es neesmu īsti pārliecināta, ka saprotu, ko Tu raksti, bet vēl apdomājot šo jautājumu nonācu pie secinājuma, ka man ar vien mazāk gribas un vajag cilvēku radītu mākslu, jo tā arvien vairāk un vairāk sāk likties pārāk samākslota (un bezjēdzīga). visas tās sāpes un ciešanas, kas mākslā ir tik nojāti populāras šķiet tik ļoti neīstas un pašmērķīgas. man dzīvē netrūkst nekā no tā, ko varētu sev aizņemties no tādas mākslas. man pietiek ar mieru, mīlestību un dabu - to visu var dabūt pa tiešo, bez mākslas starpniecības. es nesaku, ka visa mākslas ir slikta un bezjēdzīga vai, ka nevajadzētu mākslā attēlot sāpes un ciešanas. vajag, bet tikai jēgpilni un jēgpilnība mūsdienu mākslā ir bezmaz tikpat reta kā vienradži. vismaz tāda ir mana iekšējā sajūta un tai es nešaubīgi uzticos.
Šajā ziņā jau katram savs. Man tuva ir mākslas divējādā daba - attīrošā & harmonizējošā. Attīrošā var būt arī caur ciešanām, skumjām vai savas ēnas puses izprašanu. Tomēr caur tādu mākslu, kura ir tuva paša frekvencei/vibrācijām. Labs piemērs šajā ziņā būtu Neurosis. Harmonizējošā ir Tevis pieminētā tieksme pēc miera, mīlestības, dabas, pieslēgšanās savam augstākajam Es. Nodošanās vai pieslēgšanās mākslai kā harmoniskai garīgai praksei. Jā, un dažreiz šīs sajūtas ir grūti nodalīt.
vēl apdomājot šo jautājumu nonācu pie secinājuma, ka man ar vien mazāk gribas un vajag cilvēku radītu mākslu, jo tā arvien vairāk un vairāk sāk likties pārāk samākslota (un bezjēdzīga). visas tās sāpes un ciešanas, kas mākslā ir tik nojāti populāras šķiet tik ļoti neīstas un pašmērķīgas. man dzīvē netrūkst nekā no tā, ko varētu sev aizņemties no tādas mākslas. man pietiek ar mieru, mīlestību un dabu - to visu var dabūt pa tiešo, bez mākslas starpniecības.
es nesaku, ka visa mākslas ir slikta un bezjēdzīga vai, ka nevajadzētu mākslā attēlot sāpes un ciešanas. vajag, bet tikai jēgpilni un jēgpilnība mūsdienu mākslā ir bezmaz tikpat reta kā vienradži. vismaz tāda ir mana iekšējā sajūta un tai es nešaubīgi uzticos.
Man tuva ir mākslas divējādā daba - attīrošā & harmonizējošā.
Attīrošā var būt arī caur ciešanām, skumjām vai savas ēnas puses izprašanu. Tomēr caur tādu mākslu, kura ir tuva paša frekvencei/vibrācijām. Labs piemērs šajā ziņā būtu Neurosis.
Harmonizējošā ir Tevis pieminētā tieksme pēc miera, mīlestības, dabas, pieslēgšanās savam augstākajam Es. Nodošanās vai pieslēgšanās mākslai kā harmoniskai garīgai praksei.
Jā, un dažreiz šīs sajūtas ir grūti nodalīt.