riebjas, ka saka - tāda ir dzīve, it īpaši lai attaisnotu kautko sliktu, nelabu, briesmīgu, kas noticis (nez kāpēc nav dzirdēts, ka kāds tā teiktu, kad notiek kaukas labs). man riebjas, ka saka - dzīve ir ciešanas, man riebjas, ka saka - dzīve ir grūta, man nenormāli, nenormāli riebjas, ka saka - dzīve ir cīņa. tas ir tik neizmērojami stulbi, slinki un bezjēdzīgi. nav taču nekādas lielas, vispārējas un objektīvas Dzīves ārpus no mums, ir tikai mūsu katra mazā dzīvīte un tā ir tieši tik laba vai slikta, kā mēs paši pret to attiecamies.
ja tev patīk cīnīties - tava dzīve būs cīņa, ja esi nolēmis slinkot un pūt, tad tava dzīve būs tāda, šitāda un ļoti grūta, ja esi izvēlējies ciest, tava dzīve būs sāpes un ciešanas. gluži tāpat būs arī tad, ja būsi nolēmis neuztraukties un rāmi pieņemt visu, kas ar tevi notiek - tava dzīve būs vienkārša, priecīga un skaista.
un vēl man riebjas, ka tiek aizmirsts, ka dzīve nav statisks un nemainīgs lielums. piemēram, ja esi vislaik dzīvojis dzīvi - cīņu, nekas neliedz (izņemot tavu paša šaurpierību, protams) tev vienā brīdī nolikt ieročus un dzīvot pavisam, pavisam citu dzīvi.
un man riebjas, ka katrs nevis vienkārši dzīvo tādu dzīvi, kā izvēlējies, bet mēģina savu izpratni par to uztiept citiem.

p.s.
šitā mana izlamāšanās ir lielā mērā izrādes Sāra Keina un, jo īpaši, tai sekojošās diskusijas ar režisoru un aktieriem, inspirēta.

man ir problēmas ar izteikšanos lakoniski. man šķiet tam pamatā ir paniskas bailes, ka mani nesapratīs/nesapratīs pareizi/pārpratīs.
bet, jo garāk runā, jo lielāka iespēja sapīties un pazust savu domu līkločos.
tāpēc es reizēm izvēlos neizteikties vispār.

iemācīties ar tīru sirdi ņemt (pieņemt), to, ko kāds tev dod, ir krietni grūtāk, nekā dot pašam.

manlieks, gandrīz katrs kādreiz ir izjutis kaunu kāda cita vietā. nu redzot kaukādu stulbu, vulgāru, utt. izturēšanos vai izskatu. nebiju nekad iepriekš šai sajūtai pievērsusi īpašu uzmanību, bet pirms pāris dienām nāca atklāsme, ka tā taču ir iedomība un augstprātība slēptā, bet smagā formā. tas kauns taču rodas no vērtēšanas, kura balstās uz to, ka es gan nekad tā nedarītu, kas savukārt balstās uz es taču zinu, ka tā darīt ir stulbi = es esmu gudrāks.
centīšos vairāk nekaunēties par citiem. lai kaunās paši, ja grib. ja negrib, arī nekas.

briesmīgāki par cilvēkiem, kuri neprot pasmieties paši par sevi, ir cilvēki, kuri izliekas, ka viņi to prot, bet patiesībā ne sūda.

mēs ļaunprātīgi izmantojam paši savu vājumu

caur pateicību mēs augam

barot sirdi, mērdēt prātu

1) es šodien nopirku sieviešu žurnālu, bet Kārlim mazliet gribējās skatīties hokeju. tas liecina, ka mēs beidzot kļūstam par normāliem cilvēkiem?

