*

nezinu. īsti nekā. mūziku es klausos mazāk nekā agrāk, bet tāpēc, ka viss foršais ir atklausīts un nekas jauns aizgrābjošs nav atrasts. un tāpēc, ka vienkārši ir forši sēdēt klusumā klausoties apkārtējās pasaules skaņās.
negribas skatīties šausmīgas filmas. nu tur ku kaukas briesmīgs notiek vienalga vai psiholoģiski vai vienkārši fiziski vardarbīgi. bet es nekad neesmu bijis filmu cilvēks.

nujā, laikam var teikt, ka gaume nav mainījusies vispār, bet mākslu un kultūru gribas mazāk. nezinu gan vai tam ir tiešs sakars ar (ne)skumšanu.

es neesmu īsti pārliecināta, ka saprotu, ko Tu raksti, bet
vēl apdomājot šo jautājumu nonācu pie secinājuma, ka man ar vien mazāk gribas un vajag cilvēku radītu mākslu, jo tā arvien vairāk un vairāk sāk likties pārāk samākslota (un bezjēdzīga). visas tās sāpes un ciešanas, kas mākslā ir tik nojāti populāras šķiet tik ļoti neīstas un pašmērķīgas. man dzīvē netrūkst nekā no tā, ko varētu sev aizņemties no tādas mākslas. man pietiek ar mieru, mīlestību un dabu - to visu var dabūt pa tiešo, bez mākslas starpniecības.
es nesaku, ka visa mākslas ir slikta un bezjēdzīga vai, ka nevajadzētu mākslā attēlot sāpes un ciešanas. vajag, bet tikai jēgpilni un jēgpilnība mūsdienu mākslā ir bezmaz tikpat reta kā vienradži. vismaz tāda ir mana iekšējā sajūta un tai es nešaubīgi uzticos.