2) darīt mīlestību! (tāpat kā dara labu, dara prieku un dara nelaimīgu un dara seksu)

3) kad uzzīmē uz papīra iekšēju prieku, tad viņš top reāls un ārējs.

biju atkal uz vinjāsjōgu, hārdkōrs tāpatās, bet gāja jau labāk. gan tāpēc, ka bija skaidrs, kas tur vispār notiek, gan arī tāpēc, ka pasniedzēja bija labāk sastrukturizējusi nodarbību - nebi nonstopā jāmočī tās vinjāsas, bet nodarbības vidū varēja pasēdēt, paelpot pranajāmu un beigās vēl pāris ierasti statiskās āsanas, kas pēc visa tā ārprāta likās nenormāli vieglas un šķita, ka mūžību varētu viņas noturēt. vispār secināju, ka man kaukā jākačā roku musīši, jo tieši rokas mani nodod pirmās. un tik daudzās vinjāsās viena no pamata un izejas pozīcijām ir mans ļoti nemīļais suns, kas skatās ar galvu uz leju, kurā jāiemācās atslābināties un atpūsties pirms turpināt ciklu, bet, ja rokas sāk ļodzīties un raustīties, to izdarīt ir ļoti grūti.

bet visas labās lietas manī ieēdas ļoti, ļoti lēni un pakāpeniski, bet vismaz pamatīgi. nu, piemēram, es ļoti lēnām izslēdzu no savas ēdienkartes līķus, manlieks vairāki gadi pagāja kamēr pienāca tā diena, kad skaidri zināju, ka viss, vairāk nē. toties bezjebkādas nožēlas vai frustrācijas vai vēlmju apspiešanas. kas attiecas uz jōgu, tad es viņu ar retu regularitāti (apm. 1x nedēļā) daru trešo gadu, bet tikai pēdējā laikā sāku izjust patiesu iekšēju prieku jōgošanas laikā - izbaudīt pašu procesu. agrāk, protams, bija prieks un brīnumjaukā sajūta pēc nodarbības, bet pati nodarbība likās vairāk kā tāds pasmags darbiņš, kurš jāizdara, lai būtu labi pēc tam. un tā prieka un viegluma sajūta arī palīdz tagad katru rītu apzinīgi pildīt sūrja namaskara un pamazām sāk prasīt pēc vēl kaukādu elementu ieviešanas ikdienas praksē. jā, citreiz tas mans lēnums dzen izmisumā, gribas visu ātri un uzreiz, bet nesanāk un šķiet, ka es neko nevaru un nekad neko neizdarīšu, bet tad vienreiz sanāk apstāties, pamest skatu atpakaļ un izrādās, ka tik garš ceļa gabals noiets un tik daudz, kas labs izdarījies. ka ir sabūvēts pamats un dziļa iekšēja pārliecība, nevis virspusēji pārskriets pāri un pēc tam pamests novārtā. tad ir atkal spēks iet tālāk un ticība gaišai nākotnei un tam, ka jēga ir.

patiesa pacietība rada prieku.

sāk likties, ka intensīvas emocijas kļūst par kauko nosodāmu un ar dažādiem līdzekļiem apkarojumu. vairāk gan tas attiecas uz tādām emocijām, ko pieņemts uzskatīt par negatīvām - nu tur skumjas, bēdas, dusmas, vilšanās utt. tomēr nereti gadās arī, ko tamlīdzīgu novērot attiecībā uz lielu prieku, pateicību u.c.
visvairāk vēršas pret emocijām, ko nosacīti varētu apzīmēt kā emocijas par sevi (nu līdzīgi, kā lietas par sevi). tās ir tādas, kurām grūti saskatīt kādu iemeslu/pamatojumu. piemēram, beziemesla sērīgums, kad nekas nelabs nav noticis, bet skumjas tādas, ka lauž ribas vaļā. vai akal tāds pats priecīgums. manlieks, ka šitās citiem nepatīk tāpēc, ka neredzot un nesaprotot to iemeslu tās šķiet svešas, biedējošas, bezjēdzīgas un aizdomīgas. un emociju varā ieslīgušais cilvēks (kurš, iespējams, labprāt savas emocijas izbaudītu) tiek tirdīts ar jautājumiem - kas tev ir?, kas noticis? ES tev kauko nodarīju?. nu, jā, tās tiek uztvertas, kā iespējams līdzcilvēka Ego aizskārums (viņš uzskata mani par pārāk dumju, lai es saprastu, par ko viņš bēdājas/ak, viņam droši vien ir kaukas no manis slēpjams/viņš mani uzskata par sliktu cilvēku, kas viņam kauko nodarījis, tikai neatzīstas).
vēl ir tās emocijas, kurām ir skaidrs un nepārprotams iemesls - noticis kaukas slikts/labs, strīds kaukāds, vai priecīga ziņa utt. utjpr. tad vienmēr atrodas kāds, kurš uzzinājis iemeslu apgalvos - nu tur jau nav par ko bēdāties, nekas TĀDS taču nav noticis vai nu, nu nesapriecājies par agru, cāļus skaita rudenī vai vēl ko tikpat stulbu un kaitinošu un tas man ar liekas ļoti Ego-istiski. ja cilvēks izjūt tās savas intensīvās emocijas par attiecīgo iemeslu, tad jau viņam liekas ka tur IR par ko bēdāties/priecāties/vatever un kāpēc viņam to vajadzētu liegt, demonstrējot savu Ego-istisko pārākumu zināšanā kas labs, kas ļauns? ja līdzcilvēks ir tik neempātisks, ka nespēj priecāties/bēdāties/vatever līdz, tad būtu vismaz paklusējis. citādi beigās sanāk, kas cilvēks sāk justies vainīgs par savām emocijām, vainīgs, ka ar tām apgrūtinājis/aizvainojis līdzcilvēku, sāk sevī kauko apspiest (no pieredzes varu teikt, ka apspiestas bēdas iekšpusē transformējas par trulu dusmu uzliesmojumiem visneatbilstošākajās situācijās. dziļas, skaidras skumjas/bēdas man liekas dvēseli ļoti attīrošas un, ja tās apspiež tad organismam ne tikai netiek ļauts izmantot iespēju attīrīties, bet tas tiek vēl vairāk piesārņots). visstulbākais manliekas, ko var pateikt bēdīgam cilvēkam ir - pasmaidi. tad uzreiz gribas paķert kādu smagu priekšmetu un kraut tam gudriniekam pa pakausi (nu re un attīrošās bēdas vienā mirklī pārvērtušās destruktīvās dusmās).

kamēr mēs vēl neesam Budas, zeltmataini eņģeļi vai, kas tamlīdzīgs, kamēr visi griežamies tai samsāras ritenī manliekas, ka vajag visas tās emocijas izdzīvot un palaist brīvībā. lai nekas neaizķeras un kautkur dziļi, dziļi iekšā klusi nepūst. iemācoties visu tā brīvi izlaist caur sevi un atlaist nepieķeroties, mēs krietni ātrāk tuvojamies tapšanai par Budām vai zeltmatu eņģeļiem, nekā sakožot zobus, savelkot akmenscietas sejas un melojot sev un citiem, kas nekas taču nav noticis, ka visu uztveram ar pilnīgu mieru, kuru patiesībā pat nepazīstam. vai demonstrējot savu ārējo spēku (iekšējo vājumu) un pārākumu (Ego) attiecībā uz citu jūtām. kāpēc mēs nevarētu būt mēs paši, ar visu, visu, visu, kas mūsos ir, pieņemot to, bet nepieķeroties un netraucēt arī citiem darīt tāpat?

p.s. atzīšos, ka man citreiz uznāk lēkmes ar to pirmā veida emociju apkarošanu dzīvesbiedrā. šis kauko sēž sadrūmis un ta man nāk kaukāda panika virsū, par to, no kurienes viņam tas un vai tik tam nav kāds sakars ar mani. a dzīvesbiedram akal otrais variants - es sabēdājos par kaukādiem niekiem un ta viņš nāk un saka, ka nav tur par ko bēdāties un ta vai nu es sadusmojos par to, ka viņš zina labāk par ko ir un par ko nav vērts bēdāties vai atkal sajūtos vainīga par to, cik es stulba, ka bēdājos par sīkumiem. nav jau baigi bieži tādi brīži, bet gribētos, lai tādu vispār nekad nebūtu.
p.s.2 ļoti atvainojos par komatu kļūdām, no kurām droši vien čum un mudž šis posts. nu nemāku es ar viņiem operēt un visticamāk, nekad ar neiemācīšos.